"Ceļvedis" ir patiesos notikumos balstīts stāsts par augstas klases melnādaino pianistu doktoru Donu Šērliju un viņa mazizglītoto šoferi Toniju Lipu, kuri pagājušā gadsimta sešdesmito gadu Amerikā dodas koncertturnejā. Līdzi viņiem ir "Zaļā grāmata" – ceļvedis, kurā uzskaitītas afroamerikāņiem drošas vietas. Ceļojuma laikā viņi saskaras gan ar rasismu, gan ar negaidītu cilvēcību, un, par spīti atšķirīgumam, abu starpā rodas patiesa draudzība.
Tiesa, Šērlija ģimene par Farelija veikumu nav sajūsmā. Viņa brālis Moriss filmu nodēvējis par "melu simfoniju", savukārt viņa dēls Edvīns izdevumam "Time" atklāja, ka Ali lieliski nospēlētais tēls nebija tas tēvocis Donalds, ko pazinis. "Viņi radīja komerciāli veiksmīgu un populāru filmu, taču procesā izkropļoja un nonivelēja dzīvesstāstu vienam no galvenajiem varoņiem. Viņi ir samaitājuši Donalda Šērlija godpilno dzīvesstāstu ar notikumiem un mājieniem, kuri ir pretrunā ar cilvēku, ko pazinu."
Filmā Šērlijs attēlots kā nedaudz snobisks intelektuālis, kuram nav ne saiknes ar savu ģimeni, ne melnādaino kopienu. Tai pat laikā Šērliju nepieņem arī baltādaino sabiedrība, lai arī cildina viņa talantu un aicina uzstāties, tāpēc viņš portretēts kā allažīgs vientuļnieks. Taču ģimenes locekļi nu apgalvo, ka tā vis nav bijis. Filmā atveidoto notikumu laikā Šērlijs kontaktējies ar visiem saviem brāļiem, kā arī bijis aktīvi iesaistīts melnādaino kopienas aktivitātēs. Viņš piedalījās ne tikai civiltiesību kustībā, bet arī bija draugos ar doktoru Mārtinu Luteru junioru, kurš bijis viņa brāļa Edvīna pacients.
Dons Šērlijs jeb Donalds Valbridžs Šērlijs (Donald Walbridge Shirley) piedzima 1927. gada 29. janvārī Pensakolā, Floridas štatā, Jamaikas imigrantu ģimenē. Viņa tēvs Edvīns bija episkopāļu garīdznieks, savukārt māte Stella – skolotāja. Bez Dona ģimenē auga vēl trīs brāļi – Moriss, Kelvins un Edvīns.
Dons Šērlijs bija īstens brīnumbērns – klavieres viņš sāka spēlēt divu gadu vecumā, savukārt deviņu gadu vecumā viņu uzaicināja studēt Ļeņingradas konservatorijā. Tas sakrita ar laiku, kad nomira viņa māte. Atgriezies no Padomju Savienības viņš turpināja apgūt kompozīciju Amerikas Katoļu Universitātē Vašingtonā.
Šērlija koncertdebija bija 1945. gadā 18 gadu vecumā kopā ar Bostonas orķestri, savukārt viņa pirmo kompozīciju atskaņoja Londonas filharmonijas orķestris 1946. gadā. 1949. gadā Haiti valdība viņu ielūdza uzstāties Portoprensas divsimtgades svinīgajā pasākumā, un, būdams sajūsmā par Šērlija sniegumu, prezidents Dimarsē Estimē (Dumarsais Estimé) lūdza viņam vēl vienu koncertu.
Pēc šī koncerta sekoja virkne koncertu vairākās Amerikas pilsētās, taču viņš tomēr ņēma vērā Ņujorkas teātra producenta Sola Huroka padomu, kurš sacīja, ka baltais klausītājs ASV nav gatavs melnādainajam, kurš uz koncertzāles skatuves atskaņo klasisku klaviermūziku, un nolēma vairs nedoties tūrēs, bet gan pievērsties akadēmiskajai sfērai, kurā viņš arī bija izcils. Rezultātā Šērlijs ieguva veselus trīs doktora grādus – psiholoģijā, mūzikā un liturģiskajā mākslā. Turklāt tekoši runāja astoņās valodās, kā arī gleznoja.
"Viņš bija brīnumbērns, bet viņš nevarēja būt klasiskās mūzikas pianists savas ādas krāsas dēļ. Viņa balsī ir dzirdamas sāpes. Tu vari redzēt viņa dusmas. Viņš bija dusmīgs, jo viņam neizrādīja cieņu," ārvalstu medijiem atklāja Dona brāļameita Jasmīna.
Pasniedzot psiholoģiju Čikāgas Universitātē piecdesmito gadu sākumā, Šērlijs atkal atgriezās pie muzikālās karjeras. Tiesa, diezgan nejaušā kārtā, jo viņam piešķīra līdzekļus iespējamās saiknes starp mūziku un nepilngadīgo noziedzības vilni, kas bija uzjundījis. Strādājot nelielā klubā, viņš lika lietā savu mūziķa pieredzi un ar dažādu skaņu eksperimentu palīdzību pierādīja, ka noteiktas tonālās kombinācijas spēj ietekmēt auditorijas reakciju. Viņa klausītāji par eksperimentiem neko nezināja, kā arī nenojauta, ka starp viņiem atrodas studenti, kuru uzdevums bija vērot klausītāju reakcijas.
Pēc tam viņš sāka uzstāties Ņujorkā, un būtiska šī posma sadarbība un pēcāk arī silta draudzība viņam izveidojās ar džeza prominenci Djūku Elingtonu. Zīmīgākā viņu kopīgā koncertēšana bija Djūka klavierkoncerta pirmatskaņošanā kopā ar NBC simfonisko orķestri 1955. gadā, kā rezultātā Šērlijs guva plašāku atpazīstamību un atnesa viņam jaunus piedāvājumus uzstāties.
Turpmākajos gados viņš spēlēja kopā ar Bostonas orķestri, Detroitas simfonisko orķestri, Čikāgas simfonisko orķestri, Klīvlendas orķestri, NBC simfonisko orķestri, Vašingtonas Nacionālo simfonisko orķestri un citiem. Savukārt kā solo mākslinieks viņš triumfēja uz Milānas "La Scala" opernama skatuves ar slavenā amerikāņu komponista Gēršvina daiļradei veltītu programmu. Bez viņa šāds gods uzstāties uz "zelta skatuves" kā solomāksliniekam vēl tikai diviem mūziķiem – poļu izcilniekam Arturam Rubinšteinam un padomju dižgaram Svjatoslavam Rihteram. Kopskaitot koncertus kopā ar savu džeza trio, par kuru viņš izteicies, ka viņi nav vis trio, bet gan trīs vīri, kuri cenšas būt viens instruments, gadā Šērlijs sniedza vidēji 100 koncertu.
Viņš sakomponējis trīs simfonijas, divus klavierkoncertus, koncertu čellam, trīs stīgu kvarteta koncertus, viencēliena operu, vairākus darbus ērģelēm, klavierēm un vijolei, simfonisku poēmu, kuras pamatā ir Džeimsa Džoisa "Finegana vāķis", kā arī "Variācijas" par "Orfeju pazemē".
"Es neesmu izklaidētājs," 1982. gadā Šērlijs sacīja intervijā "The New York Times". "Taču es riskēju par tādu tikt uzskatīts, uzstājoties naktsklubos, jo izklaide ir tas, kas tur notiek. Es negribu būt tik labi zināms, ka ikviens varētu uzsist man uz pleca un teikt: "Hei, vecīt!" Caur mūziku ar cieņu es vēstu par savu tumšo pieredzi, tas ir viss, ko es daru."
Dona Šērlija mūzika sniedzās pāri tradicionālajām kategorijām, jo viņš bija virtuozs, kurš spēlēja visu – sākot no populārās mūzikas un balādēm un beidzot ar paša sarakstītām spiričuelu aranžijām un džezu. Tai pat laikā viņš allaž palika klasiskajā mūzikā izglītots un trenēts profesionālis, kas, apvienojot laikmetīgo ar klasiku, radīja tikai viņam vien raksturīgu skanējumu.
"Ir trīs veidi, kā baudīt vai izpildīt mūziku – emocionāli, intelektuāli un apvienojot abus iepriekšminētos," savu muzicēšanas manieri raksturojis pats Šērlijs. Savukārt izcilais krievu komponists, pianists un diriģents Igors Stravinskis Šērlijam veltījis šādus vārdus: "Viņa virtuozitāte ir dievišķa."
Dons Šērlijs apprecējās 1952. gadā, taču ātri vien izšķīrās, jo, kā viņš pats izsacījies topošās dokumentālās filmas "Let It Shine: Don Shirley" darba kadros, tad šai laulībai nebija nekāda sakara ar mīlestību vai kaisli, turklāt laulība nav apvienojama ar karjeru, kas viņam allaž bija pirmajā vietā. Lai arī atklātībā Šērlijs nekad to neatzina, taču viņš tika uzskatīts par homoseksuālu.
No dzīves viņš aizgāja 2013. gada 6. aprīlī 86 gadu vecumā no sirdsslimības radītām komplikācijām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
