Izrādes apskats: Un kara spoku kuģis peld

Tajā pašā laikā Latvija piedalās starptautiskās kara misijās, tie ir reāli cilvēki, kam ir reālas ģimenes, un daži no viņiem iet bojā. Kara daba jeb rēgs tuvāk vai tālāk ir klātesošs, līdzās pastāvošs ikvienam. Kādam tas ir vecvectētiņš, kurš 1. Pasaules karā spridzinājis tiltus, citam 2. Pasaules kara atmiņas caur dzimtas vēstures vai grāmatu prizmu, citam – paša piedzīvota Afganistāna, vēl kādam – tagadne. Vai mēs kara dabu izjūtam kā savā dzīvē reāli klātesošu vai arī tikai kā vēsturiski vai ģeogrāfiski tālu esošu fantomu?

Multimediālā mangas opera "Kara daba", kas savieno Austrumu un Rietumu tradīcijas, priekšstatus, estētiku, filozofiju, ir izteikti internacionāls darbs.Tā struktūru nosaka dažādas kultūrvēsturiskas parādības, sākot ar klasisko japāņu no teātri līdz mangas komiksiem (burtiskā nozīmē "dīvainie zīmējumi" – japāņu komiksi, kas ieguvuši plašu popularitāti arī Rietumu kultūrā), dāņu dizainam, franču elektroniskajai mūzikai, britu eksperimentālajam popam un latviešu akadēmiskajai mūzikai.

Trīs vaļi, uz kuriem balstās šis internacionālais projekts, ir Dānijas performanču apvienība "Hotel Pro Forma" ar izrādes režisori Kirstenu Dēlholmu priekšgalā, Latvijas Radio koris un Latvijas Nacionālā opera. Arī mūzikas autori ir trīs – latviešu komponiste Santa Ratniece, britu eksperimentālās popmūzikas apvienība "The Irrepressibls" ("Kara dabā" britu performanču orķestri pārstāv tās radītājs, mākslinieks un komponists Džeimijs Makdermots, kurš gan vēlas, lai par autoru tiek minēta apvienība, nevis viņš kā individuāls mākslinieks) un francūzis Žilbērs Nuno, kas elektroniski aranžējis latvietes un brita sacerējumus. Interesants ir fakts, ka ne Santa Ratniece, ne "The Irrepressibles" radīšanas procesā nav dzirdējuši viens otra sacerēto mūziku. Mūsdienu kora mūzika ir strukturāli sarežģīta, parasti nav tendēta uz melodiskumu un viegli pielīpošiem motīviem. Ja Santas Ratnieces mūzika ir vairāk meditatīva, tad "The Irrepressibles" muzikālie motīvi, īpaši, Ilzes Bērziņas Spiedzes hits var pielipt spēcīgi un uz ilgu laiku, līdzīgi kā kāda 19. gadsimta itāļu operas ārija.

Operas libretists Villijs Flindts tekstu radījis, izmantojot vairāku Japānas klasisko dzejnieku tekstus, kuru poētiskums noprotams no tulkojumiem titros. Teksti tiek dziedāti japāņu valodā, taču, kā preses konferencē atzina viens no Radio kora un "Kara daba" diriģentiem Kaspars Putniņš (otrs diriģents – Sigvards Kļava), japāņu valoda ir fonētiski ļoti muzikāla, un korim tās izpilde nav sagādājusi grūtības.

Viens no galvenajiem izrādes estētikas ietekmes avotiem ir "no teātris", kas radies 14. gadsimtā Japānā. Līdzīgi kā citas Austrumu teātra formas "no teātris" balstās nosacītībā, izkoptā formu un zīmju valodā, atsvešinātībā, antipsiholoģismā (tādēļ, cenšoties atjaunot "novecojušās asinis", tas bijis viens no ļoti svarīgiem iedvesmas avotiem Rietumu avangarda teātrī 20. gadsimtā). "No teātrī" izrāde nav pakļauta dramatiskajai darbībai, tajā šķietami nekas nenotiek – stāstu nomaina stāsts, līdzpārdzīvojuma un sekošanas sižetam vietā stājas – kā to formulējis viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta skatuves mākslas transformatoriem Pīters Bruks – svētā teātra pārdzīvojums. Arī "Kara dabas" struktūru veido vairākas daļas – stāsti. Izrādi ievada Ievas Ezerietes Stāstniece, tai seko Aigara Reiņa Kareivja, Gundara Dziļuma Karotāja, Ilzes Bērziņas Spiedzes stāsti. Tie neveido vienotu, lineāru sižetu, bet gan klāj iespaidu pie iespaida, elementu pie elementa. Arī izrāde kopumā veidota, it kā lazējot – slānis klājas uz slāņa, pārklājas, mijiedarbojas, izplūst, nevis aizpilda viengabalainu bildi ar skaidri nolasāmu vēstījumu. Hikaru Haijaši mangas komiksu zīmējumu projekcijas un Jespera Kongshauga veidotās gaismas veido, domāju, līdz šim uz Latvijas teātru skatuvēm vērienīgāko jauno tehnoloģiju izmantojuma paraugu, turklāt – mākslinieciski ļoti pārliecinošu un jēgpilnu. Skatuve telpa veidota trīs plānos – vidējā, no abām pusēm norobežotā ar tilla priekškariem, kas kalpo par projekciju ekrāniem, izvietotas divstāvu stalažas, kurās visu izrādes laiku uzturas Radio kora dziedātāji, lakoniski kustībās, monumentāli kā pieminekļi modes dizainera Henrika Vibskova veidotajos tērpos. Brīžiem to stāvi ir labi redzami, brīžiem pārvēršas ēnās. Koristu figūrām pāri slīd rakstu, ieroču, bezpersonisku supervaroņu-robotu projekcijas.

Kolorīts mainās no košiem kontrastiem, krāsu eksplozijām (skaistām kā ugunīgi sprādzieni – skaistām, ja abstrahējas no sprādzienu nestā posta un nāvēm) līdz melnbalti pelēkai pēcapokaliptiskai skatuves ainai. Dibenplānā aiz stalažu konstrukcijas darbība nenotiek, taču ir jūtams telpiskais turpinājums, kurā mainās gaismu foni. Skatuves priekšplāns nosacīti savieno zālē sēdošos skatītājus ar darbību uz skatuves. Tajā darbojas Ievas Ezerietes Stāstniece indīgi dzeltenā kostīmā, brīžiem pārnēsādama izmētātus krēslus (finālā to krāvuma ēna veidos tanka siluetu – karš pietuvojas birojam), brīžiem šķietami mājīgi adīdama. Arī Stāstniece nav tēls, ar kuru būtu iespējams identificēties – kaut kas no eirokrātes, kaut kas no rimtas un lokālas rosības uz globālas katastrofas fona, kaut kas no latviskās vēlmes sapucēt "savu stūrīti, savu kaktiņu zemes", kamēr pārējās zemeslodes teritorijas var eksplodēt – skaisti un izklaidējoši. Neesmu pārliecināta, ka izrādes veidotāju izvēle, tuvojoties finālam, mangas komiksu zīmējumu projekcijas aizstāt ar reālu kara vietu un karotāju/ kara upuru attēliem nav didaktiska, bet pieņemu, ka tā tomēr ietekmē atsvešināti uztveramās formas un vēstījuma sinerģētiku ar reālo dzīves pieredzi.

Līdzās dažādām profesionālām kvalitātēm, ko nenoliedzami nodrošina arī skandināvu daudz vērienīgākais finansējums, kā izrādes pamatveiksmi tomēr gribu uzsvērt Latvijas Radio kori kā kolektīvu. Vokālā perfekcija un sadarbība pārsniedz audiālo līmeni – izrādes ansamblis, neizkrītot ne vismazākajā detaļā, darbojas kopējā mērķa labad un kopējā kustību partitūrā (tā nav spraiga, taču tas nenozīmē, ka līdz ar to vieglāka). Neraugoties uz to, ka ir četri solisti, šeit nav statistu, neveiklu kordebaleta dejotāju, neperspektīvu paplātes nēsātāju (t.i., vājo posmu), kādi tradicionāli pieķerami gan operas, gan baleta, gan dramatisko izrāžu dalībnieku vidū. Šis ir kolektīvs, kurā, vismaz no malas skatoties, nav ambīciju pārspļaut biedrus, bet gan mērķtiecīgi darboties kopējā uzdevumā.

"Kara dabas" plazma nav sociāli un politiski kritiska diskusija vai manifests. Kara "Klīstošais holandietis" peld – kaut kur starp Visumu, kara arhetipisko dabu, popkultūru, komforta un patērētājsabiedrības spēju un alkām pārvērst reālas kara šausmas ģeogrāfiski, vēsturiski, psiholoģiski tālās parādībās.