Klasiskās nevainības zaudēšana Nr. 15. LNSO satiek jaunu klausītāju – Kārli Zenni no 'Singapūras satīna'
Foto: Mārcis Gaujienietis

24. aprīlī pie LNSO diriģenta pults atgriezās slavenais krievu mūzikas šedevru interprets un dzīvā leģenda Vladimirs Fedosejevs, lai vadītu orķestri cauri Alfrēda Šnitkes pirmajam "Concerto grosso" un Pētera Čaikovska Sestajai jeb Patētiskai simfonijai. Šnitkes koncerta solistu duetā skatuviski eleganti un virtuozi vienojās orķestra I vijoļu grupas koncertmeistari Darja Smirnova un Sandis Šteinbergs, bet pirms un pēc koncerta brīvā kuluāru atmosfērā savos iespaidos dalījās viens no hiphopa sensācijas – grupas "Singapūras satīns" – dalībniekiem Kārlis Zenne.

Pirms koncerta

Man pašam gadījās nevainības zaudēšana – visu rītu lasīju par Šnitki un fonā klausījos "Singapūras satīnu".

Ahā, esam apmainījušies vietām!

Tu arī kaut kā gatavojies šim vakaram?

Īsti gan negatavojos, nē. Ja runā par simfonisko koncertu, tad es laikam tikai vienreiz, ļoti sen, esmu uz tādu bijis, un toreiz man tas likās ļoti iespaidīgi – visa tā masa, tik daudz cilvēku kopā spēlē! Bet es biju pavisam maziņš un tagad, šurp nākot, neko no tā tikpat kā vairs neatceros – ne kas te kur atrodas, neko. Tā ka šī būs pilnīgi jauna pieredze, jau ar pieaugušā acīm.

Kas tevi ieintriģēja pieņemt šo ielūgumu?

Vienkārši vajag kaut ko jaunu izmēģināt. Viena lieta ir braukāt uz saviem koncertiem vai iet, piemēram, uz kino, bet arī tas sevi kādā brīdī izsmeļ, toties simfoniskajam orķestrim vai operai ir mazliet cita vērtība, kad tu redzi, cik daudz cilvēku darba tajā ir ieguldīts un ka tas viss notiek "dzīvajā". Tas ir kaut kas īpašs. Vēl arī tas, ka kopš pagājušā gada man ir iepaticies tūrisms, bet tādā ziņā – ja braucu kaut kur uz ārzemēm, tad apmeklēju arī koncertus. Tā esmu dzirdējis savus vismīļākos mūziķus, tas mani interesē.

Vai tu ikdienā mēdz klausīties simfonisko mūziku ierakstos?

Man ir bijuši daži tādi eksperimenti, piemēram, lai darba laikā varētu fokusēties. Pamēģināju, un tobrīd tas bija ļoti labi, bet īstenībā es to daru ļoti reti. Teorētiskās zināšanas par šādu mūziku man, varētu teikt, ir tuvu nullei. Par to mana mamma [mūzikas apskatniece un aprakstniece Daiga Mazvērsīte – V. V.] mēdz smieties, jo viņa ar mūziku ir ļoti uz "tu".

Vai tagad, pirms notikuma, tu iztēlojies, kāds varētu būt šis koncerts?

Ja man būs "skudriņas", tad varēs teikt, ka pasākums ir izdevies. Jo, piemēram, kad es aizgāju uz operu un tur dabūju "skudriņas", sapratu – jā, šis ir īstais!

Man, piemēram, patīk tas, uz kādiem kontrastiem orķestris reizēm savas programmas būvē. Šajā gadījumā vienam komponistam tas ir pirmais slavenais skaņdarbs, otram – pats pēdējais. Labi, tagad iesim klausīties un parunāsim atkal pēc koncerta!

Klasiskās nevainības zaudēšana Nr. 15. LNSO satiek jaunu klausītāju – Kārli Zenni no 'Singapūras satīna'
Foto: Mārcis Gaujenietis


Pēc koncerta

Vai "skudriņas" bija?

Bija gan! Tieši otrajā daļā [Čaikovska Sestā simfonija – V.V.]. Pirmā daļa [Šnitkes "Concerto grosso"] šķita tāda kā iesildīšanās. Vijoļu duets gan bija izcils, bet man pietrūka tāda kā episkuma. Otrajā daļā gan bija tieši tā, kā es biju iztēlojies, – pilns orķestris uz skatuves, tu sēdi un skaties uz visām pusēm, kā katrs mūziķis izliek sevi visu. Lai gan... nē, episka bija arī pirmā daļa – kulminācijas brīžos pat tas nelielais sastāvs var spēku dabūt. Bet otrajā daļā saskatījāmies, jo – paskat, tik daudz mūziķu, tieši to es biju gaidījis!

Īstenībā man nākas būt mazliet negodīgam pret tevi, jo es, piemēram, nevarētu tā uzreiz uz karstām pēdām formulēt savus iespaidus, man vienmēr vajag kādu laiku, lai to visu sagremotu.

Bet man ir tā, ka es jau koncerta laikā mazliet aizdomājos – par savām sajūtām un to, kas man patīk. Vienīgais, kas mazliet mulsināja, ir, ka gribējās, lai skaņdarbs beidzas ar kulmināciju, nevis ar klusumu, jo pēc beigu klusuma es gaidīju, ka tagad vajadzētu būt vēl kādai "ekstrai". Es būtu beidzis ar kulmināciju. Un es redzēju, ka bija cilvēki, kas arī apjuka un pēc [simfonijas trešās daļas] kulminācijas sāka aplaudēt, lai gan tas vēl nebija īstais brīdis.

Jā, parasti tā dara, ka beidz ar pompu, bet Čaikovskim šis ir specifisks gadījums. Un vēl es, šķiet, negodīgs pret tevi esmu arī tādā veidā, ka tad, ja ir zināms, ka pēc tam tev būs jāatskaitās par iespaidiem, tas kaut kādā ziņā ietekmē arī klausīšanās stratēģiju. Tev neradās tādas pārdomas?

Nē. Man tieši patika, ka es par to neko iepriekš nezināju. Nesen kaut kur lasīju – jo vairāk tu iemācies, jo vairāk tev pazūd tas naivums, kas piemīt lietām. Tāpat kā bērns, kurš spēlējas ar mazajām klavierītēm, – viņš ir naivs, tāpēc dara to brīvi. Bet, kad tu mācies, tu sāc ieklausīties kaut kādās niansēs un pazaudē kopainu. Šeit man patika, ka es varēju uztvert visas emocijas bez jebkādām priekšzināšanām.

Bet kā ar gardēdību, kas rodas līdz ar pieredzi?

Jā, baudījums mainās. Daudziem liekas, ka šādi koncerti ir tieši gardēžiem domāti un ka tādiem "no malas" labāk iet uz "Četriem baltiem krekliem" vai kādu tautas mūziku paklausīties, bet arī bez priekšzināšanām var dabūt emocijas, un es pat argumentētu, ka tad tās ir tīrākas un patiesākas nekā kādam lielam ekspertam, kurš to nezin kuru reizi klausās un kritizē.

Es domāju, ka nākšu vēl, vienīgi pirms tam rūpīgāk jāpapēta, uz ko tieši. Laikam gribētos kaut ko dzīvespriecīgāku, kas smaidu vilinātu ārā. Šeit bija vairāk dramatiskuma, kas mijās ar dinamiku un spēku. Bija tāds labs līdzsvars starp drūmu nopietnību, pacilātību un prieku. Vispār – jā, bez zināšanām nevar paredzēt, ko tieši tu dabūsi beigās. Un šoreiz tā bija tāda laimes spēle – kas būs, tas būs. Es pateicu: "Jā, aiziet! Mēģinām!" Bet patiesībā pats nemaz nezināju, kas mani tur sagaida. Tāds ir mans naivums. Brīžiem man likās, ka tas ir kaut kas ļoti, ļoti dzirdēts. Es nevaru uzlikt pirkstu un pateikt, kas konkrēti tas bija, bet tāda sajūta radās. Starpbrīdī programmiņā izlasīju, ka abi skaņdarbi ir hiti, un tad es sapratu, ka arī kā nezinātājs varu atpazīt kaut kādus fragmentus, un domāju par to, kur esmu to jau dzirdējis – varbūt kādā filmā vai kaut kur citur.

Zinu, ka jauniešus reizēm attur tas stīvums un etiķete, kas saistās ar simfoniskās mūzikas koncertiem. Tevi tas nemulsināja?

Šurp nākot, tieši par to smējāmies – ja kāds pajautātu, kurp mēs ejam, un mēs teiktu, ka uz simfoniskā orķestra koncertu, tad varētu padomāt, kas tas ir sarkasms. Bet es, brīvi saģērbies, jutos ļoti komfortabli, un nebija tā, ka man par to kāda kundzīte te ar spieķi sistu pa muguru.

Starp citu, pirms paša sākuma mums aiz muguras dzirdēju komentāru – paskat, cik skaisti – beidzot jauni cilvēki sākuši nākt uz koncertiem!

Tad laikam tas tiešām ir mīts, ka te jānāk tikai uzvalkā. Es par to iepriekš vispār nebiju domājis, un man neradās sajūta, ka kāds tāpēc pārmetoši uz mani skatītos. Bija ļoti forši, paldies, ka uzaicinājāt!

Būs jānāk vēl, vienīgi tad mājaslapā vajadzētu ielikt kādu papildu funkciju iesācējiem, lai zina, ko izvēlēties – kaut ko pacilājošu, kaut ko nopietnu vai kaut ko pa vidu. Nezinātājam barjera pret tādām kultūras vērtībām rodas no tā, ka tu nezini, kādu noskaņojumu no tā sagaidīt – kaut ko pacilājošu vai kaut ko episki dramatisku. Ja šo filtrēšanu padarītu vienkāršāku, barjera noteikti mazinātos.

Tags

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Singapūras satīns

Comment Form