Vērtējums:
Pirmās lielās filmas stūrainums varbūt pat ir nolasāms ļoti skaidrajā filmas konstrukcijā un vēstījumā, kur autors ir vēlējies kontrolēt un nav devis vaļu raksturiem pašiem paplēst filmas laiktelpu. Bet filma ir laba, un vēstījums ir tik cilvēcīgs, ka gribētu mudināt visus, kam pāri 16, doties filmu skatīties.
Lieliska ir arī abu galveno sieviešu lomu atveidotāju spēle – Skārleta Johansone mazliet vulgārās, ideālās sievietes lomā un Džulianna Mūra – neirastēniskas vecāka gada gājuma kursa biedrenes lomā.
Arī otrā plāna lomas ir tikušas pie asprātīgiem tekstiem un lieliskiem spēlētājiem: Tonijs Danza atveido Dona Žuana (vai, precīzāk – Dona Džona) tēvu, kurš ieraudzījis dēla līgavu, ir lielākā sajūsmā nekā dēls pats; Glena Hedlija savukārt atveido galvenā varoņa māti, kura, šķiet, var piedzīvot orgasmu, kad dēls paziņo, ka beidzot vedīs vecākus iepazīstināt ar draudzeni.
Īsta pērle ir Brijas Larsonas atveidotā Dona māsa, kas visas filmas laikā pasaka tikai vienu teikumu (toties kādu!) un pārējā laikā ir ieurbusies savā viedtālrunī, retumis pametot dziļdomīgu skatienu uz sicīliešu kaislīgumā vārošos ģimeni.
Filmas sižeta konstrukcija ir pat visai klasiska - cilvēks meklē mīlestību un nespēj to atrast, kamēr nav spējīgs uzticēties otram un šis otrs (vai trešais) nav izrādījies spējīgs novērtēt cilvēka uzticēšanos. Tomēr neparastais ir tas, ka filmas galvenajam varonim ir pornogrāfijas atkarība. Tas protams nav neparasti, ja domājam par reālo dzīvi, bet Holivudas pamatstraumes filmās šāda romantiska komēdija tomēr, šķiet, vēl nav redzēta.
Filma daudz runā par vairākām institūcijām un to dogmām: ģimeni, baznīcu, sabiedrību. Lieliski nolasās vispārinājums, kurā baznīcas un ideālās sievietes izskata sastatījums ļauj runāt par mediju radītajām dogmām – veiksmīgas dzīves statusa apliecinājumiem, kā par tādām, kas kā viduslaiku inkvizīcija aizšķērso daudzu cilvēku ceļu uz patiesu mīlestību un laimi.
Un pornogrāfija šai gadījumā nav brīvības apliecinājums – tieši otrādāk, arī pornogrāfija ir dogma, noteikumu komplekss, kurš ir ieslodzījis galvenā varoņa seksualitāti noteiktu vingrojumu kompleksā.
Uzteicams ir grimma un tērpu mākslinieču darbs (Elena Aroja, Lea P. Katznelsone) un abu aktrišu uzticēšanās viņām. Skārleta Johansone visu filmu, šķiet, košļā košļeni un viņas krāsojums ir tik vulgārs, kādu reālajā dzīvē par planētas skaistāko atzītā aktrise neatļautos nekad. Savukārt, Džulianna Mūra, šķiet, filmējas vispār bez dekoratīvās kosmētikas, kas 1961. gadā dzimušajai aktrisei nekādu postu nenodara.
Filmā mazmazītiņās lomās filmējušās tādas zvaigznes kā Anna Hataveja, Kuba Gudings Jr. un seriāla "Ofiss" zvaigzne Džons Krasinkis.
Manuprāt, svarīgākais filmas vēstījums ir tas, ka visi šie dogmu krāvumi: baznīcas, patērētāju sabiedrības ķermeņa kulta dogmas, ģimenes tradīciju dogmas un dogmas, kā jāuzvedas vīrietim un - kā sievietei, šai filmā ir vienlīdzīgas. Neviena netiek izdalīta kā īpaši ļaunāka, un kļūst saprotama ikvienas dogmas varmācība, ja vien tā nav subjektīvi pārdzīvota un pieņemta par savu principu.
Meklēt savu valodu, savu veidu kā runāt ar Dievu, savu veidu kā mīlēties, savu veidu, kā veidot ģimeni,- tas ir brīnišķīgais šīs apskaužami foršās debijas filmas vēstījums.
Filmas nosaukuma latviskojums savukārt vairāk šķiet nodeva mārketingam kā filmas jēgai, tomēr arī uzsver to ceļu, kas jānoiet varonim un arī mums – skatītājiem - no kaislības līdz mīlestībai, kura, protams, kaislības neizslēdz, vien padara jēgpilnākas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
