Līdakas un ūdensslēpes. Saruna ar vijolnieku Oskaru Siliņu
Foto: Jānis Porietis

Vijolnieks Oskars Siliņš dzimis vijolnieku ģimenē: viņa mamma Irēna Landiševa spēlēja LNSO no 1974. līdz 2009. gadam, un viņa tēvs Ansis Siliņš (ar nelielu pārtraukumu) bija LNSO mūziķis (un arī koncertmeistars) no 1967. līdz 2010. gadam. Pats Oskars LNSO spēlē kopš 2005. gada decembra. Viņš uzvarējis vairākos nozīmīgos starptautiskos konkursos, neilgu laiku spēlējis Gustava Mālera jauniešu orķestrī pie Klaudio Abado (1998–1999) un "Kremerata Baltica" (2000–2001). Dārziņskolā viņa pedagogi bija Romans Šnē, Vadims Beskrovnijs un Dace Bērzāja. Vīnes Mūzikas universitātē – leģendārā Dora Švarcberga.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šī ir pagaidām beidzamā satikšanās sērijā “Viens no 90”, kas LNSO 90. dzimšanas dienas rudenī tapusi, portālam “Delfi” sadarbojoties ar LNSO. Tajā aicinājām iepazīties ar dažiem no LNSO talantīgajiem mūziķiem, viņu ikdienas priekiem, blakusprojektiem, hobijiem un interesēm.

Aktieru bērni nereti atceras, ka visu bērnību vadījuši teātrī. Kā ar orķestra mūziķu bērniem? “Es tiešām negāju vis bērnudārzā, bet gandrīz visu laiku vadīju orķestra mēģinājumos, un man tas likās aizraujoši. Atmiņā palikusi Brāmsa Pirmā simfonija, Mālera Pirmā. Mūzikas klausīšanās notika arī mājās, vecākiem bija liela skaņuplašu kolekcija, un jau no kādu triju četru gadu vecuma es drīkstēju pats likt plates un klausīties mūziku. Ļoti patika Mocarta Rekviēms.”

Tātad ceļš mūzikā izlemts jau agrā bērnībā. “Atceros, ka man patika orķestrī rādīt savu kroņa numuru – vienlaicīgi dziedāt un svilpot. Divbalsīgi. “Suļiko”, “Itāļu kapričo”... Es pats nejauši atradu to paņēmienu – pamēģināju un sanāca. Mamma izdzirdēja, nodomāja, ka viņai rēgojas, pēc tam teica – nuka, panāc šurp, parādi, ko tu tur darīji?!”

Klavierspēle? “Ļoti patika improvizēt, bet, kad nācās mācīties akadēmiski pareizi spēlēt, prieki bija mazāki.” Par specialitātes izvēli – vijospēli – nekādu šaubu. “Bija skaidrs, ka visi labākie cilvēki spēlē vijoli.”

Pēc Dārziņskolas Oskars nestājas vis Latvijas Mūzikas akadēmijā, bet uzreiz dodas uz Vīni. 90. gadu sākumā Latvijas Televīzijā noskatījies filmu par Doru Švarcbergu, viņš skaidri zina, kurp vedīs turpmākās gaitas. “Iemīlējos šajā personībā un nosolījos, ka mācīšos tikai pie viņas.” Konkurss Vīnes Mūzikas universitātē ir liels – togad stājas ap 150 kandidātu, tiek uzņemti desmit, un Oskars ir viens no viņiem, Doras Švarcbergas klasē – vienīgais.

Līdakas un ūdensslēpes. Saruna ar vijolnieku Oskaru Siliņu
Foto: Jānis Porietis

Dora Švarcberga ir ārkārtīgi kolorīta persona. Viņa piedzimst ebreju teātra mūziķu ģimenē, un viņas dzimšanas vieta ir Taškentas ebreju teātra aizkulises, viņa uzaug Odesā, un, kā izteicies kāds amerikāņu kolēģis, pārstāv raksturīgo “Odesas-Maskavas-Jeruzalemes-Ņujorkas” skolu. “Dorai Švercbergai piemīt neparasta, fantastiska muzikalitāte. Viņa nav akadēmiski kvadrātiska. Ļoti plaša mēroga cilvēks domāšanā. Arī apjomā.” Jautājums – vai viens cilvēks savu fenomenālo muzikalitāti var nodot otram? “Kad strādājām, no viņas nāca tāda enerģija! Tu gribot negribot to uzkrāj sevī.”

Studijas Vīnē Oskaram nākas pārtraukt. Iemesls – līdz pat šim brīdim neizprotama veselības problēma kreisajā rokā. Vienu gadu Oskars nespēlē vispār un nodarbojas ar nekustamiem īpašumiem. Pēc gada saprot, ka bez mūzikas nevar. Izstrādā pats savu spēlēšanas metodiku un iztur konkursu uz darbu Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī. Ņemot vērā ģimenes saites, var teikt, ka darbs LNSO ir likumsakarīgs. “Esmu ļoti pieķēries šim orķestrim un tiešām mīlu savus kolēģus! Orķestris kopumā, manuprāt, attīstās ļoti labi. Gan Šišona laikā bija, gan Pogas laikā ir ļoti daudz pozitīvu momentu. Mēs, protams, šad tad mēģinām salīdzināt LNSO ar Eiropas izcilākajiem orķestriem, bet tajos spēlē labākie no visas pasaules, un šo orķestru instrumentu kolekcija ir miljonus vērta. Pie tiem resursiem, kas ir Latvijā, es teiktu, ka LNSO rada brīnumu. Turklāt man ir sajūta, ka mūsu cilvēki vēlas darīt savu darbu arvien labāk un labāk.”

Atšķirība starp rietumu un austrumu orķestriem ir arī izpratnes ziņā. “Eiropā mūziķiem nav problēmu ar attiecīgajai mūzikai piemērotu spēles stilistiku. Viņi skaidri zina, ka šajā te taktī, piemēram, jāspēlē no lociņa divām trešdaļām līdz spicei, un būs pareizi. Mūsu cilvēki pie stila lietām nereti nonāk citiem ceļiem, arī intuitīvi.”

Līdakas un ūdensslēpes. Saruna ar vijolnieku Oskaru Siliņu
Foto: Jānis Porietis

Jautāju Oskaram, vai viņš pats stilu izpratni mācījies Vīnē? “Vīnē es ļoti daudz iemācījos, bet vēl vairāk tas man no tēva. Viņš ļoti aizraujas ar pastiprinātu analīzi un to visu apguvis pašmācības ceļā – skatoties, klausoties. Viņam ir fantastiska spēles tehnika. Un mēs mājās ļoti daudz runājam par mūziku.”

Vai, braucot ar motociklu, ir iespējams klausīties mūziku? “Nē, paldies dievam, nē. (smiekli) Motocikls ir mans sens sapnis no bērnības. Un ar to ir ļoti ērti nokļūt darbā. Bet galvenais – tā ir brīvības sajūta. Vasarā kaut kur paceļot – pa Lietuvu, pa Igauniju. Un ir pilnīgi fantastiska sajūta pēc koncerta, kad tu esi noguris un vēl tajā mūzikā iekšā, un tad tu uzkāp uz motocikla, un viss uzkrātais stress vienkārši izvēdinās.” Vai tādējādi var atbrīvoties arī no tā, ka spēlētā mūzika galvā turpina skanēt un skanēt? “Mūzika nekur nepazūd. Kad ir spēlēta, teiksim, kāda Mālera simfonija, tā vēl divus mēnešus turpina dzīvoties galvā. Tur neviens motocikls neko neglābj.”
Valdzinošākais šajā visā ir ceļa stihija. “Tas ir foršākais – braukt bez mērķa. Ceļš kā process, nevis kā rezultāta meklējums.”

Kādas vēl ir Oskara Siliņa ārpusmuzikālās intereses? “Oi, to ir tiešām ļoti daudz. Hobija līmenī nodarbojos ar skaņu režiju. Esmu ierakstījis Valmieras teātra izrādēm mūziku. Latvijas Televīzijas seriālā “Saplēstā krūze” skanošā vijole ierakstīta manā guļamistabā. Un jā – es stipri nopietni nodarbojos ar niršanu. Ļoti daudz iespēju Latvijā nav, bet kaut kas ir – Slokas karjers, Latgalē Drīdzis. Man ir sertifikāts līdz 30 metru dziļumam. Taču galvenais ir nevis dziļums, bet gan iespēja ieraudzīt to zemūdens pasaules skaistumu, un tas var parādīties gan piecu, gan 30 metru dziļumā. Tagad jau pamazām mācos par niršanas instruktoru.”

Līdakas un ūdensslēpes. Saruna ar vijolnieku Oskaru Siliņu
Foto: Jānis Porietis

Kad nirst, tad kādam no kompānijas parasti kādam ir līdzi fotokamera. Skatāmies zemūdens video, kur Oskars iepeldējis absolūti majestātisku līdaku valstībā. Plateļu ezers Lietuvā. Kādus desmit kilogramus smagas (tā saka) līdakas ļauj peldēt bezmaz blakus, un var saprast, ka tas ir rets gadījums. “Viņas ezerā ir karalienes, mēs tikai tā – iepeldētāji. Tur ir zemūdens tilts, kas ved uz pilskalnu, un šīs līdakas mēdz saukt par tilta sargiem.”

Būdams nekompetents, ieminos, ka nirt droši vien var tikai vasarā. Nekā. “Prātoju šoziem pamēģināt niršanu āliņģī.” Vai nirt var arī vienatnē? “Nē, tas ir bīstami. Un savstarpējai uzticībai zem ūdens ir drusciņ cita nozīme.” Vai kaut ko no šīm zemūdens attiecībām var piemērot arī saspēlei ar kolēģiem? “Tiešām ir kādas idejas, ko var aizgūt, ja domājam par attiecībām orķestrī. Un vēl vairāk – kamermūzikā. Man ļoti patīk kamermuzicēšana. Kad vien ir iespēja paspēlēt kādā mazākā ansamblī, izmantoju to. Un tas nenormāli daudz dod muzicēšanai orķestrī.”

Sarunas beigās vēl viens pārsteigums. “Ļoti noderīga spēlēšanai ir ūdensslēpošana. Kam stāstu, neviens netic. Jā, tur ir liela slodze uz rokām. Bet, kad vien man sanāk paslēpot, uzreiz parādās vairāk skaņas, uzlabojas tehnika, viss sakārtojas. Ir daudz vieglāk spēlēt.”

Līdakas un ūdensslēpes. Saruna ar vijolnieku Oskaru Siliņu
Foto: Jānis Porietis

Sarunas beigās izsaku vērojumu, ka Oskars Siliņš ir cilvēks ar spilgti izteiktu dzīves instinktu. “Skolas laikā fizkultūras nodarbībās gāja diezgan čābīgi. Aktīvās lietas nāca vēlāk. Dzīvojot Vīnē, sāku skriet. Sajutu kaut kādu dzīves nepieciešamību. Mans dzīvoklis atradās kanāla malā, un tur blakus bija gara promenāde, kur skriet. Tā es sāku – katru otro trešo vakaru, vispirms desmit, pēc tam piecpadsmit kilometru. Iemācījos, kā pareizi iesildīties.”

Vasarā Siliņu ģimene dzīvo Dārziņos. Blakus Daugava. “Savulaik domāju – varbūt braukt strādāt kādā citā zemē. Bija iespējas. Bet – lai tas neizklausās patētiski – man vajag sajust tieši šo zemi zem kājām. Ļoti pietrūktu gan Daugavas, gan mūsu jūras.” Daugavā nevar nirt – duļķains. Jūrā var. Šovasar Oskars nira Baltijas jūrā pie Klaipēdas. “Tūkstošiem objektu zem ūdens. Kuģi no Otrā pasaules kara. Visu ko var redzēt.”

Atgādinām, ka šā gada 8. decembrī Rēzeknē, Latgales vēstniecībā "Gors", un 9. decembrī Rīgā, Lielajā ģildē, būs LNSO 90. jubilejas koncertcikla noslēgums ar Ludviga van Bēthovena Devīto simfoniju LNSO mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Andra Pogas vadībā.

Tags

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form