Pašlaik jūs strādājat pie doktora disertācijas par tēmu 'Mūsdienu klavierspēles izpildīšanas tradīcijas un inovācijas'. Lūdzu, pastāstiet par inovācijām!
Savā doktora disertācijā es vēlējos izpētīt klavierspēles izpildītāja darbu uz skatuves – to, kādas pārmaiņas var raisīt izpildītājs. Manuprāt, katram interpretam ir jāatrod kaut kas savs, tādēļ vienmēr būs kāda inovācija – tas, kas ietekmējis kopējo interpretu praksi konkrētā laika posmā.
Lūdzu, miniet kādu piemēru.
Piemēram, kā to Glens Gūlds, kurš Bahu izpildīja pilnīgi citā manierē – un vēloties to vai nevēloties, pianisti pēc Gūlda interpretācijām sāka Baha skaņdarbus uztvert citādāk. Tātad rakstu par inovācijām, kas ietekmējušas klavierspēles mākslu.
Jūsu repertuārā ir virkne klasiķu – Mocarta, Bēthovena, Lista, Čaikovska un Prokofjeva darbu. Kura komponista darbi jums ir vistuvākie?
Pagaidām neesmu izdomājis labāku atbildi uz šo jautājumu, bet domājis par šo jautājumu esmu ļoti daudz (Smaida.) Esmu pa īstam iemīlējies visos skaņdarbos, kurus spēlēju. Tādēļ man ir ļoti grūti izcelt kādu konkrētu komponistu vai darbu. Man nav vairāk mīļu vai mazāk mīļu skaņdarbu – viss, ko es spēlēju man ir vismīļākais. Kad aktīvi koncertos spēlēju kādu skaņdarbu, tas man šķiet skaistākais, kad aktīvi spēlēju kādu citu – tas kļūst par skaistāko. Tas notiek periodiem, pārslēdzoties. Klasiskās mūzikas pasaule ir apbrīnojami plaša.
Mūsdienu straujais dzīves ritms un modernās mākslas tendences nereti novērš uzmanību no klasiskās mūzikas pasākumiem – lūdzu, dodiet padomu tiem, kuri vēlas sākt iepazīties ar klasisko mūziku, klavierspēli.
Manuprāt, konkrētas receptes nav un baidos dot arī kādu padomu. Manuprāt, noteikti jāaiziet noklausīties kāds koncerts. Bieži vien ar to ir gana, lai cilvēks iemīlētu klasisko mūziku.
Kas jums devis vērtīgāko pieredzi, apgūstot klavierspēli?
Apmēram 15 un 16 gadu vecumā es ļoti daudz klausījos Glenu Gūldu un Oskaru Pītersenu – tas ir pilnīgi cits stils. Kas tāds, kas deva man citu redzējumu, paplašināja redzesloku, mani attīstīja. Tagad es uztveru viņus kā savus neklātienes skolotājus.
Arī jums pašam ir audzēkņi, kurus mācāt spēlēt klavieres. Pastāstiet, kā ir reizē būt pasaulslavenam pianistam un arī iesācēju - pianistu skolotājam.
Es ne vien mācu klavierspēli, bet nesen lasīju arī lekcijas dažāda vecuma cilvēkiem sava doktora darba ietvaros. Tas bija ļoti interesanti, jo lika pakāpties pāris soļus atpakaļ, lai spētu izskaidrot dažādas nianses. Tādos brīžos arī sev iespējams atklāt daudz jauna.
Kāds ir jūsu pats jaunākais audzēknis?
Diez vai to var nosaukt par īstenu klavierspēles audzēkni, tomēr esmu darbojies arī ar 2,5 līdz trīs gadus veciem bērniem. Tas ir ļoti interesanti – parādi viņiem, kas ir klavierspēle, paskaidro, palīdzi saprast un iemīlēt mūziku.
Daudzos gadījumos mazuļi, protams, nereaģē nekā. Tas gan nav svarīgi, jo zinu, ka viņi to uztver un šīs nodarbības paliek atmiņas dzīlēs. Protams, mācīt klavierspēli divus gadus vecam bērnam ir bezcerīgs process, jo vēl nav tik ļoti attīstījušās rokas, bet piecu gadu vecumā jau var redzēt, kā bērns atceras mācību procesu pirms pāris gadiem, stāsta, ko toreiz domājis, sapratis, ko no tā laika atceras. Esmu secinājis, ka mazuļi to visu patur prātā un tas ir apbrīnojami!
Pavisam agrīnā vecumā mācību procesam, manuprāt, jābūt kā spēlei, ne ilgākai par piecpadsmit minūtēm.
Un cik gadu ir jūsu vecākajam audzēknim?
Man ir daži apmēram 40 gadus veci studenti, kuri klavierspēli mācās no nulles. Es uzskatu, ka arī viņiem ir savā ziņā lieliski panākumi – piemēram viena studente, kura gan nespēlē profesionāli, tomēr, sākot mācīties klavierspēli 40 gadu vecumā no nulles, viņa pārvalda instrumentu un dinamiku, spēj iemācīties skaņdarbu no galvas. Tas raisa cieņu un tas ir liels darbs.
Ar ko ir vieglāk strādāt - ar pieaugušajiem vai ar bērniem?
Manuprāt, ir tā - pieaugušie ļoti daudz saprot, bet viņiem ļoti maz izdodas izdarīt. Bērni neko daudz nesaprot, bet var izdarīt brīnumu lietas.
Jūs vairākkārt esat sacījis, ka jums ļoti tīk spēlēt Latvijas publikai. Ar ko tā ir atšķirīga?
Man šķiet, kopš Jāzepa Vītola 5. Starptautiskā pianistu konkursa Rīgā mani šeit sākuši ļoti jauki uzņemt. Jūtos Latvijā ļoti komfortabli un gaidīts.
Kad jaunībā spēlēju dažādos konkursos, izejot uz skatuves, jutu, ka daudzi ir ieradušies nevis tādēļ, lai gūtu baudījumu no priekšnesuma, bet gan tādēļ, lai vērtētu. Psiholoģiski tas ir daudz smagāk, ja kāds tevi vērtē un tu to zini. Bet vietā, kur tevi mīl un gaida, uzreiz ir vieglāk spēlēt un tas sagādā daudz vairāk patīkamu brīžu.
Ļahovskis, kurš uzstājies gan Eiropā, gan Amerikā, Rīgas festivālā uzstāsies 4.jūnijā. Koncertā Rīgā Ļahovskis atskaņos Sergeja Rahmaņinova Trešo klavierkoncertu.
Jau ziņots, ka otrais Rīgas festivāls šogad notiks no 2. līdz 21. jūnijam pulcējot tādas pasaules zvaigznes kā Elīna Garanča, Aleksandrs Antoņenko, Kristianu Lindbergu, Pīteru Eldridžu un daudzus citus.
Biļetes uz šo un citiem Rīgas festivāla koncertiem var iegādāties "Biļešu paradīzes" kasēs un www.bilesuparadize.lv.
Rīgas festivālu organizē VSIA "Latvijas Koncerti", atbalsta Rīgas dome.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
