‘Es esmu viens, taču ne vientuļš’. Mihails un Lili Idovi par Viktoru Coju
Foto: No privātā arhīva

Kirila Serebreņņikova filmas "Vasara" ("Лето") Rīgas pirmizrādes, kas notiks festivāla "Baltijas pērle" ietvaros, priekšvakarā tās scenārija autori Mihails un Lili Idovi sarunā ar portālu "Delfi" atklāja, ko viņiem nozīmēja un arvien vēl nozīmē Viktors Cojs, kāda loma viņu dzīvē bijusi Borisam Grebenščikovam un kāpēc Latvija ir klātesoša visās viņu filmās.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ja pēkšņi tiktu nolemts piešķirt balvu par Latvijas galvaspilsētas popularizēšanu pasaulē, tad bijušais rīdzinieks Mihails Idovs, neapšaubāmi, iekļūtu īsajā sarakstā. Rīgā viņš nodzīvoja līdz 16 gadu vecumam, taču tas bija pietiekami, lai mazā dzimtene ne tikai neizdzēšami iegultu viņa atmiņā, bet arī būtu klātesoša tās "operatīvajā sadaļā". Turklāt turpmākais ceļš iezīmējās tad, kad vienā Puškina liceja klasē satikās Aleksandrs Gaross, Aleksejs Jevdokimovs un Mihails Zilbermans, pēcāk pazīstams kā Mihails Idovs. Trīs topošie rakstnieki.

Trijotne ātri vien kļuva par nešķiramiem draugiem, kas nav arī nekāds pārsteigums, jo visi pārējie klasesbiedri bija meitenes. 1992. gadā Zilbermanu ģimene nolēma emigrēt. Par pēdējo pilienu pacietības kausā kļuva kāds riebīgs notikums, proti, 14 gadus veco Mišu un viņa tēvu uz ielas piekāva – izskata dēļ. Turklāt tas tika darīts, izkliedzot antisemītiskus saukļus.

Mihails bija vienīgais ģimenes loceklis, kurš no Latvijas aizbraukt nemaz negribēja, jo mēnesi pirms viņu došanās prom laikraksta "Diena" krievu valodas versijā bija publicēts viņa pirmais stāsts. Šim notikumam vajadzēja pavērt ceļu uz literāru karjeru, ko emigrācijā būtu grūti iedomāties. Taču izrādījās, ka viss nebūt nav tik fatāli – jau pēc trim gadiem Amerikā Mihails saņēma savu pirmo apbalvojumu par angļu valodā radītu tekstu, pēc tam trīs reizes kļuva par "National Magazine Award" prēmijas laureātu. Uz 10 gadiem krievu valoda kā literārā darba instruments pilnībā izzuda no viņa dzīves.

2009. gada maijā klajā nāca Idova pirmais romāns "Kafijas dzirnaviņas" ("Кофемолка"), kas drīz vien tika tulkots krievu valodā. Turklāt to izdarīja viņš pats. Uz dažiem gadiem Mihails pārcēlās uz Maskavu, kur aktīvo protesta kustību periodā (akcijas Bolotnajas laukumā, "Pussy Riot" performances u. c.) vadīja žurnāla "GQ" krievu redakciju, bet pēcāk uzrakstīja grāmatu "Gatavs dumpim: nebūšanas Putina Krievijā" ("Приодевшийся на бунт: злоключения в путинской России").

Kopā ar žurnāla redakcijas kolēģi Andreju Rivkinu Idovs radīja sākotnējo scenāriju televīzijas seriālam "Raškins" ("Рашкин"). Galveno lomu un producenta pienākumus uzņēmās Fjodors Bondarčuks, taču filmēšana tika apturēta televīzijas kanāla STS vadības maiņas dēļ. Pēc "Raškina" nāca komerciāli veiksmīgie filmas "Duhless 2" ("Духless 2") un seriālu "Londongrada" ("Лондонград") un "Optimisti" ("Оптимисты") scenāriji. Katrā no tiem viņš skāra arī Latvijas un Rīgas tematiku. Tā kļuvusi par viņa "firmas zīmi".

Lili scenāriju rakstīšanai pievērsās nejauši. Uz Ameriku maskaviete devās, lai turpinātu jurisprudences studijas Kolumbijas Universitātē, pēc kurām plānoja atgriezties dzimtenē un ar savām zināšanām pievienoties kādam lielam starptautiskam uzņēmumam, kas mēģina apgūt Krievijas tirgu. Taču studiju beigu posmā sākās finanšu krīze, un Lili aizkavējās Amerikā, kā rezultātā Borisa Grebenšcikova koncertā Ņujorkā viņa satika savu nākamo vīru Mihailu.

Tikpat organiski no juristes Lili pārkvalificējās par scenāristi: "Mihails arī līdz tam man kā tādam neformālam redaktoram regulāri deva lasīt savus scenārijus un grāmatas. Taču tad viņš kopā ar vēl citiem autoriem rakstīja "Londongradas" scenāriju un palūdza man palīdzēt ar vienu "sieviešu ainu" (ainu, kurā galvenā varone Alisa pirmoreiz pierāda savu varenību). Es to uzrakstīju. Tā aina bez jebkādām izmaiņām nokļuva fināla variantā un tika nofilmēta, kā parasti nemēdz notikt. Pamazām es kļuvu par pilntiesīgu līdzautoru, bet šobrīd strādāju arī patstāvīgi." Rakstot filmas "Vasara" scenāriju, laulātie draugi sadalīja tēmas – Mihails uzņēmās muzikāli vēsturiskos notikumus, bet Lili pārziņā bija romantiskās ainas.

"Vasara" ir pieteikta kā filma par laikmeta elpu. Kādas jums bija astoņdesmito gadu beigas, deviņdesmito gadu sākums?

Mihails Idovs: Neskatoties uz īso intervālu, šajā posmā man ir apvienoti vairāki laikmeti – agrie astoņdesmitie, "perestroikas" astoņdesmitie, krieviski-latviskie un amerikāniskie deviņdesmitie. Krieviju es pats nepieredzēju, jo 1992. gadā ģimene pārcēlās uz ASV.

Filma "Vasara" ir par agrajiem astoņdesmitajiem, par centieniem atrast brīvības telpu smacējošajos nebrīvības apstākļos. 1981. gadā, kad risinās filmas notikumi, man bija pieci gadi. No šī laika man atmiņā palikuši vien Brežņeva portreti un absurdi plakāti ar šādiem un līdzīgiem uzrakstiem – "Lai dzīvo nesatricināmā komunistu un bezpartejistu savienība!" ("Да здравствует нерушимый союз коммунистов и беспартийных!").

Rokmūziku mēs ar Garosu un Jevdokimovu trijatā sākām klausīties, kad mums bija 12–13 gadi. Manas ģimenes saknes ir Sanktpēterburgā, bet ģimenes dzīvoklis pirms kara atradās Rubinšteina ielā, 100 metrus no leģendārā rokkluba. Tādējādi mana apzinātā iesaiste Ļeņingradas rokmūzikā no filmas notikumiem atpaliek par gadiem septiņiem astoņiem. Taču pa šo laiku mūziķi, kuri filmā atainoti kā iesācēji, kļuva par superzvaigznēm – Grebenščikovs veica ierakstus Amerikā, Cojs pulcēja stadionus... Var teikt, sajūtu ziņā tā jau bija cita ēra.

Rīgas rokklubu piedzīvojāt?

Mihails Idovs: Rīgas rokkluba sesijās esmu pabijis tik vienreiz, un uz mani tas atstāja nomācošu iespaidu. Man vienmēr ir riebusies bardu mūzika, bet šajā reizē spēlēja tieši to. Es ātri vien notinos. Taču latviešu ieguldījumu padomju rokmūzikā es uzskatu par absolūti nenovērtējamu – sākot ar Pitu Andersonu un "Dzeltenajiem pastniekiem" un beidzot ar "Zodiaku" un līdzīgiem astoņdesmito gadu elektroniskās mūzikas izpildītājiem.

Starp citu, manā režijas debijā "Humorists" (filma par skarbu radošo krīzi, kas skārusi komēdijžanra pārstāvi, – red.), ko nesen pabeidzu, darbība daļēji norisinās Rīgā un Jūrmalā 1984. gadā. Tur prezentēta "kosmisko" grupu analogo sintezatoru muzikālā estētika, kas mijas ar oriģinālo skaņu celiņu, kas radīts uz Doma baznīcas ērģelēm.

Un kas spēlē?

Mihails Idovs: Protams, ka viņu cilvēks – pie šīm ērģelēm nevienu no malas nelaiž klāt. Mēs vien sagādājām notis un "Skype" vadījām procesu...

Interesanti, ka Ļeņingradas roka pasauli es pamanījos piedzīvot 10 gadus pēc savas aizbraukšanas uz Ameriku. Deviņdesmito gadu beigās un divtūkstošo sākumā es spēlēju kādā ļoti sliktā Ņujorkas rokgrupā, kas bija devusies ierakstīt albumu uz slavenu Sanktpēterburgas studiju "Dobrolet", kur tolaik ierakstus veica "Aquarium", bet paralēli viņiem – Vjačeslavs Butusovs. Mēs spēlējām Sanktpēterburgas zālēs – oriģinālajā "Fish Fabrique", "Moloko", "Gribojedovā"... Proti, es dabūju izjust jau nākamās paaudzes Sanktpēterburgas roku, kad pie teikšanas bija tādas grupas kā, piemēram, "Tequilajazzz". Un man ļoti patika, ka filmā "Vasara" Kirils atrada un iekļāva grupu "Shortparis" – Sanktpēterburgas roka jaunākās paaudzes avangardiskos sekotājus. Proti, nepārtrauktība ir ielikta filmas "kaulu smadzenēs".

Lili Idova: Es tik dziļi roka pasaulē neesmu iedziļinājusies, taču vienmēr ar prieku esmu gājusi uz koncertiem un mājās klausījusies "Kino", "Nautilus Pompilius" un "Aquarium".

‘Es esmu viens, taču ne vientuļš’. Mihails un Lili Idovi par Viktoru Coju
Foto: No privātā arhīva

Ja angliski runājošie melomāni dalījās "The Beatles" un "The Rolling Stones" nometnēs, tad krieviski runājošajā kultūrtelpā vieni piesliecās Grebenščikovam, bet citi – Cojam. Kurš jums bija tuvāks?

Mihails Idovs: Protams, ka es biju un esmu "Aquarium" fans un drusciņ mazāk arī "Nautilius Pompilius". Taču Cojs vienmēr ir stāvējis atsevišķi, jo viņš ir vienīgā no visām padomju-krievu rokzvaigznēm, kas pārstāvēja to, ko parasti saņem no Rietumu rokzvaigznēm, – kompakti iepakotu pusaudžu pasaules skatījuma komplektu. Frizūra, apģērbs, poza, runas maniere, kopējais tēls, interese par Austrumu cīņas mākslu, mūzika, kas aizvedina pie citām Rietumu grupām "The Cure", "The Smiths". Daudziem šāds ceļvedis bija Grebenščikovs, taču manām vajadzībām 1315 gadu vecumā vairāk atbilda Coja daiļrade es drīzāk biju neizteiksmīgs gots, ne hipijs.

Es arī tagad turpinu klausīties "Kino", jau kopā ar meitu, taču, ja bērnībā un jaunībā man vairāk patika 1987. gada un vēlāku laiku "stadionu Cojs", bet viss, kas bija pirms tam, šķita kā treniņš, tad tagad pirmos trīs albumus es uzskatu par mūžīgiem šedevriem, bet turpmākos, sākot ar "Grupa krovi", par ļoti jauna cilvēka baiļpilnu reakciju uz pēkšņi iemantoto grupas slavu. Ar dažiem izņēmumiem vēlākā daiļrade ir vājāka nekā "Eto ņe ļubov", "Noč" un "Načaļņik Kamčatki".

Lili Idova: Mani vairāk piesaistīja "Kino". "Aquarium" vienmēr bija intelektuāla un daudznozīmīga grupa – ar atsaucēm uz dažādiem kontekstiem, bet man šķita, ka rokmūzikai jābūt tiešai. Turklāt sākumā es arī devu priekšroku vēlākā perioda varonīgajām dziesmām. Ar gadiem sāka vairāk patikt "Kino" pirmie "jaunā viļņa" albumi.

Cojs gāja bojā Latvijā, kad jūs, Mihail, vēl nebijāt no šejienes aizbraucis. Kāda bija jūsu reakcija?

Mihails Idovs: Pārsteidzošā kārtā brīdī, kad Latvijā nomira Cojs, es biju Sanktpēterburgā ciemojos pie vecmāmiņām. Man tā vienmēr ir šķitusi mistiska rokāde.

Pēc tam svētceļojumā uz viņa nāves vietu devāties?

Mihails Idovs: Nē. Mēs ar draugiem Sašu un Ļošu (Gaross un Jevdokimovs) piekopām savdabīgu praksi, kurā apvienojās totāla Coja dievināšana ar jebkāda veida uzskatāmi redzamu dievināšanas formu nicināšanu. Mēs bijām pārāk snobiski, lai brauktu pie viņa, nēsātu kreklus ar uzrakstu "Cojs ir dzīvs" vai kā citādi demonstrētu jūtas.

Un uz Coja koncertu Rīgā negājāt?

Mihails Idovs: Gāju. Turklāt kā jauniņš avīzes "Padomju Jaunatne" korespondents. Stāvēju pie pašas skatuves un visu ļoti labi redzēju. Grasījos pat intervēt. Biju sagatavojis tik apkaunojošus jautājumus, ka nemaz negribu tagad atcerēties, kaut ko tādā manierē kā: "Viktor, kas ir "bošetunmaj"?" Taču pēdējā brīdī es tomēr nesadūšojos un nepiegāju klāt. Bet Cojs pēc uzstāšanās uzreiz dzelzsbetona apsargu ielenkumā devās uz grimētavu un pēc tam ar melnu "Čaiku" aizbrauca. Tas jau bija Aizenšpisa ("Kino" producents – red.) laiks.

‘Es esmu viens, taču ne vientuļš’. Mihails un Lili Idovi par Viktoru Coju
Foto: Kadrs no filmas

Kāpēc Cojs ir dzīvs? Par viņu uzņem filmas, viņa vārdā sauc festivālus, dziesmas klausās jau vairākas desmitgades. Tiesa, ne mazāk iespaidīgs ir neizsmeļamais Grebenščikovs, kurš jau vairākas dekādes savāc pilnas zāles un nemitīgi rada ko jaunu...

Mihails Idovs: Coja gadījumā tā ir ideāla leģendas "pilnīgošana". Nāve pašā jaunības pilnbriedā rada mantojumu, kas jāizzina. Tā ir iespēja, kā izvairīties no ikdienišķās politikas, nedomāt par to, kādās korporatīvajās ballītēs viņš spēlē. Skan jau skarbi, taču nāve ir ideāls veids, kā izvairīties no spēlēšanas "Gazprom" ballītēs un oligarhu kāzās.

Grebenščikovs... Daudzi nemaz nav aptvēruši, ka šis cilvēks jau vairākas desmitgades atrodas nebeidzamā turnejā ar neticamu darba ētiku ne tikai krievu rokā, bet vispār, ko varētu salīdzināt ja nu vienīgi ar, piemēram, Bobu Dilanu. Viņš sniedz 200 koncertu gadā! Ja kāds cits viņa vietā nospēlētu vienu lielu koncertu "Lužņikos", tad Grebenščikovs ir gatavs braukt uz Ivanovu vai Elektrougliem... Tā arī tiek uzturēta fanu mīlestība – ja jums patīk "Aquarium", tad jūs reizi divos trīs mēnešos varēsiet apmeklēt viņu koncertu, un tajos viņi vienmēr sevi izliek aptuveni vienādi. Viņiem nav haltūru. Es pats "Aquarium" koncertos esmu bijis desmitiem reižu.

Lili Idova: Mēs ar Mišu iepazināmies 2000. gadā Grebenščikova koncertā. Tā bija maza pusoficiāla akustiskā uzstāšanās "John's Pub", par ko Ņujorkas krievvalodīgajā kopienā bija izplatījušās runas. Mēs ar draudzeni no juridiskās universitātes aizgājām. Tur viņa satika Mišu, ar kuru, kā izrādās, mācījās kopā koledžā Mičiganā, un mūs iepazīstināja.

Izjūtot tādu cieņu pret Grebenščikovu, jūs laikam dziļi aizskāra viņa izteicieni par filmas "Vasara" scenāriju.

Mihails Idovs: Protams! Taču mēs viņu lieliski saprotam. Viņš ir viens no tuvākajiem šo notikumu aculieciniekiem, taču visiem, kuri tolaik bija blakus, palikusi sajūta, ka tas gaišais, no dažādiem periodiem veidojies stāsts ir VIŅU dzīvesstāsts, ko var izstāstīt tikai VIŅI. Es to saprotu, taču šī sajūta ir maldīga. Cojs katram ir savs, bet mūsu versijai, kas ne uz brīdi nepretendē būt dokumentāla filma, ir tādas pašas tiesības dzīvot kā jebkurai citai alternatīvai leģendai, ko stāsta citi notikumu dalībnieki.

Lili Idova: Borisa Grebenščikova reakcija ir ļoti negaidīta tādēļ, ka negatīvismu un skarbu kritiku no viņa reti kad var dzirdēt. Taču, pirmkārt, mēs nezinām, ko tieši viņš lasīja. Otrkārt, katram ir savs Cojs un sava tā laika aina... Mums par sākotnējo iedvesmas avotu kļuva Nataša Naumenko, kuras atmiņas ir tam laikam absolūti neparastas, jo klasiskais krievu roks ir ļoti vīrišķīgs lauks. Sievietes tur gandrīz vienmēr ir otrajā plānā – kā mūzas un palīdzes. Bet te pēkšņi ir ļoti privāts un nedaudz introverts sievietes skatījums... Un tas nav Viktora un Nataļjas attiecību stāsts, bet gan trīs cilvēku stāsts, kuri cits citu iedvesmoja un baroja. Maika un Viktora attiecības arī ir ļoti svarīgas – tās ietekmēja viņu abu mūziku. Tā nav tikai divu vīriešu cīņa par sievieti.

Šogad Berlīnē aplaudēja filmai par Dovlatovu, Kannās – filmai par Coju un Naumenko. Kā jums šķiet, ko Rietumu skatītājs tajās ieraudzīja, nezinot ne to, kas ir Dovlatovs, ne to, kas Cojs un Naumenko?

Mihails Idovs: Dovlatovs – tas ir universāls stāsts par talantīgu cilvēku, kuram nav iespējas izpausties. Savukārt "Vasarā" ir mīlas trijstūris, kas arī ir visiem saprotams stāsts.

Lili Idova: Kas līdzīgs tikpat labi varētu notikt sešdesmitajos gados Amerikā vai Tečeres Anglijā ar pankiem. Saprotami stāsti par jauniem cilvēkiem, kuri cenšas vispārējas nebrīvības apstākļos dzīvot brīvi, taču pēc tam saprot, ka viņus bremzē arī iekšējā nebrīve (lai kā arī viņiem negribētos būt superbrīviem no visa – no laulības, uzticības utt.). No diviem tūkstošiem cilvēku, kuri bija sanākuši uz filmas pirmizrādi Kannās, lielākajai daļai nebija ne jausmas, kas ir Cojs un Maiks (grupas "Zoopark" līderis – red.). Taču publikai šī filma ir arī skats no malas uz savu mūziku – Kirils filmā iekļāvis diezgan daudz Rietumu rokmūzikas.

‘Es esmu viens, taču ne vientuļš’. Mihails un Lili Idovi par Viktoru Coju
Foto: Kadrs no filmas

Kā notikumi mūsdienu Krievijā un Rietumvalstu attieksme pret tiem ietekmē to, kā šīs filmas uztver?

Mihails Idovs: Jūs vaicājat, vai šīs filmas labi uzņēma tāpēc, ka tās ir labas, vai arī tāpēc, ka tās vēsta par konjunktūru? Neviens mākslas "produkts" neeksistē vakuumā. Taču Kannās pamatkonkursam izvēlas 16–18 filmas no tūkstoša, savukārt no tā simtiem ir radījuši nebūt ne pēdējie cilvēki ar mērķi iekarot festivālu... Kino nemēdz būt brīvs no politikas, taču doma, ka ir iespējams uzņemt sliktu filmu par "karstu" tēmu un tā uzreiz nokļūs festivālā, ir kaitnieciska un sliktā nozīmē bērnišķīga.

Ja Cojs gāja bojā pārmaiņu gaidās, Butusovs no Amerikas atvadījās, nekad tur nebijis, tad jums, Mihail, izdevās paveikt tiem laikiem ko neticamu. Pastāstiet, kā jūs no Rīgas skolēna Mišas Zilbermana kļuvāt par veiksmīgu amerikāni Maiklu Idovu?

Mihails Idovs: No Mišas par Maiklu es kļuvu elementāri – man nepatika, kā mans vārds tiek rakstīts angļu valodā, proti, Mikhail, tāpēc aizstāju to ar Michael. Pasē man vēl aizvien ir rakstīts Zilbermans, bet Idovs – tas ir manas mātes pirmslaulību uzvārds. Tā sanāca, ka 2003. gadā, kad mana pamatnodarbošanās bija mūzika, paralēli sāku rakstīt recenzijas. Mani mulsināja, ka viens un tas pats cilvēks spēlē mūziku un kritizē to, tāpēc augšāmcēlu mātes pirmslaulību uzvārdu, ar kuru parakstīju kritikas. Taču beigās mana muzikālā karjera nonāca strupceļā, bet rakstniecība turpināja attīstīties, tāpēc Idovs sāka "noēst" Zilbermanu.

Proti, tas nebija tiem laikiem tradicionālais "neērtā" ebrejiskā uzvārda nomaiņas stāsts. Kā, piemēram, Zilbertrūds – Bikovs.

Idovs ir daudz ebrejiskāks uzvārds nekā Zilbermans. Tas burtiski nozīmē "ebrejs".

Kā jūs kļuvāt par amerikāni, un kāda nozīme jūsu pašidentifikācijā ir Latvijai un Rīgai?

Mihails Idovs: Tas ir sarežģīts stāsts ar ieniršanu dziļumos un tad atkal izniršanu. Un vēl aizvien pašidentifikācija ir diezgan sintētiska. Man nav tādas lielās dzimtenes – PSRS – izjūtas, bet ir tikai mazā – Rīga. Proti, pēc izcelsmes es esmu krievvalodīgs rīdzinieks. Lai gan no 18–19 gadu vecuma pilnībā bilingvāls. Mēs aizbraucām 1992. gadā, bet jau 1995. gadā es rakstīju lugas angļu valodā. Man ir Amerikas pilsonība, taču, ņemot vērā šobrīd tur notiekošo, priecājos, ka vairāk nekā sešus gadus tur nedzīvoju. Uzturos Berlīnē un daļēji – Portugālē. Šeit es jūtos ļoti komfortabli, esmu liels Eiropas "eksperimenta" fans. Kultūras ziņā es drīzāk esmu krievs. Viss ir saplūdis.

Kas jūs ASV notiekošajā uztrauc – Tramps?

Mihails Idovs: Protams! Viens no iemesliem, kāpēc "aizķērāmies" Berlīnē, ir politiskā, idejiskā un morālā katastrofa, kas izplatās ASV.

Lili, jums jau arī tas viss nebūt nav vienkārši.

Lili Idova: Man ir divas pilsonības, un es izjūtu dubultu atbildību par procesiem Krievijā un Amerikā. Šodien tās ir dubultas sāpes. Es ārkārtīgi pārdzīvoju notiekošo Krievijā, vienmēr esmu piedalījusies vēlēšanās, taču šobrīd neredzu nevienu kandidātu.

ASV arī ir skumji, taču ne tik bezcerīgi. Tur ir divas galvenās partijas, no kurām katru atbalsta aptuveni puse iedzīvotāju. Kura no tām uzvarēs – tā nedaudz ir nejaušība, nedaudz – iepriekšēja paredzamība. Pat ja tevi neapmierina viss notiekošais, tur ir iespējams atbalstīt opozīciju un cīnīties. Ir sajūta, ka, piedaloties vēlēšanās, tev ir iespēja ko ietekmēt. Amerikai "gaidīt pārmaiņas" nav tukši sapņi. Ik divus gadus ir iespējams kaut ko mainīt – vai nu Kongresu, vai prezidentu.]

‘Es esmu viens, taču ne vientuļš’. Mihails un Lili Idovi par Viktoru Coju
Foto: No privātā arhīva

Nesen Mihails pabeidza darbu pie savas debijas režijā – filmas "Humorists", kuras darbība daļēji norisinās Rīgā un Jūrmalā. Kādu jūs sastapāt savu dzimteni?

Mihails Idovs: Es šeit esmu bijis vairākas reizes, un, protams, šobrīd te viss ir ļoti mainījies – Eiropas Savienība, NATO, eirozona. Tas, kas deviņdesmito gadu sākumā notika attiecībā pret krievvalodīgajiem, šķita briesmīgi – notika atbaidoši ekscesi, taču pēdējo 10 gadu laikā es redzu acīmredzamu progresu un izjūtu dedzinošu kaunu par to, ka 16 gadus esmu nodzīvojis valstī, tā arī neiemācījies tās valodu tikai tāpēc, ka nebija vajadzības. Neskatoties uz to, ka esmu latvietis trešajā paaudzē.

Savukārt mana māte runāja latviski bez akcenta, taču deviņdesmito sākumā latviešu valodas zināšanas viņai nepalīdzēja – mamma bija bibliotekāre, bet tas bija valsts amats, ko nedrīkstēja ieņemt nepilsonis. Ja tagad dzīvotu Latvijā, tad uzskatītu par pienākumu runāt latviešu valodā. Filmas "Humorists" filmēšanas divos mēnešos man izdevās nedaudz atsvaidzināt savas zināšanas, taču pašā filmēšanas laukumā bija īsts tirgus placis piecās valodās, tādēļ īpaši iedziļināties nesanāca. Man patīk latviešu valodas melodika, savukārt Rīgu es uzskatu par vienu no simpātiskākajām Eiropas pilsētām ar nenovērtējamu arhitektūru un pilsētvidi.

Lili Idova: Mihails savu mīlestību pret Rīgu nodeva man. Ik reizi, šurp atbraucot, mēs atklājam kaut ko jaunu. Protams, esmu sajūsmā par jūgendstila rajonu, bet pēdējā reizē mēs bijām stāvā sajūsmā par Nacionālo mākslas muzeju. Starp citu, mājās mums kā piemiņa stāv gigantiska Rīgas melnā balzama pudele. Pilna.

Mihail, lasīju, ka jūs sekojat līdzi Latvijā notiekošajam sociālajos tīklos.

Mihails Idovs: Es "Twitter" un "Facebook" sekoju vairākiem latviešiem – politiķiem, "Re:Baltica" mājaslapai (tur ir ziņas gan angļu, gan latviešu valodā), kā arī kaut kādām izcili muļķīgām latviešu joku lapām. Vienkārši tāpēc, lai lentē būtu vairākas valodas, kurās es lāgā nerunāju, bet šo to saprotu, tāpēc gribu šo tonusu uzturēt, bet tam savukārt reizēm nudien palīdz pat stulbas anekdotes atšifrēšana. Klausos arī daudz latviešu mūzikas, tostarp man ļoti simpatizējošo poproka grupu "Astro'n'Out". Viņiem ir dziesma "Esi man klāt", ko pagājušogad noklausījos 300 reižu.

Nostalģija pēc Latvijas jūtama arī visos jūsu seriālos – personāži ar latviskiem vārdiem un uzvārdiem, kuri nezin kāpēc tēlo latviešus un krievus, pārlidojumi caur Rīgu, spēle ar latviešu valodas vārdiem... "Optimistos"Ruta Blaumane (Severija Janusauskaite), "Londongradā" – Maija Alksne (Dina Korzuna) un Dainis Gaross...

Mihails Idovs: Es gribēju, lai manā debijā "Humoristā" filmētos latviešu aktrise Jana Sekste, taču mums nesakrita grafiki. Rezultātā šo lomu atveido Vilma Kutavičūte – atkal jau lietuviete! Jā, es cenšos uzsvērt latviskās saknes visos darbos – scenārijos, grāmatās. Piemēram, nosaucu vienu no "Londongradas" sērijām "Daktere Maija" galvenās varones Maijas Alksnes vārdā. Joku sapratīs vien tie, kuri zina latviešu valodu, proti, "maija" – "māja" – "house" – "Doktors Hauss". Kas attiecas uz "Optimistiem", es ļoti lepojos, ka seriāla Pirmajā kanālā galvenā varone ir latviešu izcelsmes amerikāniete, kurai krievu valoda ir trešā valoda. Bet Blaumane viņa ir tāpēc, ka Rīgā es dzīvoju Blaumaņa ielā 16/18.

Tādējādi nekas nav nejaušība. Un savu debiju režijā es ar prieku uzņēmu Latvijā, sadarbojoties ar "Tasse Film". Darbība daļēji norisinās Jūrmalā, manā bērnībā, 1984. gadā, vien dažu soļu attālumā no vietas, kur mums bija vasarnīca.

Bet humorista prototips – Zadornovs vai Šifrins, kuri ir saistīti ar Jūrmalu?

Mihails Idovs: Nē. Tas ir padomju humorista koptēls. Tajā ir gan Zadornova un Šifrina, gan Žvaņecka un Hazanova elementi.

Jūsu filmā, starp citu, spēlē Alisa Hazanova.

Mihails Idovs: Jā, viņa (humorista Genādija Hazanova meita – red.) atveido humorista sievu, taču tas nav iemesls, kāpēc es viņu paņēmu. Viņa ir lieliska aktrise. Turklāt viņai šī joma ir labi pazīstama. Interesanti, ka galvenā varoņa dēlu atveido Daniels Šifrins, kuram nav nekāda sakara ar Jefimu Šifrinu.

Lili Idova: Šajā filmā debitēja arī mūsu meita. Gluži tāpat kā visi pārējie, viņa piedalījās provēs, un viņu apstiprināja. Pēc tam viņa nedēļu filmējās. Kad filmēšanās bija galā, viņa teica, ka grib kļūt par režisori, ne aktrisi.

‘Es esmu viens, taču ne vientuļš’. Mihails un Lili Idovi par Viktoru Coju
Foto: No privātā arhīva

Pēdējā Mihaila grāmata "Gatavs dumpim: nebūšanas Putina Krievijā" ("Приодевшийся на бунт: злоключения в путинской России") stāsta par laiku, kad strādājāt par modes žurnāla "GQ" galveno redaktoru, kas sakrita ar Bolotnajas laukuma un "Pussy Riot" protesta akcijām. Kā jūs vērtējat šīs kustības rezultātu?

Mihails Idovs: Tā jau noveda pie rezultāta – pretestības saasināšanās. Krima, Austrumukraina, tam sekojošā "skābekļa piegriešana" – tā ir tieša reakcija uz 2011.–2012. gada protestiem. Jums nav gana lielas vēsturiskās distances, lai atpazītu kādu naratīvu, tādēļ ka tas viss aizvien ir pašā sākumā – abas puses izdara pirmos gājienus. Taču Krievija, kādu mēs to redzam šobrīd, un pat Krievijas tēls ar krāpnieciskajām vēlēšanām – tā ir tieša reakcija uz protestu kustību. Līdz tam bija jauniešu kustības, kas izauga par varai lojāliem hakeru grupējumiem, kuri savukārt bija atbilde pirmajam Maidanam. Tās visas ir cita citu pārklājošas darbības un pretdarbības. Galīgo rezultātu mēs neredzēsim ne šodien, ne rīt.

Lili Idova: Kad mēs tur dzīvojām un piedalījāmies protesta akcijās, tad šķita, ka mūsu pūliņiem būs rezultāti. Tagad jau vairs tā nešķiet.

Mums Latvijā ļoti gribas, lai situācija Krievijā atrisinātos, attiecības nogludinātos un mūsu politiķiem nebūtu iespējas mūžīgi spekulēt ar Krievijas draudiem.

Mihails Idovs: Velti jūs sevi uzskatāt par tik atkarīgiem no Krievijas! Lai gan var jau saprast, ka Latvijas valdībai tā ir ērta pozīcija, lai vairāk cilvēku parakstītu petīciju "Krievija mums tūdaļ uzbruks". Ja es būtu Latvijas valdība, tad pats ieņemtu tādu pozīciju. Taču Krievijai tagad, lai Dievs dod, pašai ar sevi jātiek galā.

Mani daudz vairāk uztrauc galēji labējo nākšana pie varas Eiropā, jo viņi var novest līdz sabrukšanai Eiropas projektu. Tie ir reāli draudi, kas var īstenoties zem saukļiem par cīņu ar migrantu krīzi, kas ne velna nav nekāda krīze, bet normāla tautu kustība pasaulē, kas kļūst arvien globālāka. Lūk, pret to ir jācīnās! Tiesa, pats es esmu ekstrēms globalizācijas atbalstītājs. Es iestājos par spēcīgu Eiropas Savienību un maksimālu robežu nojaukšanu tās iekšpusē. Un vispār es uzskatu, ka kopīgajam cilvēces mērķim tuvākajam gadsimtam būtu jābūt visu nacionalitāšu un valdību likvidēšana.

Bet valodas? Vai arī visi pāriesim uz angļu valodu? Vai tomēr uz ķīniešu? Un kas notiks ar krievu un latviešu valodu?

Mihails Idovs: Kā kārtis kritīs. Planēta ir viena un maziņa. Valstu eksistēšana tajā šobrīd ir kaitniecisks idiotisms, tāpēc – jo ātrāk mēs nonāksim pie globalizācijas, jo labāk. Ja izrādīsies, ka vienīgā vēsturiskā ASV funkcija bija iemācīt ķīniešiem angļu valodu, tad OK – tātad tā arī vajag. Rezultātā visas valodas saglabāsies virtuāli – pēc 30 vai 40 gadiem mākslīgais intelekts taču būs daudz spēcīgāks par cilvēka saprātu. Piemēram, uz ko virzās "Google Translate"? Pēc 15 gadiem (mēs aizvien būsim dzīvi un pat ne galīgi veci) mutvārdu tulkošanas ātrums būs teju momentāns, ne tā? Tas nozīmē, ka nebūs starpības, kādā valodā kurš runā. Tas taču ir acīmredzami!

Pat ja nepaliks neviena dzīva cilvēka, kurš runātu latviešu valodā, būs kaut kāda nebūt virtuālās un paplašinātās realitātes konfigurācija, kas uz visiem laikiem saglabās jebkuru valodu visā tās pilnībā. Jebkurā brīdī, kad kāds vēlēsies ar kādu sazināties vai iemācīties senču valodu, viņš to varēs izdarīt, sazinoties ar botiem. Jau šobrīd puse biznesa komunikācijas notiek ar botiem. Pēc 30–40 gadiem tīklā (vai tajā, par ko tas pārvērtīsies) būs miljons latviešu botu. Viņi varēs radīt tieši jums pielāgotu telpu, kurā latviešu valoda ir galvenā valoda uz planētas un visā Visumā. Ar vienu nosacījumu – ja līdz tam mēs kā idioti cits citu nenoslaktēsim.

Patīkami dzirdēt viedokli no neitrāliem cilvēkiem, kuri ir visur un nekur vienlaikus. Diemžēl tādu nav daudz.

Mihails Idovs: 13–14 gados man svarīgākie grupas "Kino" vārdi bija "Es esmu viens, taču tas nenozīmē, ka esmu vientuļš. Mans magnetofons čerkst par dienas priekiem. Es zinu, ka rīt mani gaida vairākas tikšanās. Un kafija slavenā kafejnīcā mani sasildīs..." ("Я один, но это не значит, что я одинок. Мой магнитофон хрипит о радостях дня. Я знаю, что завтра меня ждет несколько встреч, И кофе в известном кафе согреет меня...") Proti, to, ko cilvēki gūst no Brodska nedaudz lielākā briedumā, – novērotāja pozu un mijiedarbību ar pasauli saskaņā ar saviem noteikumiem, es guvu no Coja: "Es varu ņemt no pasaules priekus, kuri man ir nepieciešami, taču, ja mani kaut kas neapmierina, es varu to vienkārši nogriezt." ("Я могу брать от мира радости, которые мне нужны, но если что-то меня не устраивает, я могу это просто отрезать") Lai arī cik dīvaini tas nešķistu, to man iemācīja grupa "Kino".

Tags

Boriss Grebenščikovs Festivāls Baltijas pērle Kirils Serebreņņikovs Lasāmgabali Viktors Cojs
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form