Liepājas muzejā turpinās rādīt 'Lielā Kristapa' dokumentālās filmas

Otrdien, 15.maijā plkst. 18.00 varēs noskatīties Askolda Saulīša dokumentālo filmu "Bermontiāda".

Filma stāsta par trauksmainiem notikumiem 1919.gada rudenī, kad Rīgā izšķīrās modernās, pēc Pirmā pasaules kara radītās, Eiropas liktenis. Pie Daugavas krastiem satikās trīs pasaules uzskati – nacionālas valsts ideja, ko pārstāvēja Latvijas tauta un pirms gada proklamētās Latvijas Republikas Pagaidu valdība; boļševiku pasaules revolūcijas ideja un monarhijas atjaunošanas ideja. Reakcionāro monarhistu intereses Baltijā aizstāvēja vācu ģenerālis grāfs Rīdigers fon der Golcs un krievu pulkvedis Pāvels Bermonts.

Filmā izmantots plašs kino un fotoarhīvs, inscenētās epizodes filmētas reālajās notikumu vietās.

Trešdien, 16.maijā plkst.18.00 demonstrēs Dzintras Gekas dokumentālo filmu "Stacija Latvieši 1937".

Pēdējos gadsimtos latvieši no savas dzimtās zemes ir devušies prom uz visām debess pusēm. Gan izsūtīti par nepaklausību varām, gan gājuši pasaulē vīziju par laimi un labāku dzīvi vilināti, gan arī klaiņojuši karu un revolūciju vajāti. Ne visur mūsu tautieši ir sagaidīti atplēstām rokām. Taču tikai vienā debess pusē etniskās piederības dēļ tika izstrādāta vesela pretlatviešu teoriju sistēma, pēc kuras katrs latvietis bija spiegs, nodevējs, ienaidnieks vai vienkārši nevēlams elements. Un tādēļ nošaujams. Un jo ātrāk, jo labāk. Pēc 1926.gada notikušās Vissavienības tautas skaitīšanas Padomju Savienībā bija saskaitīti 151 410 latvieši.

Ļeņingradā un tās apkaimē dzīvoja 18 346, Pleskavas apgabalā – 10 583, Maskavā – 10 167, Sibīrijā – 35 069 latvieši. Kopumā PSRS bija vismaz 372 latviešu kolonijas ar 12 000 saimniecību. Gaļina Strazdiņa Kemerovā stāsta: "Drīz mūsu vairs nebūs.. Neesam ne latvieši, ne krievi…Tāpēc, ka neprotam savu valodu. Neprotam latviski runāt. 1937.gads… ko es varu pateikt…man bija četrpadsmit gadi… nē, piecpadsmit gadi jau bija…"Melnā Berta" brauca pa mūsu sādžu…visus savāca, latviešus, igauņus, krievus, visus…Neviens neatgriezās." "Latviešu operāciju" ievadīja Nikolaja Ježova pavēle 1937.gada 30.novembrī. Tās rezultātā tika apcietināti 22 360 cilvēki, 74% tika izpildīts nāves sods. Lai arī operācijas galvenais mērķis bija latvieši, tai par upuri krita arī citu tautību PSRS pilsoņi, kuri tika apsūdzēti spiegošanā Latvijas labā. Visvairāk cieta nevainīgi cilvēki, kuru vienīgā vaina bija būt par latvieti Padomju Savienībā. Filmas varoņi ir 1937.gada represijās cietušo pēcteči Maskavā, Kemerovā, Krasnojarskas apgabalā un Latvijā. Kemerovas apgabalā joprojām atrodas stacija "Latiši".

Filma saņēmusi "Lielā Kristapa 2012" balvu nominācijā "Labākais scenārists".

Ceturtdien, 17.maijā plkst. 18.00 varēs noskatīties Zigurda Vidiņa dokumentālo filmu "Tēvu barikādes".

Filmas režisors Zigurds Vidiņš stāsta: "Cilvēka mūžā parasti nav daudz notikumu, kas radikāli izmaina viņa dzīvi. Man 1991.gada barikādes ir viens no šādiem notikumiem. Pirms divdesmit viena gada burtiski nedēļas laikā mainījās mana uztvere par Latviju, Latvijas iedzīvotājiem un, savā ziņā, pašam par sevi. Piecdesmit tūkstoši cilvēku spēja sanākt kopā uz barikādēm un aizstāvēt sapni - sapni par Latvijas neatkarību, neskatoties uz jebkādiem ārējiem, uzspiestiem apstākļiem. Šajā filmā es mēģināju apskatīt, kas tieši šajā nedēļā notika un kā šī nedēļa ir izmainījusi barikāžu dalībnieku un manu dzīvi."

Filmā Tēvu barikādes ir pastāstīti septiņi stāsti par 1991.gada barikādēm Rīgā, kā arī to atskaņām mūsdienās. "Divdesmit viens gads ir piemērots attālums laikā, no kura iespējams ieskatīties kādā pagātnes notikumā un mēģināt saprast ko tādu, kas varbūt agrāk nemaz netika pamanīts," skaidro filmas režisors. Filmas veidotāji apskata dažu barikāžu dalībnieku likteņus un pārdomas tagad, kad barikāžu laika cerības ir realizējušās un kristalizējušās gan pozitīvā, gan negatīvā ziņā. Filma arī ir personīgs stāsts par ļoti personīgu notikumu. "Tajā nedēļā nošāva divus manus draugus," tā režisors, "viņu priekšā man ir pienākums neaizmirst to laiku, kā arī atgādināt par to citiem. Tāpēc es atkal atgriežos tajā laikā, veidojot šo filmu."

Piektdien, 18.maijā plkst.18.00 "Lielā Kristapa" filmu skati noslēgs Dzintras Gekas dokumentālā filma "Sibīrijas bilance".

Dokumentālā filma "Sibīrijas bilance" ir emocionāli un vēsturiski izzinoši uz Sibīriju aizvesto bērnu atmiņu stāsti. 2010.gada jūlijā cilvēki, kuri 1941.gadā kā bērni tika izsūtīti uz Sibīriju, viņu bērni un filmēšanas grupa devās uz tālajiem Ziemeļiem, kur iznīcībai tika atstāti tūkstošiem izsūtīto. Vairāk kā 500 tūkstoši dažādu tautību ieslodzīto izgājuši caur Noriļskas soda nometnēm, Šmita kalns šķiet tik biedējoši drūms, pat putni vairās to pārlidot. Šmita kalna pakājē piemiņas plāksne 560 Latvijas armijas virsniekiem, daudzu tautību ieslodzītajiem skan zvani mazajā lūgšanu kapelā. Lamas ezera krastā 1942.gadā nogalināti 42 Baltijas valstu virsnieki. Tomskas NKVD cietumā iekārtots muzejs. Šeit glabājas materiāli par izsūtītajiem daudzu tautību cilvēkiem, arī latviešiem.  Intervēto cilvēku atmiņas, fotogrāfijas un dokumentālie kadri par Sibīriju toreiz un tagad. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz Gulaga nometnēm. Daudziem piesprieda augstāko soda mēru, citus sodīja ar ieslodzījumu. 1941.gada 14.jūnija deportācija notika lielā steigā, nedomājot, kas ar izsūtītajiem notiks vēlāk.
Filmu saņēmusi "Lielā Kristapa 2012" žūrijas specbalvu režisorei Dzintrai Gekai par neatlaidību Sibīrijas latviešu vēstures saglabāšanā un vizuālajā aktualizēšanā.

Ieeja bez maksas. Apmeklētāji aicināti rezervēt vietas, iepriekš piezvanot pa tālruņiem 63420274 vai 29605223.