Uz jautājumu, kā viņa sadzīvo ar slavas spožumu un postu un to, ka viņu godā par dīvu, operdziedātāja Marina Rebeka intervijā laikrakstam "Diena" norāda: "Es to pieņemu, bet patīk, ka mani nepazīst uz ielas. Dīva ir tā, kurai ir jau liela pieredze, kura pavadījusi 20 gadu uz skatuves ar izciliem diriģentiem. Piemēram, Renē Fleminga vai mūsu Inese Galante. Es esmu darbarūķis, kurš centīgi dara un kura darbs paticis kādam citam".
Rebeka, neilgi pirms "Lučijas di Lammermūras" iestudējuma pirmizrādes 24.maijā, Latvijas Nacionālajā operā laikrakstam atzina, ka viņas "noteikums bija, ka iestudējumam jābūt visās nozīmēs klasiskam".
"Sākumā nebija vienkārši, jo man tuvāki ir stiprie tēli: impulsīvi, ekspresīvi, ar stipru gribu. Bet Lučiju var ietekmēt un lauzt, un viņa lūst, nevis turas pretī un uzvar. Valtera Skota romānā viņa ir kautrīga, bet vienlaikus impulsīva, un viņai ir bail no mātes (operā – no brāļa). Man ir interesanti piemērīt šo personāžu savām emocijām un balsij.
Jo asāks būs kontrasts starp dzīvespriecīgo Lučiju izrādes sākumā un salauzto Lučiju beigās, jo patiesāks. Iepriekšējā iestudējumā viņa bija iežmiegta milzīgos tērpos, ar parūku. Taču, manuprāt, ir tik jauki, ja viņu var parādīt kā dzīvespriecīgu, līdz ausīm iemīlējušos meiteni, kura grib dzīvot un mīlēt, nevis jau no paša sākuma ir traka. Mani nesaista stīvās primadonnu Lučijas – ar domu tikai par dziedāšanu. Gribu veidot daudzkrāsainu tēlu," laikrakstam par sadzīvošanu ar Lučijas lomu stāstījusi Rebeka.
Jautāta, kā viņai sokas sadarbība ar LNO direktoru Andreju Žagaru, operdziedātāja norāda, ka viņai bijis noteikums, ka iestudējumam visās nozīmēs jābūt klasiskam. "Biju nepatīkami pārsteigta, uzzinot, ka darbības laiks tomēr pārcelts no Skotijas XVII gs. beigās uz XX gs. 30. gadu Itāliju Musolīni laikā. Lučija uzaugusi aukstajā Skotijas klimatā drūmām leģendām pilnā noskaņā mežu apvidū. Bet te pēkšņi atrodamies Itālijas saulē! Tas vien jau ietekmē cilvēku raksturu. Iebildu: Roma tā nevar būt, jo cilvēks, kas uzaudzis Romā, nekad nebūs tāds kā Lučija. Nu labi, būs vienkārši Itālija… Abām vidēm tiešām kopīga ir bīstamības sajūta. Lučijai tā bija ļoti aktuāla, jo viņas brālis, visa ģimene nodarbojās ar politiku, izsekoja Lučiju, un jau sen bija izlemts, ka viņa būs tikai upuris viņu plāniem. Tas ir kā kādreiz padomjlaikos, kad viss bija it kā skaisti un jauki, bet cilvēki pazuda," viņa stāstījusi "Dienai".
Savukārt par patīkamo sadarbībā Rebeka stāstījusi: "Ir patīkami, ka varam meklēt kopā. Žagars rod asociācijas ar to, kā dzīvē, ikdienā notiek. Man patika, ka varu ar viņu aprunāties: tu to redzi tā, bet es redzu un jūtu citādi. Tā nonācām pie kopsaucēja".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
