'Kristāla lāča' starmešu gaismā. 'Es esmu šeit' Raja – Elīna Vaska
Foto: Publicitātes foto

25. februārī Rīgā, kino "Splendid Palace" Latvijas pirmizrādi piedzīvos Renāra Vimbas spēlfilma "Es esmu šeit", kas pagājušajā nedēļā Berlīnes kino festivālā apbalvota ar galveno balvu kategorijā "Generation 14plus" – "Kristāla lāci". Dažas dienas pirms brīža, kad latviešu skatītāji tiks iepazīstināti ar filmu, "Delfi Kultūra" piedāvā sarunu ar tās galvenās varones Rajas atveidotāju Elīnu Vasku.

Ar Elīnu tiekamies pusdienu laikā, jo atgriežoties no Berlīnes darāmā ir daudz. Kā gan citādi – "Kristāla lācis" ir nozīmīga balva, tāds kvalitātes apliecinājums ir nozīmīgs notikums Latvijas kino vidē, un filmas centrā ir tieši Elīnas atveidotais tēls – jaunā meitene Raja, kura saskaras ar vairākiem nopietniem pārbaudījumiem. Pēc tēva nāves un mātes aizbraukšanas uz Londonu, jaunā meitene ir vienīgā atbildīgā par mazo brāli un dzimtas mājām, kuras vecmāmiņa labāk gribētu pārdot.

Tikko saņemtā balva Berlīnes kinofestivālā ir svarīgs notikums Latvijas kino. Kā tas viss bija, kādas bija sajūtas Berlīnē?

Turp braucot nebija nekādas idejas par to, kā viss notiks. Man ir bijusi pieredze kā skatītājam festivālā, bet ne kā filmas veidošanā iesaistītam cilvēkam. Domāju – kā būs, tā būs. Un viss bija baigi forši! Tur pavadītās dienas gan bija ļoti intensīvas – visu laiku bija intervijas, fotosesijas, pati pirmizrāde un skrīningi. Pēc pirmā skrīninga piedalījāmies arī jautājumu un atbilžu daļā, visādas ballītes... Bija forši.

Man vēl nav bijis laika apstāties un padomāt par to, kas ir bijis, viss intensīvi turpinās arī atgriežoties šeit. Esmu visai apjukusi.

Zinu, ka pati filmu pirmoreiz noskatījies tikai nesen [preses seansā, dažas dienas pirms došanās uz Berlīni – red.]. Kā patika galarezultāts?

Man nebija liels pārsteigums, tīri vizuāli ­– filmējot mēģināju skatīties uzņemtos kadrus. Īsti nevarētu gan teikt, ka filmu esmu redzējusi – es to esmu skatījusies, mēģinājusi skatīties divas reizes, bet tas, ko redzu – tie ir tādi kā mirklīši, salikti viens pēc otra, jo visu laiku jaucas klāt atmiņas par uzņemšanu. Skatoties domāju par to, kas atstāts, kas izmests. Varbūt tikai pēc gadiem es varēšu kārtīgi noskatīties. Viss ir pārāk svaigs un tuvs, lai varētu atkāpties atpakaļ un noskatīties filmu. Vispār katrs redz ko citu, katram ir pieredzes, kas, iespējams, sakrīt ar Rajas piedzīvoto, tās sajūtas ir tik dažādas, bet, ja esi iesaistīts filmas tapšanā, tad pēc tam... Tu ļoti mēģini skatīties filmu, bet neredzi. Tas ir līdzīgi, kad lasi grāmatu, bet domas jau ir citur – tu esi lapas beigās, bet nesaproti, ko esi izlasījis.

Vai kādam no komandas bija nojausma par to, ka saņemsiet "Kristāla lāci" vai tas bija pārsteigums?

Balva bija pārsteigums visiem. Par izrādīšanu festivālā bija domāts, komanda uz to cerēja jau no paša projekta sākuma, zinot, ka Berlīnē patīk šādas filmas.

Vai balva ir tikai patīkama atzinība vai tā paver arī jaunas iespējas?

Abi divi. Protams, tas ir ļoti patīkams kompliments visiem, kas ir iesaistīti, režisoram, arī man. Tas vien, ka filmu Berlīnes festivāls paņem programmā, ir labs garants, ka filma ceļos pa festivāliem, un "Kristāla lācis" ir vēl viens plusiņš, kas ļaus filmai paceļot apkārt.

'Kristāla lāča' starmešu gaismā. 'Es esmu šeit' Raja – Elīna Vaska
Foto: Publicitātes foto

Nedaudz distancējoties no filmas – vai sanāca iepazīt arī pašu festivālu, cilvēkus, publiku?

Kopā ar filmas komandu tikām iesaistīti dažādos procesos, sanāca iepazīt daudz cilvēku. Vakaros dažādu valstu filmu institūti rīko ballītes un pieņemšanas.

Tiku arī pie viena uzaicinājuma uz provēm. Svētdien bija pirmizrāde, pirmdien pēc skrīniga pienāca klāt vācu režisors un izteica piedāvājumu – tagad man jau ir atsūtīts scenārijs.

Nevarētu teikt, ka esmu lielā sajūsmā par pašu scenāriju, kas ir tāds nedaudz nenopietns, bet iespēja ir kārdinoša. Arī tā ir galvenā loma filmā, un tie būtu divi mēneši Berlīnē, vasarā. Liktos ģeķīgi, ja es laistu garām tādu iespēju.

Vācu filmas varone ir pilnīgs pretstats Rajai – būtu interesanti pašai sev pamēģināt kaut ko pilnīgi pretēju, pārkāpt sev pāri.

Tā ir komēdija?

Ne gluži. Stāsts ir par meiteni no Kanādas, kura viena pati brauc uz mūzikas festivālu Vācijā. Nav ne komēdija, ne drāma, tāds subžanrs sanāk. Interesanti būtu pamēģināt. Nav tā, ka man gribētos tikai pilnīgus dzīves pabērnus spēlēt – jo dažādāk, jo interesantāk. Esmu domājusi, piemēram, par varoņiem, kuriem ir kādas prāta saslimšanas. Tad loma kļūst par pētījumu, kad tu no sava veselā prātā mēģini ielēkt tāda cilvēka prātā, saprast, ko viņš domā.

Raja bija tava pirmā nopietnā loma. Patinot laiku atpakaļ – kāda bija sajūta, sākot filmēties? Vai kaut kas procesā tevi pārsteidza?

Pārsteidza viss process pats par sevi – interesanti darīt kaut ko tādu, kam tu neesi pat klāt stāvējis. Bija ļoti labi, ka filmējot tīzeri [nelielu ieskatu filmā, kas tika iesniegts līdz ar projektu finansējumam – red.] es nedaudz apradu ar to, kas vispār ir filmēšana, kā tas notiek. Pāris dienas pirms filmēšanas biju satraukusies, bet tad, kad sākām, es ļoti labi jutos – un joprojām jūtos – esot uz laukuma. Nedomāju, ka justos komfortabli, piemēram, teātrī, bet filmēšanas laukumā es jūtos ērti.

Filmā tevis atveidotā varone saskaras ar nopietnām grūtībām, sarežģītām izvēlēm. Cik viegli vai grūti ir iejusties šādā tēlā?

Gribas domāt, ka man ar Raju ir kopīgas rakstura īpašības. Nav tā, ka viss būtu bijis ļoti svešs. Tie dzīves apstākļi, protams, ir pilnīgi atšķirīgi, bet filmējot, esot Latgalē, sajūta – kā tur būtu dzīvot – atnāca pati. Lai tēlotu Raju – man nebija nepieciešama īpaša tēla būvēšana. Atslēga, lai tēlu saprastu un apzinātu sevī, bija atrašanās konkrētajos apstākļos.

'Kristāla lāča' starmešu gaismā. 'Es esmu šeit' Raja – Elīna Vaska
Foto: Kadrs no filmas "Es esmu šeit"

Rajas vecmāmiņu filmā tēlo Ruta Birgere – vecākā šobrīd strādājošā latviešu aktrise, par kuru patlaban tiek veidota dokumentālā filma. Kā bija sastrādāties ar viņu?

Viņa ir ļoti forša, fantastiska sieviete. Viņai, iespējams, tas fiziski bija pagrūti, bet pati viņa ir tik inteliģenta! Tik zinoša, pieredzējusi sieviete – es vienkārši sēdēju viņai blakus ar atplēstu muti un klausījos, ko viņa stāsta. Viņa vēl man nesen piezvanīja, apsveica ar to, ka braucam uz Berlīni, teica, ka priecājas. Viņai ir jauna cilvēka prāts – ass, vērojošs, aprakstošs, skaidrs. Ļoti patika strādāt ar viņu, tāpat ar Zani [Jančevsku] un Edgaru [Samīti].

Sākumā šķita, ka pieredzējušākie aktieri pasmiesies par mani, kas nav neko tādu mācījusies, bet tā nebija. Viņu attieksme bija forša – ieteica, pamācīja. Filmējoties – un pēc filmas – ir tāda sajūta, ka nav ādas, tu esi tik jūtīgs. Tas gan nenozīmē, ka es tagad ceru tikai uz slavējošiem viedokļiem, galvenais, lai kritika ir konstruktīva un pamatota.

Kādas ir tavas prognozes – kā latviešu skatītāji reaģēs uz filmu?

Es ļoti ceru, ka cilvēki nekoncentrēsies uz sociālekonomisko fonu, kas tiešām filmā ir tikai fons. Lai arī tam, protams, ir nozīmē, jo tikai tādā vidē tāds stāsts ir iespējams. Bieži mēdz prasīt, kāpēc netaisa filmas par veiksminiekiem – jūs tagad aizbraucat uz Berlīni, ko viņi visi tur padomās... Bet ir svarīgi distancēties, saprast, ka tas ir uz ekrāna. Filmā nevienam nav interesanti balti griesti un eiroremonts. Ir svarīgi distancēties no tā, kas ir filmas iekšējā, konstruētā realitāte. Saprast, ka tai ir maza vai praktiski nekāda saistība ar mūsu realitāti.

Protams, cilvēkiem ir līdzīgas pieredzes un apstākļi – tas nav no pirksta izzīsts, bet tas nenozīmē, ka kāds tagad taisa filmu un kliedz, ka tieši tā tas viss notiek. Tie nav nekādi apvainojumi cilvēkiem, kuri dzīvo līdzīgos apstākļos, vai ir izdarījuši līdzīgas izvēles.

Mani gan nedaudz biedē, ko domās cilvēki diasporās, ja tur filma tiks izrādīta, kā viņi reaģēs, vai viņiem tas nešķitīs kā apvainojums. Es ceru, ka nē, tas noteikti nebija tā domāts.

Tas vienkārši ir kino materiāls?

Tieši tā. Tas nav nekāds apsūdzības materiāls. Visbriesmīgāk ir, ja filmā mēģina moralizēt. Kino ir kino.

'Kristāla lāča' starmešu gaismā. 'Es esmu šeit' Raja – Elīna Vaska
Foto: Kadrs no filmas "Es esmu šeit"

Atlase filmai notika vēl tad, kad mācījies vidusskolā. Vai jau tad tev bija doma par to, ka ir jāmēģina kļūt par aktrisi?

Es svārstījos starp studijām Vēstures un filozofijas fakultātē un Kultūras akadēmijā, bet 12. klasē izlēmu, ka tā būs Kultūras akadēmija, kur patiesībā gan es arī studēju vēsturi – kino, teātra vēsturi, teoriju, analīzi. Uz provēm skolā es gāju vairāk joka pēc, lai saprastu, kas tas vispār ir. Domāju – ko man zaudēt, paķēmošos, varbūt sanāks. Nedomāju, ka dabūšu lomu – nebija nekāda aprēķina, apzināts gājiens ceļā uz aktrises karjeru, kuras man nav.

Izklausās gan, ka varētu būt, ja turpināsi.

Katrā ziņā ne Latvijā... Sākumā man varbūt šķita, ka varētu studēt aktiermākslu, bet studiju laikā ir nostiprinājusies pārliecība par to, ka tā nav mana vieta – es būtu štruntīga aktrise teātrī. Var būt aktieri, kas ir labi gan kino, gan teātrī, bet labākajā gadījumā tomēr tā nav. Tie ir tādi divi dažādi īpašību komplekti – kino un teātrim. Es gribētu būt filmu aktrise, bet te tādas iespējas nav. Ja es dzīvoju šeit – vidēji gadā ir četras filmas. Ne jau visās es spēlēšu galvenajā vai otrā plāna lomā, tas ir skaidrs. Tad es varēšu grauzt nagus un pinkšķēt spilvenā, tādas iespējas vienkārši nav.

Es esmu filmējusies, man ir studijas – kino un teātra teorija un kritika, un tad vēl man atsevišķi ir darbs aktieru atlases aģentūrā, kur esmu atlases režisores asistente. To visu kopā savienojot man ir tāda piepildītības sajūta.

Bet ar ko no tā visa tu identificējies visvairāk? Tev ir skaidrs virziens?

Sākumā es gribu pabeigt studijas šeit, esmu sākusi meklēt iespējas maģistrantūrai ārpus Latvijas, bet vēl neesmu izlēmusi, kurā vietā tieši. Nav tādas apzinātas iešanas uz, teiksim, kino aktiermākslas studijām. Tagad ir svarīgi iepauzēt un vispār saprast, vai kādam ir interese par mani un tad to var tālāk virzīt. Ja tagad ar to vācu filmu viss beigsies, nav jēgas ieguldīt savu laiku un spēku, bet vēlāk sēdēt un kūkot.

Kā sevi iedomāties kā aktrisi pēc gadiem desmit, divdesmit?

Es esmu ieinteresēta turpināt, man tas tomēr pašai ir visinteresantākais – tieši aktiera pozīcija kino. Centīšos sevi bīdīt tajā virzienā, bet, ja nu nesanāks, tad nesanāks. Tajā pat laikā nav tā, ka es tagad salieku rokas klēpī un gaidu, kad pie manis nāks – tā arī nekas nenotiek. Svarīgi saprast šobrīd, kurā virzienā iet. Negribas aizrauties ar nākotnes iespējas zīmēšanu, jo, ja nesanāk, pašam ir vilšanās, tāpēc esmu pieklusināta, bet mēģinu saskatīt iespējas.

'Kristāla lāča' starmešu gaismā. 'Es esmu šeit' Raja – Elīna Vaska
Foto: Publicitātes foto

Cik reāli ir profesionāli attīstīties Latvijā? Kāda ir jauno aktieru dzīve?

Ir daudz talantu, bet to iespēju nav tik daudz. Šobrīd gan līdz ar Latvijas simtgades projektiem situācija ir drusku labāka, taču iespēju ir maz. Vai nu tev paspīd, tu patrāpies īstajā vietā un laikā, vai nu tā nenotiek – tu vari būt talantīgs, bet iespēja paslīd garām.

Vai kāds tiek arī pie lomām ārzemēs?

Jā, ir piedāvājumi no Eiropas, arī no Krievijas. Varbūt pat veiksmīgāks variants tiem, kuri grib filmēties, ir meklēt aģentu. Iespējas reizēm ir, vajag tās izmantot.

Spriežot pēc citām intervijām, tevi interesē diezgan specifiski kino žanri, nebūt ne masu produkcija. Vai vari pastāstīt vairāk par savām interesēm jomā?

Tas lielā mērā ir tāpēc, ka es to studēju, eju kino vēsturei cauri. Ir daudz lietu, par ko es nekad neesmu zinājusi, tik daudzas fantastiskas filmas jau ir radītas, daudzi vienkārši par tām nav dzirdējuši. Man varbūt nav tik svarīgs stāsts, klasisks naratīvs. Bet nav tā, ka es skatos tikai viena tipa filmas – jebkura kino pieredze ir pieredze, jebkura pieredze savā ziņā ir vērtīga. Es sevi neuzskatu par elitāru skatītāju, katrs vienkārši atrod kaut ko sev atbilstošu.

Kas šobrīd tev ir aktuāls?

Man ļoti, ļoti patīk aktrise Anna Karina, skatos viņas filmas – tā šobrīd ir lielākā aktualitāte.

Tags

Filma Es esmu šeit Jaunākās filmas Kino Splendid Palace

Comment Form