Nacionālajā teātrī ar pārtraukumiem Oļģerts Šalkonis strādājis kopš 1955. gada. Kā aktieris lielākos panākumus ir guvis atveidojot t. s. raksturlomas, pat jaunos gados precīzi atklājot padzīvojušu cilvēku psiholoģiju un izjūtas. Kā viņa radošās biogrāfijas augstākās virsotnes būtu minamas tādas lomas kā Juzefs Kaminskis, Ježi Ļutovska "Ģimenes lieta"; Atauga, Andreja Upīša "Kaijas lidojums"; Elmārs Lapiņš , Gunāra Priedes "Miks un Dzilna"; Tirgus dziedonis, Bertolda Brehta "Trīsgrašu opera"; Abrams, Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos"; padrons Tonijs, Karlo Goldoni "Kjodžas skandāls"; Gustavs Flobērs, Pītera Ēra "Mīļo, skolotāj!" partnerībā ar Elzas Radziņas Žoržu Sandu.
Līdztekus aktiera darbam pievērsies režijai, vecmeistara Alfreda Amtmaņa-Briedīša mūža nogalē nereti bijis viņa asistents. Pēc Teātra fakultātes režijas nodaļas beigšanas 1964. gadā iestudējis arī izrādes patstāvīgi, liekot lietā Amtmaņa-Briedīša "skolā" gūto pieredzi – Aleksandra Korneičuka "Platons Krečets", Žaka Robēra "Satikšanās", Leona Paegles "Runga, iz maisa!", Alekseja Arbuzova "Vecā Arbata pasakas", Hugo Raudsepa "Mikumerdi".
1974. gadā Oļģerts Šalkonis tika iecelts par Latvijas Radio galveno režisoru, bet no 1980. līdz 1988. gadam viņš bija Operas un baleta teātra galvenais režisors: viņa operrežiju kontā ir tādi uzvedumi kā Džuzepes Verdi "Otello", Riharda Štrausa "Salome", Žaka Ofenbaha "Hofmaņa stāsti", Pētera Čaikovska "Pīķa dāma", Riharda Vāgnera "Tanheizers", Jāzepa Mediņa "Uguns un nakts", Marģera Zariņa "Zaļās dzirnavas", Imanta Kalniņa "Ifigēnija Aulidā".
Kā Alfreda Amtmaņa-Briedīša "skolas" turpinātājs un viņa piemiņas aktīvs uzturētājs 2003. gadā apbalvots ar Valles pagasta iedibināto prēmiju.
Kopā ar Helgu Melnbārdi-Krisbergu sarakstījis grāmatu par savu ilggadējo dzīvesbiedri "Elza no Elku ielas" un, sagaidot 80. dzimšanas dienu, grāmatu- veltījumu saviem kolēģiem "9. ģērbtuve".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
