‘Es apēdīšu tavu sirdi!’ Harismātiskā cilvēkēdāja Hanibāla Lektera fenomens  (10)

Attiecīgi pirms 30 un 20 gadiem 1991. un 2001. gada februārī uz kinoekrāniem nonāca Hanibāla Lektera romānu sērijas populārākās ekranizācijas "Jēru klusēšana" un "Hanibāls". Ja labi gribam, arī pašam pirmajam Lektera reveransam uz ekrāniem – 1986. gadā iznākušajai filmai "Cilvēku mednieks" – varam piemeklēt pusapaļu 35 gadu jubileju. Tomēr Hanibāla Lektera stāsts, kā jau minēts, aizsākās tālajā 1981. gadā, kad rakstnieks Tomass Hariss neatgriezeniski izmainīja lasītāju priekšstatus par detektīva, trillera un šausmu žanriem, tos visus sekmīgi apvienojot vienos vākos.

Tomass Hariss 70. gadu sākumā strādāja par kriminālziņu reportieri aģentūrā "Associated Press", bet literatūrā debitēja 1975. gadā ar politisko trilleri "Melnā svētdiena". Tas bija Frederika Forsaita manierē radīts grāvējs par Izraēlas un amerikāņu izlūkdienestu centieniem novērst palestīniešu teroristu rīkotu sprādzienu amerikāņu futbola sacensību laikā, kā ieroci izmantojot ar spridzekļiem pielādētu "Goodyear" dirižabli. Romānam bija labi komerciālie panākumi, un 1977. gadā tas tika arī ekranizēts, tomēr Tomasa Harisa daiļradē tas palicis kā savdabīgs izņēmums, jo rakstnieks izvēlējās turpināt savu literāro karjeru pavisam citā virzienā.

Romāns "Sarkanais pūķis" pārsteidza lasītājus un kritiķus ar Harisa pedantisko un pat akadēmisko pieeju sērijveida slepkavu tēmai un izmeklēšanas procesam. Lai romānu uzrakstītu, Hariss vairākus gadus veica izpēti, rūpīgi iepazinās ar vairāku bēdīgi slavenu amerikāņu sērijveida slepkavu – Eda Geina, Edmunda Kempera un Ričarda Čeisa – lietām un konsultējās ar FIB speciālistiem. Romāna centrā bija atvaļinātais FIB aģents Vils Greiems, kurš atgriežas ierindā, lai notvertu maniaku, dēvētu par "Zobu feju", kas nežēlīgi nogalina ģimenes ASV dienvidu štatos.

Lietas gaitā Greiems konsultējas ar Hanibālu Lekteru – ieslodzītu kanibālistisku slepkavu, kura notveršana Greiemam gandrīz maksāja dzīvību. Starp citu, viens no slavenākajiem Lektera citātiem – "Izcili, manu zēn! Es apbrīnoju tavu drosmi. Domāju, ka apēdīšu tavu sirdi!" – veltīts tieši Vilam Greiemam vēl pirms Lektera apcietināšanas, kad izmeklētājs aptver, ka sarunājas ar slepkavu. Hanibāla Lektera tēlu Hariss radīja, iedvesmojoties no kādā cietumā sastapta meksikāņu izcelsmes psihopātiska zobārsta, kurš atstājis ārkārtīgi nosvērta un inteliģenta cilvēka iespaidu, neraugoties uz pastrādātajām nežēlībām.

Lai arī Hanibālam Lekteram romānā atvēlēta otrā plāna loma, Hariss parūpējās, lai viņa tēls būtu neaizmirstams, piedāvājot pilnībā jaunu maniaka tipu – ārkārtīgi inteliģentu, apveltītu ar labām manierēm un izcilām psihologa prasmēm, kurš nemitīgi uztur viltīgu spēli ar izmeklētājiem un vienmēr ir vienu vai divus soļus priekšā. Lekters dod Greiemam slēptus mājienus maniaka atrašanai, taču vienlaikus uzsūta "Zobu feju" paša Greiema ģimenei. Beigās Greiemam izdodas atrast un nogalināt "Zobu feju", taču lietas izmeklēšana ir burtiski izsūkusi viņa spēkus.

Septiņus gadus vēlāk iznāca nākamais romāns "Jēru klusēšana", kurā Hariss principā atkārtoja "Sarkanā pūķa" veiksmes formulu, tikai citā konfigurācijā. Šoreiz Hanibāla palīdzību maniaka Bufalo Bila atrašanai meklēja jaunā FIB kursante Klarisa Stārlinga, kuru vājā personiskie bērnības dēmoni, un tieši viņu neparastās savstarpējās attiecības kļuva par romāna virzītājspēku. Abi šie romāni un to ekranizācijas padarīja Tomasu Harisu par vienu no populārākajiem kriminālžanra autoriem pasaulē un iedvesmoja daudzu līdzīgu filmu, grāmatu un televīzijas seriālu tapšanu, aizgūstot svarīgākos Harisa daiļrades aspektus – empātiskus izmeklētājus, zinātniskas izmeklēšanas metodes, birokrātisku šķēršļu pārvarēšanu un psihiski traumētus noziedzniekus.

Hanibāla Lektera uzvaras gājiens uz kinoekrāniem aizsākās 1991. gadā ar "Jēru klusēšanas" ekranizāciju, kuras režisora krēslā iesēdās ārthausa kino veidotājs Džonatans Demme, bet galvenajās – Stārlingas un Lektera – lomās tika apstiprināti jau godalgotā Džodija Fostere un Holivudā mazpazīstamais velsietis Entonijs Hopkinss. Pārējais, kā saka, jau ir vēsture. Mazbudžeta filma, ko izlaida faktiski jau bankrotējusi studija, negaidīti kļuva par kases grāvēju un saņēma 5 "Oskarus" visās svarīgākajās kategorijās.

Hopkinss saņēma savu "Oskaru", pavadot uz ekrāna tikai 16 minūtes no kopējās filmas hronometrāžas, un tieši viņa iemiesotais Hanibāls Lekters ātri vien kļuva par kulta personāžu, tika neskaitāmas reizes citēts, parodēts un imitēts. Filma tika slavēta par šausmu un sērijveida slepkavu filmu žanra atdzīvināšanu, ievedot šos "zemos" žanrus mākslas kino teritorijā, un, protams, par izcilo Fosteres un Hopkinsa saspēli. Šodien īpaši tiek atzīmēts cilvēciskais Klarisas Stārlingas tēls un filmas sniegtais skatījums uz drosmīgu sievieti, kas sevi spēj pierādīt skarbā vīriešu pasaulē.

Tomēr Hopkinss nav vienīgais, kas ekrānā atveidojis slaveno cilvēkēdāju. Tiesības uz "Sarkanā pūķa" ekranizāciju jau 80. gados nopirka ietekmīgais itāļu kinomagnāts Dino De Laurentiss, un pirmā ekranizācija bija pieminētā filma "Cilvēku mednieks", ko veidoja vēlāk par kulta režisoru pasludinātais Maikls Manns. Šodien "Cilvēku mednieks" tiek uzskatīta par vienu no labākajām Harisa ekranizācijām – stilīgu, vizuāli noslīpētu un emocionāli iedarbīgu trilleri, kurā pirms seriāla "CSI" slavas FIB aģenta Greiema lomu nospēlēja Viljams Petersens. Hanibālu Lekteru (kas filmā nez kāpēc tiek dēvēts par "Lektoru") atveidoja skotu aktieris Braiens Kokss, kura Lekteram atsevišķi fani dod priekšroku salīdzinājumā ar Hopkinsu. Koksa versijā Lekters ir krietni cilvēciskāks, piezemētāks, ticamāks, viņam nepiemīt Hopkinsa pārcilvēciskums. Diemžēl "Cilvēku mednieks" savulaik neguva kases panākumus, arī kritiķu vērtējums bija atturīgs.

Pēc "Jēru klusēšanas" panākumiem De Laurentiss ļoti vēlējās uzņemt turpinājumu, fani un izdevēji pieprasīja Tomasam Harisam turpinājumu, jo visi vēlējās nopelnīt uz Hanibāla Lektera popularitātes rēķina. Hariss rakstīja ilgi un smagi, un nākamā daļa "Hanibāls" tika izdota tikai 1999. gadā. Uzreiz tika sākts darbs pie ekranizācijas, kas iznāca jau divus gadus vēlāk. Tomēr atsauksmes šoreiz bija pretrunīgas, lai arī grāmata un filma guva lieliskus kases ieņēmumus.

Vislielāko sašutumu radīja Harisa centieni padarīt Hanibālu no baisa ļaundara par ko līdzīgu antivaronim, kā arī Lektera un Klarisas Stārlingas negaidīta kļūšana par mīlnieku pāri pēc kopīgas cilvēka smadzeņu notiesāšanas. Romāna beigas tika uzskatītas par tik šokējošām, ka filmas veidotāji ar tobrīd svaigi "oskaroto" Ridliju Skotu priekšgalā bija spiesti tās mainīt, iztiekot bez abu varoņu apvienošanās, taču paturot bēdīgi slaveno smadzeņu ēšanas ainu (filmā Hopkinsa atveidotais Lekters baro Reju Liotu ar viņa paša smadzeņu gabaliem, kamēr sazāļotā Stārlinga bezpalīdzīgi noskatās). Izlasījuši grāmatu, no dalības turpinājumā atteicās gan režisors Džontans Demme, gan Džodija Fostere, kuriem šķita, ka Hariss ir pievīlis tieši Klarisas Stārlingas cienītājus, liekot viņai rīkoties pretēji personāža iekšējai loģikai. Filmā Klarisu atveidoja Džuliana Mūra.

Lielajā kino Hopkinss vēlreiz atveidoja Lekteru atkārtotā "Sarkanā pūķa" ekranizācijā, kas gan bija izmisīgs producentu solis izspiest papildu ieņēmumus no franšīzes. Pagalam neveiksmīga bija Hanibāla tetraloģijas pēdējā daļa "Hanibāls: sākums", ko Hariss faktiski uzrakstīja pēc De Laurentisa draudiem, ka, vai nu rakstnieks dos viņam turpinājumu ekranizēšanai, vai arī viņš to radīs pats. Gan romāns, gan filma, kurā jauno Hanibālu atveidoja francūzis Gaspārs Uljels, saņēma pamatīgu kritiku un neguva cerētos kases panākumus. Hanibāla fani atkal pārmeta, ka autori ekspluatē savu personāžu, cenšoties padarīt viņu par skatītājam simpātisku varoni, lai attaisnotu baisās slepkavības.

Hanibāla Lektera baisā šarma pamatā sākotnēji bija tieši viņa noslēpumainība un lasītāja/skatītāja nespēja iekļūt šī pārcilvēciskā briesmoņa prātā. Nezināmais un neizprotamais vienmēr atstāj spēcīgāku iespaidu un kultivē bailes. Kad Hariss centās noraut šo plīvuru, atklājot Lektera motivāciju un iekšējos pārdzīvojumus (atslēgas epizode Hanibāla biogrāfijā ir baisa bērnības epizode, kad 2. Pasaules kara beigās partizāni nogalināja un apēda viņa jaunāko māsu Mišu), Lekters zaudēja savu mistiskā briesmoņa auru, kļūstot par vienu no mums, kļūstot par parastu ļaundari. Faktiski, beigās pat zaudējot savu ļaundara statusu, kad nogalina par sevi vēl lielākus briesmoņus, tā pietuvojoties populārajam maniakam Deksteram, kurš taču dzimis kā nepārprotams Hanibāla Lektera atvasinājums.

Tas gan nenozīmē, ka Hanibāla Lektera kultam pienākušas beigas. Lai arī 80 gadus vecais Tomass Hariss visdrīzāk mūs vairs neaplaimos ar jauniem Lektera romāniem (un labi, ka tā), ir daudzi citi talanti, kas gatavi turpināt viņa radītā briesmoņa dēkas uz ekrāniem. Tādējādi pirms dažiem gadiem itin veiksmīgi startēja seriāls "Hanibāls", kurā titulvaroņa asiņainajās kurpēs lieliski iejutās dāņu kinozvaigzne Mads Mikelsens. Seriāls piedzīvoja trīs sezonas. Laimīgā kārtā arī Hanibāla brīnišķīgā pretiniece/skolniece Klarisa Stārlinga nav palikusi bez uzmanības, jo tikko debitēja "CBS" producētais seriāls "Klarisa", kas vēsta par jaunās FIB aģentes dzīvi uzreiz pēc "Jēru klusēšanas" notikumiem.

Hanibāls Lekters ir ievērojams ne tikai kā pasaules slavenākais kanibāls, gastronomijas un renesanses kultūras eksperts populārajā kultūrā, bet arī kā domāšanas ierosinātājs. Lekters fascinē, jo iemieso sevī gan brīnišķīgas īpašības, kuras labprāt iegūtu katrs no mums, gan lietas, kas izraisa pretīgumu ar savu tabu raksturu. Un mums patīk šis neparastais cilvēks, lai gan nevajadzētu. Tādējādi Lektera tēls mudina mūs uzdot dažādus jautājumus par to, kas gan ir laba dzīve un to, cik tālu mēs drīkstam iet, lai tādu dzīvotu? Protams, Lektera paša atbildes mums ir skaidras, taču viņš nesniedz tās mūsu vietā. Līdzīgi Klarisai Stārlingai un Vilam Greiemam arī mums šīs mācības par dzīves vērtību ir jāgūst pašiem.