Nāves poēzija. Pulenka operas 'Karmelīšu dialogi' pirmizrādes recenzija
Foto: Agnese Zeltiņa

24. maijā pirmizrādi Latvijas Nacionālajā operā piedzīvoja Fransisa Pulenka opera "Karmelīšu dialogi", kuras radošo komandu veido franču režisors Vensāns Busārs, scenogrāfs Vensāns Lemērs, kostīmu māksliniece Klāra Pelufo-Valentīni, gaismu mākslinieks Nikolā Žilī, kustību režisore Elīna Lutce. Pirmizrādi diriģēja Mārtiņš Ozoliņš, galvenās lomas dziedāja lietuviešu soprāns Vida Miknevičūte, Ilona Bagele, Laura Grecka, Evija Martinsone, Inga Šļubovska-Kancēviča, Raimonds Bramanis, Jānis Apeinis un Nauris Puntulis.

Askēze un jutekliskums

Pulenka operas "Karmelīšu dialogi" iestudējums Latvijas Nacionālajā operā jau ar pirmo cēlienu ieved savdabīgā apziņas stāvoklī, kurā vienlaikus pastāv divas atšķirīgas pasaules: askēze un juteklisks pārdzīvojums. Šķietami pretēji lielumi, kas viens otru patiesībā neizslēdz. Taisni otrādi: šāda paradoksalitāte un pretstatu apvienojums operas izrādē ļāva iedzīvināt to Pulenka operas vēstījuma līmeni, kas ir ārpus redzamā un dzirdamā, bet kuru var sasniegt tikai šo abu elementu savstarpējā savienojumā.

Šī opera vēsta par karmelīšu mūķenēm Lielās franču revolūcijas laikā un reliģijas apkarošanu, kas noved pie mūķeņu nāves. Tajā nav mīlētāju intrigas, spraigas darbības, āriju, pēc kurām aplaudēt, – tā ir neparasta opera ar lielu tuvību garīgajai mūzikai, tāpēc arī prasa neparastu formu, ko rada franču režisors Vensāns Busārs un beļģu scenogrāfs Vensāns Lemērs sadarbībā ar horeogrāfi Elīnu Lutci un pārējo radošo komandu.

Režisors Busārs ļoti gudri un jūtīgi apzinājies Pulenka mūzikas pašvērtību un psiholoģiskās krāsas, kas iekodētas komponista partitūrā. Viņš kopā ar scenogrāfu Lemēru ir izveidojis askētisku, bet savā minimālismā iespaidīgu vizuālo telpu, kuras plašums un tīrība ļauj nepastarpināti iedarboties Pulenka mūzikai uz klausītāju. Komponists šajā operā virtuozi "krāso" vārdus, ārkārtīgi jutekliski atklāj varoņu emocionālo pasauli un zemapziņas norises un uztur psiholoģisko spriedzi. To klausītājs izjūt neapzināti, jo nāves baiļu motīvus Pulenks ieskandina pašā operas sākumā, mūzikā netieši jau pasakot priekšā operas iznākumu. It kā nedzirdami, "zem ūdens" tie neuzkrītoši atgādina par savu klātbūtni operas gaitā, apogeju sasniedzot ekstātiskajā kolektīvās nāves finālā.

Inscenējums ar respektu ļauj un palīdz iedarboties šīm partitūras formulām, sasniedzot tikai operas žanram piemītošo emocionālās abstrakcijas dimensiju, ko veido vizuālās un audiālās uztveres sintēze. Emocionāli iedarbīgi simboli operas scenogrāfijā ir restes kā nodalījums starp klostera sienu askēzi un materiālās pasaules laicīgumu un arī garais galds operas otrajā cēlienā kā galvenās varones Blānšas un viņas brāļa savstarpējās atsvešinātības simbols, abiem varoņiem dziedot katram savā galda galā.

Komandas ķēde

Solistu ansamblis un orķestris diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā bija kā vienota ķēde ar ļoti spēcīgu savstarpējo saslēgumu, kurā katrs no posmiem ar savu augsto māksliniecisko sniegumu veidoja kvalitātes ziņā jaudīgu komandas stāstu. Mūķeņu tēli "Karmelīšu dialogos" kalpo Dievam, un visi šī iestudējuma izpildītāji bija kā Pulenka mūzikas kalpotāji, sasniedzot to interpretācijas līmeni, kurā varoņu personiskais iedzīvinājums uz skatuves un dziedājums kļūst pārpersonisks.

No šāda aspekta raugoties, pat nerodas vēlme kādu no šī komandas gredzena izcelt kā atsevišķu indivīdu. Tomēr nevar neatzīmēt Blānšas lomas atveidotāju Vidu Miknevičūti ar tik iespaidīgo emocionālo un vokālās krāsas amplitūdu no intīma trausluma līdz pat dramatiskam izmisumam. Inga Šļubovska-Kancēviča Māsas Konstances lomā, Laura Grecka Mātes Marijas lomā, Evija Martinsone Liduānas kundzes lomā – raksturos spilgtas, savos dziedājumos ar grezno, izlīdzināto skanējumu šķita pārstāvam vienotu pieeju skaņai un frāzējumam. Tādu ansambļa saliedētību un tik izkoptu stilistiku bieži nav nācies dzirdēt uz Latvijas Nacionālās operas skatuves.

Krāšņa gan vokāli, gan aktieriski De Kruasī lomā bija arī Ilona Bagele. Operas orķestris diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā priecēja ar stila izjūtu un gaisīgu, franču mūzikai tik piemērotu skanējumu, vietām īpaši "izgaršojot" un ievibrējot Pulenka harmonijas krāsas. Cerams, ka Latvijas publika novērtēs šo repertuāra papildinājumu un būs gatava doties iracionālajā paradoksu pasaulē, kuru tik ģeniāli savā operā gleznojis Pulenks. Opera laikam varētu būt vienīgais mākslas žanrs, kurā nāve pacelta tādā poēzijas līmenī, kas, pēc diriģenta Ozoliņa vārdiem, "var sniegt emocionālo katarsi", kā tas ir arī Pulenka "Karmelīšu dialogos".

Source

Tags

diriģents Mārtiņš Ozoliņš dziedātāja Evija Martinsone Ilona Bagele Latvijas Nacionālā opera recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form