Meditācija pasaules mūzikā. Nila Īles grupas 'Kanisaifa' debijas albuma recenzija
Foto: Publicitātes foto

Pasaules mūzika jeb "world music" kļuvusi par ļoti stabilu, atzītu un jaunām tradīcijām bagātu žanru. Arī Latvijā. Tā rezultātā arī mēs arvien biežāk saskaramies un noteikti vēl saskarsimies ar neparastiem, starpkulturāliem muzikālajiem projektiem, kas ir interesanti jau pašā saknē, jo piedāvā ko jaunu. Tāds ir arī "Kanisaifas" debijas albums "Atdzīvinot vēju".

Pasaules mūzika jeb "world music" kļuvusi par ļoti stabilu, atzītu un jaunām tradīcijām bagātu žanru. Arī Latvijā. Tā rezultātā arī mēs arvien biežāk saskaramies un noteikti vēl saskarsimies ar neparastiem, starpkulturāliem muzikālajiem projektiem, kas ir interesanti jau pašā saknē, jo piedāvā ko jaunu. Tāds ir arī "Kanisaifas" debijas albums "Atdzīvinot vēju".

"Kanisaifa" ir deviņu cilvēku grupa, kuras stūrakmens ir Nils Īle. Cilvēks, kurš jau ilgus gadus iedziļinājies pasaules mūzikas niansēs, īpaši pievēršoties tieši afrikānisko bungu, ritmu un meditāciju tradīcijai. Būtībā jaunā grupa ir loģisks projekta "Afroambient" turpinājums – tā uz pasauli skatās vēl plašāk un vienlaikus pastiprināti interesējas par seno baltu kultūru.

Pats grupas nosaukums apzīmē ko lielu, svarīgu. Šo vārdu Nils nosapņojis kādā jaudīgā sapnī un sapratis, ka būtībā sācies nākamais viņa muzikālās darbības posms. Bez viņa "Kanisaifā" darbojas sieva Maija Sējāne-Īle un dēls Fabiass Nils Īle, kā arī Agnese Uzule, Einārs Latiševs, Roberts Brants, Jānis Tumpelis, Alvis Zembergs un Edgars Jansons. Kā desmitais grupas līdzdalībnieks šajā albumā dzirdams arī "DaGamba" dalībnieks Hamidreza Rahbaralams no Irānas.

Tāds, lūk, etnoorķestris, kas pēc īsta orķestra gan nekādi neizklausās. Ja nu vienīgi atsevišķos intensīvākos muzikālajos brīžos, taču pamatā "Atdzīvinot vēju" ir diezgan meditatīvs un pat nedaudz mistisks albums ar spēcīgu kvalitātes zīmi. "Kanisaifas" gadījumā ir svarīgs viss kopums – arī grupas vizuālais tēls un saspēle koncertos, jo tā ir kā absolūti līdzīgi domājošu ļaužu kopa, kas spēj muzicēt arī intuitīvas improvizācijas līmenī.

Albuma "bonustreks" jeb noslēdzošais skaņdarbs kā reiz ir šādas improvizācijas paraugs, kas gan tapis nedaudz mazākā sastāvā. "Atdzīvinot vēju" arī iesākas ar veselu opusu, kas no džungļu meditācijas pāraug vispirms mierīgi akustiskā melodijā, bet pēcāk jau jestrā ritma sekcijā, uzreiz piesakot ļoti plašu dažādu tautu mūzikas instrumentu klāstu, kurā latvieša ausij īpaši neparasts un pamanāms šķiet didžeridū. Divbalsīgais un mazliet indiāniskais abu meiteņu izsauciendziedājums patīkami uzmundrina un lieliski saspēlējas ar daudzajiem skaņu rīkiem, šajā kontekstā iekļaujot tādas banalitātes kā ģitāra un basģitāra.

"Melni vērši" ir jau latviski tradicionālāks skaņdarbs ar mūsu pašu tautasdziesmas tekstu un vargāna iespēlēm, neizpaliekot arī pārējai eksotikai. Lielisks piemērs, kā mūsdienās mūzikā var sadzīvot mūsu folkloras mantojums un pasaules kultūru piejaukums.

Īpaši efektīgi tas atklājas dziesmā "Vilku deja", ko uzskatu par jaudīgāko albuma, ja tā var teikt, hitu un kuram vārdus sarakstījusi Agnese. Tam ir lielisks grūvs un intriģējoši mistiska kopnoskaņa. Turklāt vēl plašāku panorāmu nodrošina Hamida piedalīšanās ar irānisku dziedājumu, kā rezultātā rodas muzikāli cēlumi un kritumi. Saulītes un vilku tēmas apdziedāšana nedaudz raisa asociācijas ar "Jauno Jāņu orķestra" muzikālajiem eksperimentiem, taču "Kanisaifa" tomēr darbojas meditatīvākā skaņu laukā.

"Kalnos jau snieg" ir ziemas meditācijas skaņdarbs ar Laimas Mūrnieces vārdiem, kas savukārt ļauj rast paralēles ar grupas "Zāle" skaņu pasauli. Tam seko "Piesaukšana", kurā izmantots pagāniski patriotisks Ojāra Vācieša teksts, ko piesmakušā balsī skaita Nils. Ar runātajiem tekstiem albumos gan ir tā, ka vairākreižu klausīšanās gadījumā tie mēdz apnikt daudz ātrāk nekā dziedātie vai, piemēram, hiphopa bītā skaitītie, taču šo skaņdarbu varbūt glābs latviski mistiskais meiteņu dziedājums. Ar "Sabāru" un jo īpaši "Senegālu" "Kanisaifa" strauji atgriežas afroritmiskās noskaņās, liekot ikvienam nojaust, ka viņiem gluži vienkārši ļoti patīk saspēlēties arī kā primāri perkusīvai grupai. Patiesībā – kuram gan tas nepatīk? Ir pat gadījies piedzīvot, kā šādas performances rodas uz līdzenas vietas, piemēram, uzreiz pēc Roskildes lielfestivāla pēdējā koncerta, kad ļaudīm vēl gribas dejot un galvā katram skan savs ritms. Atliek visiem kopā sākt to jebkādā veidā izpildīt – un ballīte var turpināties…

Pēc afrikāniskās izplosīšanās "Kanisaifa" atgriežas mākslinieciskā meditācijā, kas šoreiz ir Jaņa Rozentāla gleznai "Princese ar pērtiķi" radīts rotaļīgi mīlīgs skaņdarbs, kas nedaudz citā versijā jau tika publicēts pērn dažādu mākslinieku skaņdarbu izlasē "Jānis Rozentāls. Bez vārdiem", ko, tāpat kā "Kanisaifas" albumu, laida klajā izdevniecība "NABA MUSIC/Melo Records". Tam seko pilnībā irānisks skaņdarbs ar persiešu tekstu un Hamidu kā līdervokālistu, un plate noslēdzas ar jau minēto intuitīvo improvizāciju.

Secinājums – spēcīgs pretendents gan uz šā gada labākā debijas albuma titulu, gan labākā tautas un pasaules mūzikas albuma nomināciju. Ņemot vērā plašo mūzikas instrumentu loku, savstarpējā saspēle un arī sadziedāšanās notiek ļoti plūstoši un kvalitatīvi, tik tiešām ļaujot ienirt gan meditatīvās, gan jestras ballītes noskaņās. Lielisks albums savā nišā.

Source

Tags

recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form