Džona Lenona Aspazija. Māksliniecei Joko Ono

Līdzīgi kā Aspazija vairākas desmitgades tika pieminēta tikai līdzās Rainim (turklāt kombinācijā "Rainis un Aspazija", nevis "Aspazija un Rainis"), arī Joko Ono vārds bieži seko aiz vārdu savienojuma "Džona Lenona atraitne". Tas, protams, ir ļoti aprobežots skatījums, lai gan pēc vīra nāves tieši Joko daudz darījusi viņa piemiņas saglabāšanai un šis pāris – Džons un Joko, Joko un Džons – joprojām ir spēcīgi iesēdies cilvēku priekšstatos kā nesadalāms ne bez viņas gribas. Bet Joko vienmēr ir bijusi arī patstāvīga māksliniece, mūziķe un sabiedriskā aktīviste. Šī gada 18. februārī viņai aprit 90 gadu.

Joko Ono piedzima 1933. gadā Tokijā, Japānā, turīga baņķiera ģimenē. Otrā pasaules kara laikā viņa mācījās prestižā skolā, pēcāk pārcēlās uz ASV, kur studēja mūziku un literatūru. Viens no viņas sapņiem esot bijis kļūt par operdziedātāju. Spītēdama vecāku gribai, 1956. gadā Joko apprecējās ar jauno pianistu Tosi Itijanagi, kurš tobrīd – lai gan ļoti talantīgs un pat draugos ar slaveno amerikāņu komponistu Džonu Keidžu – bija visai nabadzīgs, tāpēc ģimenes finanšu lietas ne vienmēr tika laikus sakārtotas. Joko un Itijanagi sāka darboties "Fluxus" kustībā, ko 20. gadsimta 60. un 70. gados veidoja dažādu žanru mākslinieki, mūziķi un literāti. Kauņā dzimušais Jurģis (Džordžs) Mačūns, kas tiek uzskatīts par "Fluxus" dibinātāju, kustības manifestā raksta, ka nepieciešams radīt tādu mākslu, kas ir saprotama viesiem, ne tikai kritiķiem un intelektuāļiem. "Fluxus" īpatnība gan bija tajā, ka tā par būtiskāko uzskatīja procesu, nevis tā rezultātu, līdz ar to – mākslinieku darbus, jo īpaši hepeningus, absolūtā vairumā gadījumu varēja saukt par eksperimentāliem un – neskatoties uz Mačūna manifestā pausto ieceri – arī par plašām cilvēku masām nesaprotamiem.