Latviešu kino izsisties pasaulē ir gandrīz neiespējami: Tarantīno un Ričija skolotājs Dovs Simenss
Foto: Maris Morkans

Nauda dzīvē nav galvenais, taču kino tā ir pirmajā vietā. Režisoriem ir jāpiemaksā labam producentam, lai viņš paņemtu viņus komandā. Skandāls ar Hārviju Vainstīnu ir pretīgs, taču tas nenozīmē, ka sievietes nu iegūs priekšroku kino. Jo globālāks kino tirgus, jo puritāniskākas kļūs filmas. Šie apgalvojumi pieder Holivudas kino pasniedzējam Dovam Simensam, pēc kura lekcijām savas pirmās filmas uzņēma Kventins Tarantīno un Gajs Ričijs. No 2. līdz 4. jūnijam Rīgā pirmo reizi notiks viņa vadītais "Hollywood Film School" kurss, kura priekšvakarā portāls "Delfi" uzdeva viņam dažus jautājumus.

"Kino – tas ir bizness, nevis mākslas forma," savu komunikāciju ar auditoriju par karjeras kaldināšanu uzsāk Dovs Simenss. "Vēlaties filmēt, maksāt algas, nopelnīt – attiecieties pret to kā pret biznesu. Tas jums nav sociālisms!"

"Tālāk – visu pa plauktiņiem: neuzņemiet īsmetrāžas filmas – tas ir stulbi. Taisiet uzreiz pilnmetrāžu, vēl jo vairāk tāpēc, ka kamera un lente šodien neko nemaksā – paņem rokā "iPhone" un filmē! Amerikā vispār nepastāv valsts finansēta kino sistēma – tavs budžets ir tas, kas tev ir kabatā. Scenārijs ar 50–60 ainām, 90–100 lapaspuses. Ierobežojiet sevi ar vienu filmēšanas vietu dienasgaismā. Trīs nedēļas filmēšanas darba ir pietiekami. Ja sanāks, tad 50% savāks iznomātāji, 35% – izplatītāji, bet jums pašiem nepaliks gandrīz nekā. Taču arī uzdevums ir ellīgi sarežģīts – no nekā uztaisīt kaut ko."

Divu dienu laikā Simenss grasās pastāstīt visu nepieciešamo par kino procesu un finansējumu, lai varētu sākt, – viņš sniedz ceļa karti un spērienu pa pakaļu. Tālāk – pašu spēkiem. Talantu iemācīt nevar.

Vai jūs ko esat dzirdējis par latviešu kino?

Kamēr nebiju sastapis šī kursa rīkotāju, neko. Neviena latviešu mākslas filma nebija iekļuvusi tādu galveno festivālu konkursos kā Kannu un Toronto kinofestivāli vai "Sundance". Tas savukārt nozīmē, ka filmu nav paņēmis neviens amerikāņu izplatītājs un nogādājis līdz amerikāņu skatītājam.

ASV ir 300 miljoni iedzīvotāju, bet Latvijā – divi. Vai tas spēcīgi ietekmē mūsu izredzes kino?

Vienosimies uzreiz – mēs nerunājam par lielbudžeta blokbāsteriem, bet par neatkarīgo kino. Cik man zināms, tad šajā gadījumā lielākā starpība starp ASV un Latviju slēpjas faktā, ka pie jums gandrīz nemaz netaisa neatkarīgo kino par privātiem līdzekļiem. Ir jūtama cilvēku atkarība no valsts fondiem un sociālisma sekas. Protams, ja runa ir par valstīm ar 300 un diviem miljoniem iedzīvotāju, tad ienākumu iespējas ir 150 reižu mazākas. Iesākumā, kamēr tu nevari rēķināties ar pasaules auditoriju, tu uzņem kino, rēķinoties ar saviem diviem miljoniem cilvēku.

Vai latviešu kino veidotājiem ir iespējas izsisties?

Godīgi? Tas ir gandrīz neiespējami. Vai es investētu vietējā filmā? Nē, ja vien režisore nav mana meita. Vai es gaidītu, ka tādai filmai būtu ienākumi? Nē. Taču nekad nesaki nekad. Jums ir arī priekšrocības. Latviešu filmai iekļūt valsts galvenā kinofestivāla programmā ir daudz vieglāk nekā amerikāņu, jo ir mazāka konkurence. Spriediet paši – ASV gadā tiek uzņemts vairāk nekā 500 neatkarīgo filmu, bet lielākajā festivālā var iekļūt ducis. Festivāli taču vēlas būt starptautiski, tāpēc ir ieinteresēti ņemt filmas no Kubas, Palestīnas, Ķīnas, Antarktikas... Un viņi būs laimīgi par cienīgu kino no Latvijas. Proti, latvietim ar 90 minūšu filmu ar stāstu ir daudz lielākas iespējas iekļūt, piemēram, "Sundance" festivālā. Un tad ar uzvaru atgriezties atpakaļ Baltijā, kur ienirt otrajā panākumu vilnī.

Galvenais ir apzināties, ka jums ir tikai divi miljoni cilvēku un jūsu Nacionālais kino centrs var iedot tik naudas, cik var. Valsts nauda taču ir nepieciešama arī ceļu remontam, bērnudārziem, skolām... Ja jums vajadzīgs piemērs no citām valstīm, tad ne no Lietuvas vai Igaunijas, bet drīzāk no Kipras un Maltas, viņiem izdodas. Atšķirība ir tāda, ka viņiem no kino valsts saņem atpakaļ divreiz vairāk nodokļu.

Jūs pasniedzat vairāk nekā 30 gadu. Vai pa šo laiku veiksmes formula ir stipri mainījusies?

Nē. Būtībā viss ir tāpat – kāp no apakšas uz augšu. Gribi uzņemt kino par 200 miljoniem ar "Warner Bros.", vispirms uzņem kino par 20 miljoniem. Gribi uzņemt kino par 20 miljoniem, vispirms uzņem par diviem miljoniem. Gribi uzņemt kino par 2 miljoniem, vispirms uzņem par 200 tūkstošiem. Gribi uzņemt kino par 200 tūkstošiem – sāc ar 20 tūkstošiem. Skatītājus arvien interesē aizraujoši stāsti, režisūras principos nekas nav mainījies, aktierspēlē arī ne. Jā, mainījusies ir kamera un "mirusi" lente. Ja pirms 30 gadiem kameras un lentes īre un attīstīšana paņēma pusi neatkarīgā kino budžeta, tad šodien izmaksas ir teju nulle – ņem telefonu un filmē. Tāpat ir parādījies daudz veidu, kā izplatīt kino internetā, taču vēl aizvien nozīme ir filmas izrādīšanai kinoteātrī – gan no peļņas, gan reklāmas aspekta.

Kāds latviešu scenārists, kurš ir pieprasīts Krievijas kino, sūdzējās, ka producenti nemitīgi pieprasa pieturēties pie Holivudas shēmas. Taču viņš uzskata, ka uzvar tas, kurš noteikumus pārkāpj. Vai viņam ir taisnība?

Nē. Scenārists, kurš strīdas ar producentu, ātri vien iedzīvosies bankrotā. Ja viņš vēlas darīt pa savam, viņam tas jādara par saviem līdzekļiem... Es esmu tas, kurš saka: "Tici sev un dari, bet klausi tos, kuri dod tev naudu." Tas ir Holivudas zelta likums – kas maksā, tas pasūta mūziku. Ja reiz tev dod naudu, tev ir pienākums klausīties. Savukārt, kad divas reizes gūsi panākumus un nopelnīsi savu naudu, varēsi darīt visu, ko gribi.

Vai pēc kādām pazīmēm iespējams atpazīt talantīgus cilvēkus? Vai jūs jutāt, ka šie puiši ir īpaši, kad jūsu auditorijā sēdēja Kventins Tarantīno, Gajs Ričijs un Kristofers Nolans? Pēc viņu jautājumiem, enerģijas?

Nē. Es neievēroju Nolanu, Ričiju, Tarantīno, kad viņi atnāca. Tie, kuriem ir talants, parasti neuzdod jautājumus. Viņi atnāk un sēž uz krūtīm sakrustotām rokām. Paiet viena–divas stundas, viņi atslābinās, atbrīvo rokas, vēl pēc pāris stundām skrien paņemt "work-book" (konspektu grāmatu). Viņi sēž, klausās un izdara piezīmes sev galvā: to es zinu, to es zinu, to arī... Galvenais, ko es viņu labā daru, – norādu ceļu un iesperu pa pakaļu. Ja zini, tad ej un dari! Jautājumus uzdod neirotiskāki studenti, kuri ar saviem jautājumiem cenšas pierādīt, ka kaut ko zina. Taču talantu pēc jautājuma nenoteikt...

Bet kāpēc vieni uzvar, bet citi ne?

Nezinu. Taču lielākais kompliments man ir tad, kad pēc kursa pienāk un pasaka: "Paldies, es nolēmu iet mācīties par ārstu." Ir svarīgi, ka cilvēks laikus saprot, ka kino nav domāts viņam.

Kas jādara? Ņemot vērā, ka jums ir valsts vārdā Latvija, pasaulei interesē, kas tā ir par valsti, taču, protams, tā nav apsēsta ar šo domu, – vienkārši ziņkāre. Jums jāiemācās stāstīt stāstus. Neko jaunu pasaule no jums negaida – viss ir sens kā Šekspīrs un Sokrats. Kā 90 minūšu laikā izklaidēt cilvēku, kā piesaistīt viņa izkliedēto uzmanību. Kino struktūru var iemācīt ikvienam, taču talants atklājas dialogos. Tā ir īpaša prasme – dzirdēt cilvēkus un "reproducēt" tos tā, lai būtu interesanti. To iemācīt nevar. Producenti, kad ņem darbā scenāristu, nelūdz viņam atsūtīt stāstu – viņi vēlas redzēt dialogus.

Hārvija Vainstīna gadījums parādīja, ka kino nozīme ir ne tikai talantam. Cik ļoti #MeToo skandāls izmainījis kino pasauli?

Tas, ko izdarīja Vainstīns, ir pretīgi. Par to viņam visu dzīvi vajadzētu pavadīt cietumā. Dievam ir savdabīga humora izjūta – kad viņš sūta uz zemi tādus cilvēkus, viņš vēlas, lai kaut kas mainītos. Pagaidām pārmaiņas izpaužas tā, ka visi ir norūpējušies par šo tēmu. Neviena sieviete vairs neies kā agrāk aci pret aci tikties ar režisoru vai producentu viesnīcas numurā – noteikti ņems līdzi trešo. Gribētos, lai tā nekļūst par paranoju.

Šis skandāls kino padarīs sievišķīgāku?

Nedomāju. Diezin vai paradīsies īpaši fondi sievietēm kino, kuros producenti ieguldīs naudu tikai vainas apziņas dēļ. Ja tu esi sieviete un gribi uzņemt kino – ņem kameru un filmē! Nedomā, ka tev būs kāda labāka starta pozīcija un cita attieksme tikai tāpēc, ka esi sieviete, – tā jau būtu prostitūcija...

Ir sajūta, ka kino pēdējā laikā kļuvis puritāniskāks. Piemēram, superveiksmīgajā filmā "La La Land" – nevienas pašas atklātas ainas!

Jo globālāka kļūst pasaule, jo mazāk seksuāla. Tas tiek darīts tāpēc, lai ar atklātām ainām "neaizvērtu" teritorijas un auditorijas. Piemēram, kā es esmu sapratis, pie jums Latvijā bieži iet uz kino kopā ar ģimeni – šādā gadījumā populāra atkailināta aktrise, kas demonstrē vagīnu, visdrīzāk, atbaidīs.

Producenti nemitīgi cenšas aptvert maksimāli plašu auditoriju. Piemēram, pēdējā laika tendence – filmas ar padzīvojušām aktrisēm. Holivudā sajuta, ka cilvēki gados arvien vairāk apmeklē kino, un sāka to izmantot. Piemērs ir filma "Grāmatu klubs" ("Book Club"), kurā 65 gadus vecas aktrises apspriež seksu.

No vienas puses – kas var vēl labāk veicināt pārdošanu, ja ne labvēlīgs skandāls?

Protams! Tādā veidā mēs cenšamies pieliet eļļu ugunij. Un te uzreiz arī sākas staigāšana pa naža asmeni – darīt tā vai nedarīt, ja nu tiek plānota izrādīšana, piemēram, Ķīnā, vai nebūs problēmu ar valdību.

To vien dzirdu no jums – nauda, nauda... Vai tad tas labā kino ir galvenais?

Tas ir pats galvenais! Tāpēc, ka kino ir bizness. Vienalga, cik mākslas vai talanta tajā ieguldīts, – ja nav naudas, nav kino. Jā, nauda nav pats galvenais dzīvē. Svarīgāk ir būt labam cilvēkam. Bet šovbiznesā galvenais ir nauda. Es varu pastāstīt, kā uztaisīt filmu par ļoti mazu naudu (iesākumā), bet jebkurā gadījumā – vispirms nauda, pēc tam scenārijs, pēc tam aktieri un tikai pēc tam – talants.

Bet režisors – vai viņš ir svarīgs?

Režisoriem nepienākas tik daudz uzmanības, cik viņi saņem. Vai jums tas izklausās dīvaini? Tieši producents ir tas, kurš visus apvieno – visas siļķes vienā mucā. Bet kurš saņem slavu? Režisors.

Izgāšanās gadījumā – arī kauns.

Teikšu jums to, kam jūs vienalga neticēsiet. Ja tu esi producents un ņem filmai nezināmu režisoru, dod viņam iespēju uzņemt filmu – viņam ir tev jāmaksā, nevis tev viņam. Es strādāju ar dižo producentu Rodžeru Kormanu (viņu dēvē par "B klases filmu karali" un "brīvdabas kino karali" – red.), kurš radījis aptuveni 700 veiksmīgu mākslas filmu. Es biju viņa ražošanas menedžeris, bet pēc tam viņš mani paaugstināja par ražošanas producentu. Kad viņš algoja režisorus, tad maksāja tiem 50 tūkstošus dolāru. Zināt, kas bija šie režisori? Skorsēze, Kopola, Rons Hovards – tad viņi bija iesācēji.

Ja jūs labāk par visiem zināt, kā pareizi jādara, kāpēc pats neveidojat panākumiem bagātu kino?

Bet kāpēc jūs necienāt skolotāja mākslu? Man mana profesija ļoti patīk, es esmu laimīgs – man ir prieks satikt cilvēkus, kuriem ir sapņi un vēlmes, palīdzēt viņiem atbrīvoties no visa liekā, kas ceļā traucē, norādīt viņiem virzienu un palīdzēt sākt. Es esmu absolūti laimīgs pasniegt – man ir laba dzīve, sieva, bērni un mazbērni ir laimīgi, mans kredīts ir apmaksāts, es varu ceļot pa pasauli, cilvēki manī ieklausās.

Ko jūs jūtat, kad jūsu bijušais skolēns uzņem veiksmīgu filmu?

Svētību. Kad kāds kaut ko sasniedz, es it kā saņemu medaļu no Dieva.

Comment Form