Foto: Publicitātes foto
Turpinot kinolektoriju "Tas, ko Tu nedrīksti nezināt XI", 9. decembrī plkst. 19 kinoteātrī "Splendid Palace" būs skatāma itāļu kino meistara Roberto Roselīni 1954. gadā uzņemtā filma "Ceļojums uz Itāliju", informē kinoteātra pārstāve Dārta Ceriņa.

Itālija satricināja pēckara Eiropu ar skaudrām un pašcieņas pilnām cilvēkdrāmām un neoreālisma estētisko virzienu, starp kura pionieriem bijis Roselīni. Vakarā tiks baudīts Roselīni intīmais veikums "Ceļojums uz Itāliju" ar režisora tā laika dzīvesbiedri Ingrīdu Bergmani galvenajā lomā, pirms kura kino kritiķe Daira Āboliņa sacīs ievadvārdus.

Roselīni savā daiļradē stilistiski un konceptuāli lavierē starp realitātes dokumentāciju un inscenējumu. Pēc četrdesmito gadu politiskajiem darbiem nākamajā dekādē Roselīni eksperimentēja ar žanriem un stilu - tapa dokumentālās filmas par Indiju un personīgajā pieredzē sakņoti melodramatiski stāsti par viņa dzimto zemi. "Leģenda vēstī, ka Holivudas aktrise Bergmane noskatījusies Roselīni "Roma - atvērta pilsēta" un uzrakstījusi vēstuli tolaik nepazīstamajam filmas režisoram. Tas bija liktenīgi. Ceļojums uz Itāliju ir vairākos aspektos personiska filma, jā, arī tāpēc, ka tajā ir Bergmane," filmas personisko vēstījumu akcentē Daira Āboliņa.

Filma vēsta par precētu pāri no Lielbritānijas, Aleksi un Katrīnu, kuri atbraukuši uz Itāliju, lai pārdotu nesen mantotu īpašumu pie Neapoles. Alekss ir nepārtraukti aizņemts ar darbu, tāpēc nereti ir skarbs, tiešs un sarkastisks, savukārt Katrīna ir jūtīga. Katrīnas un Aleksa attiecības Itālijā pasliktinās, viņi viens otru pārprot, kā arī abi cieš no greizsirdības. Viņi jau vienojas par šķiršanos, taču reliģiskas procesijas laikā Neapolē notiek brīnums.

Neoreālisms radies pēc Otrā pasaules kara un Itālijas antifašizācijas kontekstā. Tas ir estētiskais virziens, kas runā par sociāli politiskiem tematiem un pievēršas vienkāršas dzīves atainojumam - tā ir asa sociālā analīze kino valodā, kura izmanto neprofesionālus aktierus un filmēšanu autentiskās lokācijās. Āboliņa uzsver, ka "tas ir kā protests pret balto telefonu kino jeb samāksloto aktierspēli, glamūriem interjeriem un sentimentāliem sižetiem". Itālija bija pārcietusi Musolīni režīmu un tobrīd valdīja finansiālā krīze, kas lika meklēt adekvātus kino risinājumus. "Zelta stīga bija atgriezties pie cilvēkiem, vienkāršas dzīves un ģimenēm, kuras meklē veidu, kā dzīvot tālāk un kā atrast jaunu dzīvesprieku un cerību," akcentē kinokritiķe.

Kinolektorijs "Tas, ko Tu nedrīksti nezināt XI" tiks noslēgts 16. decembrī ar dzīvā klasiķa Vernera Hercoga 1972 .gadā uzņemto filmu "Agira, Dieva dusmas", kas ir pirmā no piecām Hercoga un aktiera Klausa Kinski kopīgi veidotajām filmām ar kino teorētiķes Zanes Balčus ievadlekciju.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!