Mākslā nav jautājuma – latvietis vai krievs. Saruna ar režisoru Staņislavu Tokalovu
Foto: DELFI

Psiholoģisks trilleris ar zinātniskās fantastikas elementiem – kaut kas tik neierasts latviešu kino ainai šajās dienās nonāk pašmāju kinoteātros. Par jaunu pienesumu Latvijas kinomākslai parūpējies režisors Staņislavs Tokalovs, kura filma "Tas, ko viņi neredz" pirmizrādi piedzīvo 22. martā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Filmu, kas tapusi "Ego Media" paspārnē, veido starptautiska komanda, galvenajās lomās – pazīstami Krievijas aktieri Katerīna Špica un Jevgēnijs Tkačuks, kā arī vietējo ekrāna un skatuves meistaru buķete – Andris Keišs, Arnis Līcītis, Elīna Maligina, Jurijs Djakonovs. Tomēr režisors sarunas gaitā uzsver – šī ir latviešu filma, taisīta Latvijā un vispār – mākslā nepastāv jautājums – latvietis vai krievs.

"Tas, ko viņi neredz" galvenā varone ir medmāsa Elza, bet filmas sižeta pamatā – viņas attiecības ar pacientu Nikolā, kurš, eksperimentējot ar mākslīgā intelekta radīšanu, ir nonācis dziļā komā. Nikolā gaida ilgs un grūts atveseļošanās periods, ko sarežģī latviešu kino līdz šim nebijis varonis – mākslīgais intelekts "Anna". Viņas mērķis ir panākt, lai Nikolā piederētu tikai viņai.

Filma Latvijas kino vēsturē ieies ne tikai ar savdabīgo attiecību trijstūri sižeta pamatā, bet arī kā viens no tiem darbiem, kura pabeigšanai aktīvi un arī veiksmīgi vākti līdzekļi pūļa finasējuma kampaņās.

"Filma ir jau gatava, ko tur daudz nervozēt," mūsu sarunas sākumā saka Staņislavs. Viņš smejas – teātrī režisoram vēl ir pamats uztraukties, jo pat otrajā vai trešajā pirmizrādē var kaut kas aiziet ne tur... "Savukārt filma ir tāda kāda ir, tajā ir ieguldīts ļoti daudz laika un spēka. Tagad vienkārši jāgaida."

Kā atšķiras sākuma iecere no gala rezultāta?

Es ļoti atvērti skatos kā filma tapšanas gaitā ir mainījusies visu laiku, līdz pat pēdējam brīdim. Skaņu es pabeidzu svētdien un tas arī bija pēdējais mirklis, kas filmu mainīja.

Scenārijs nav grāmata, tā drīzāk ir instrukcija visiem filmas tapšanā iesaistītajiem. Mēs strādājam cieši kopā ar aktieriem, lai izveidotu tēlus. Es neturos pie visiem uzrakstītajiem vārdiem. Ja var pateikt labāk, mēs tos mainām.

Pamatā paliek tikai galvenā doma, ideja ar kuru mēs sākumā satikāmies. Viss pārējais visu laiku attīstās – tāpat kā dzīvē.

Ņemot vērā, ka konsultējāties arī ar zinātniekiem, pieņemu, ka sajutāt attīstības tempu arī šajā ziņā

Šajā jomā zinātne ir ļoti tālu tikusi. Mēs nerunājam par mākslīgo intelektu kā par kaut ko, kas var just, bet ir tehniskas lietas, ko ar to jau dara – lasa, runā, rēķina. Tā ir tagadne. Rakstot scenāriju, pirms diviem gadiem runāju ar zinātnieku Gunti Bārzdiņu un toreiz viņš teica – jā, tas ir ļoti tuvu, bet vēl jāgaida. Tagad, kad filma ir pabeigta, viņš saka – tā jau ir mūsdienu realitāte.

Filmā nav precizēts, kad tas notiek – pirms pieciem gadiem, vai piecus gadus tālā nākotnē. Es izjūtu kā tehnoloģijas pietuvojas, kā tās uz mani iedarbojas un ir klāt katrā manas dzīves posmā. Apkārt ir milzīgs daudzums informācijas, kas nāk gan no "Facebook", gan medijiem. Es varu salasīties līdz man asinis pa degunu sāk tecēt, bet vai es no tā būšu ieguvējs, tas nav skaidrs.

Mākslā nav jautājuma – latvietis vai krievs. Saruna ar režisoru Staņislavu Tokalovu
Foto: DELFI

Būtībā tad stāsts ir par to pašu veco tēmu – par cilvēku savstarpējām attiecībām

Protams. Es tā jūtos. Filmas pamatā ir cilvēku stāsts. Kāpēc zinātniskā fantastika? Jā, viens no varoņiem ir mākslīgais intelekts, bet pamatideja vēsta par divu cilvēku attiecībām. Viens no viņiem meklē pagātnes iekšējās bailes un traumas, bet otrs domā – kā būs pēc tam. Kā abi mēģina viens otru atrast un saprast.

Protams, filmā ir mākslinieciskas lietas, kurās esam gājuši tālāk par realitāti, bet ir arī ļoti daudzas lietas, kas jau ir iespējamas. Tā ir viena no idejām, ko paudis "Google" vadītājs Rejs Kurcveils (Ray Kurzweil), pienāks laiks, kad cilvēkam vajadzēs ar to savienoties, lai ietu tālāk, lai attīstītos. Vai nu tas būs nanorobots, ko varēs sev implantēt un palikt gudrāks, vai kaut kas cits.

Daudzi šādu nākotni uzskata par biedējošu

Man tā nav biedējoša. Mums ļoti patīk baidīt ar lietām, kas nav saprotamas, bet tas ir tikai tāpēc, ka cilvēkiem patīk pasakas. Mākslīgais intelekts ir pārvērties tādā biedējošā pasakā. Arī kino to rāda tādā veidā – tas ir kaut kas, kas mūs iznīcinās. Tomēr labāk ir dzīvot nevis baidoties, bet pamēģināt uzzināt. Zināšanas palīdz atbrīvoties no bailēm.

Tieši pakļaušanas moments, ka paši radīsim kaut, kas būs gudrāks par mums, ir tas biedējošākais

Priecīgā ziņa ir tā, kaut kas tamlīdzīgs var notikt tikai ļoti, ļoti tālā nākotnē. Kaut arī attīstība ir strauja, runāt par cilvēkveida būtni, kas varētu arī just, ir pāragri. To saka arī Guntis Bārzdiņš un citi zinātnieki. Tāpēc mums nav jābaidās, bet jākoncentrējas uz šodienu. Jāmēģina par labu cilvēku būt šodien. (smejas - red.)

Latvijas kino zinātniskā fantastika praktiski nav vispār, literatūrā tā mazliet parādījusies tikai pēdējos gados. Kāpēc jūsuprāt tā ir?

Es nezinu. Tas nebija manas izvēles pamatā – taisīt filmu par tēmu, kas nav Latvijas kino iepriekš bijusi. Šis stāsts radās pats no sevis. Filma vairāk ir par laikmetu un manis paša sajūtu tajā. Iedziļinoties kļuva skaidrs, ka mākslīgais intelekts būs interesants varonis blakus diviem reāliem cilvēkiem, kuri mēģina atrast kopīgu valodu.

Mākslā nav jautājuma – latvietis vai krievs. Saruna ar režisoru Staņislavu Tokalovu
Foto: DELFI

Kāda ir jūsu attieksme pret kritiku?

Tas ir kritiķu darbs un viņi arī ir cilvēki, kaut ar lielām zināšanām. Vienam var patikt veids, kā esi izvēlējies šo stāstu izstāstīt, bet otram – nē. Tā būs visu laiku. Pašlaik lasu Ingmāra Bergmana grāmatu par filmu "Persona" (1966) ar Līvu Ulmani un Bibi Andersoni galvenajās lomās, kas šobrīd skaitās viena no kinematogrāfa ietekmīgākajām filmām. Viņš raksta, kā skatījies filmu kopā ar kritiķiem. Viņi aizgājuši no tās, nepasakot ne vārda, vispār neko ..."черные вороны"...(smejas – red)

Ja mēģinātu mērķtiecīgi taisīt filmu, kas visiem patīk, tad noteikti nevienam nepatiks. Tu nevari pārliecināt kādu tevī iemīlēties. Ir jāturas pie sava. Ir svarīgi arī mācīties, gan no tā, kas ir izdevies, gan no tā, kas varēja būt labāk, iet tālāk un taisīt vēl labākas filmas.

Man šī filma ir turpinājums attīstīt savu kino valodu. Es gatavs par to stāvēt un krist, pieņemt visu – gan labo, gan ne tik labo.

Jūsu iepriekšējā filma bija dokumentālais darbs par Mihailu Tālu. Kas ir nākamā ideja, kas rosina taisīt jaunu darbu?

Man ir uzrakstīti daži scenāriji. Tagad esmu tādās kā krustcelēs. Mēģinu iedziļināties un nevaru izvēlēties starp diviem variantiem. Gaidu, ka dzīve pati pateiks priekšā ar kādu notikumu vai ko citu, uz kuru pusi iet.

Varbūt var mazliet ieskicēt, kādi ir šie divi varianti?

Viens ir par sievieti, kura strādā cietumā. Viņa uzsāk attiecības ar vienu no ieslodzītajiem. Otra tēma ir par vīrieti, kuram ir ļoti daudz attiecību ar sievietēm, bet viņš nevar savu dzīvi savākt un viss paliek tikai sliktāk.

Tomēr ideja nav scenārijs un ideja nav filma. Man kopš 13 gadu vecuma ir pilnas burtnīcas ar idejām. Tās pārvēršas, savienojas, atliek vien gaidīt grūdienu, kad ir skaidrs – par to ir jāstāsta.

Filmā "Tas, ko viņi neredz" galvenajās lomās ir Krievijas aktieri. Vai tas ir ar apzināti mērķēts uz Krievijas tirgu?

Nē. Man, pirmkārt, bija svarīgi sameklēt galveno varoni Elzu, jo viņai bija jābūt gandrīz visās filmas ainās. Tas bija svarīgi, jo būtībā caur aktieri izstāstu savu stāstu. Mēdz teikt, ka kastings ir 50 procenti no režisora darba. Tāpēc mēs meklējām galveno varoni pa visu Eiropu, vispirms Latvijā. Un tikai pēc tam izdomāju, ka vajag arī paskatīties Krievijā. Kad satiku Katju (Katerīna Špica – red.), tad sapratu, ka varētu ar viņu kopā turpināt šīs filmas ceļu.

Kas viņā ir tas īpašais, kas nebija ne Latvijas, ne citu valstu aktrisēs?

Es apzinos, ka nav iespējams sameklēt tēlu, ko esi iecerējis savā galvā. Tas, ko vari mēģināt atrast, ir varoņa iekšējā dzīves saprašana, kura vai nu aktierim jau ir vai arī nav. Šajā gadījumā es saredzēju, ka Katja iekšēji ir līdzīga ar Elzu. Tas arī bija noteicošais. Ar Žeņu (Jevgēņijs Tkačuks – red.) jau strādāju savā īsmetrāžas filmā, par ko saņēmu "Lielo Kristapu". Viņš tajā bija galvenajā lomā.

Savukārt Andris Keišs man ir atklājums. Domāju, ka mēs ar Andri vēl uztaisīsim tādas filmas...! Es to jūtu. Ar viņi strādāt – tas ir kaut kas īpašs. Tā noturība...! Krievu un Eiropas aktierskolas ļoti atšķiras. Ja Katja un Žeņa bija jāvalda, tad Andrim nekas nebija jāsaka, jānotur. Viņš ir ļoti liels talants. Viņā jau viss ir iekšā.

Viņš ir viens no tiem aktieriem, kurš vienlīdz spoži var darboties gan uz skatuves, gan kameras priekšā

Jā, tas nav bieži. Tie ir divi pilnīgi atšķirīgi darbi.

Mākslā nav jautājuma – latvietis vai krievs. Saruna ar režisoru Staņislavu Tokalovu
Foto: DELFI

Savukārt Keišs intervijā Sergejam Timofejevam "Artteritory" teica, ka jūs latviešu kino esat tas pats, kas Vladislavs Nastavševs teātrī

Es nezinu, ko viņš ar to domāja. Esmu redzējis Nastavševa izrādes. Man ļoti patika "Peldošie, ceļojošie" Jaunajā Rīgas teātrī. Taču katram jau savs ceļš ejams.

Iespējams, viņš domāja, ka tāpat kā Nastavševs, esat viens no tiem retajiem punktiem, kas ar savu talantu savieno latviešu un Latvijas krievu visai nošķirtās kultūrvides?

Es būtu ļoti priecīgs, ja uz manu filmu vienlīdz labi nāktu gan krievi, gan latvieši. Es nedomāju, ka mūs vispār var kas šķirt, piemēram, valoda. Filmēšanas laukumā strādājot, bijām cilvēki no dažādām valstīm – amerikāņi, krievi, latvieši... Mākslā šādu jautājumu nav. Turklāt Latvijā ir ļoti paveicies, ka kino ir attīstījusies subtitru kultūra. Daudzās valstīs filmas tiek pārskaņotas. Šajā ziņā mums visa pasaule ir atvērta, jo esam pieraduši redzēt un lasīt subtitrus. Tas ļauj šo filmu šeit apmeklēt ikvienam.

Man ir svarīgi tas, ka uzskatu sevi par latviešu režisoru, tas ir būtisks savienojuma moments. Es neesmu ar puskāju vienā un puskāju otrā pusē. Tā ir latviešu filma, taisīta Latvijā, esmu visu mūžu šeit nodzīvojis, tāpēc tai vajadzētu uzrunāt ikvienu, nešķirojot latvietis vai krievs. Šī nav sociāla filma, bet mākslas kino par cilvēku attiecībām. Ļoti grūti tajā saskatīt kaut ko TĀDU. Protams, dažreiz ir ļoti jautri paskatīties, cik cilvēki var tālu aiziet ar savu domāšanu.

Varbūt kā savienojošajam punktam, jums būs svarīgi kādreiz ar savos darbos runāt par sabiedrības sašķeltības tēmu?

Es domāju, ka jā. Esmu pārliecināts, ka tā būs, bet šajā posmā mani vairāk interesē attiecības starp cilvēkiem, starp vīrieti un sievieti, starp draugiem, vecākiem. Esmu tajā pašlaik iekšā. Man tik daudz vēl ir jāsaprot par cilvēku, tai skaitā arī par sevi. Ir tik daudz nezināmā. Es jūtu – visam vajag laiku. Vislabākais kinofestivāls ir laiks, bet tas ir arī grūts festivāls. Arī pie mums viss iet uz priekšu, sašķeltība pazudīs. Nedomāju, ka tā visu laiku var palikt.

Mana sajūta ir tāda, ka šeit ir mana vieta, mana dzimtene ar kuru es lepojos. Visur, kur es braucu, to arī saku. Tomēr mana pozīcija ir interesanta. Krievijā es nejūtos kā krievs, bet par tīru latvieti es arī sevi nevaru nosaukt. Tāpēc varu no malas skatīties gan uz vieniem, gan otriem.

Par to ir arī Nastavševa izrāde "Cerību ezers"...

Tas ir interesants skatpunkts, kurā atrasties. Mana vecuma cilvēki, ap 30, jau visi ir kopā uz viena ceļa. Laiks visu izmazgās. Dzīvē nekas nenotiek uzreiz. Nevaram jau zināt, kur šis ceļš vedīs, bet pēc sajūtas viss iet uz labo pusi. Daudzi jaunie krievvalodīgie brīnišķīgi runā latviski. To veido visādas mazās lietas. Piemēram, tu aizej uz veikalu un pajautā kaut ko. Vai tev ir principiāli svarīgi to mazo teikumu pateikt krieviski vai vari vienkārši pārslēgties? Tā arī tas sākas, no viena cilvēka, kaut ko darot labāk. Nav jāskrien ar transparentu rokās.

Pagājušajā gada beigās pirmizrādi piedzīvoja Viestura Kairiša filma "Melānijas hronika", pret kuru daudzi krievvalodīgie izturējās atturīgi. Izsūtījums ir nepatīkama, tomēr latviešiem svarīga tēma. Vai jūsuprāt pastāv tādas tēmas, ko kino nevajadzētu skart, kaut vai mīļā miera dēļ?

Es nedomāju gan. Pirmkārt, man "Melānijas hronika" ļoti patika. Es to redzēju Tallinas "Black Nights" festivālā. Pēc tam piegāju pie Ginta Bērziņa (operators – red.) un apsveicu ar brīnišķīgo darbu, ko viņš ir izdarījis. Viņš arī par to saņēma godalgu, kas bija patiešām pelnīti.

Kas tas vispār ir – tēmas par kurām vajag runāt un par kurām nevajag? Mēs esam dzīvojuši tādā laikā, kad nosaka, kuras ainas no scenārija izņemt. Tā pasaulē diemžēl daudz kur vēl notiek. Man ir pazīstami daži režisori no Baltkrievijas. Es redzu, cik viņiem ir grūti! Tevi neviens neatbalstīs, ja runāsi par tēmām, kas valdībai ir nepatīkamas.

Es domāju, krievi vienkārši nav šo filmu aizgājuši noskatīties. Nikni ir, bet vai kāds vispār ir redzējis? Valstij vajag vēstures filmas, tādā veidā šis notikums tiek atzīts, tiek pieņemts, ka ir cilvēki, kuri to ir pārdzīvojuši. Kur vēl labāk kā mākslas darbā to attēlot?

No kino viedokļa tas ir svarīgs posms, radīt labas vēsturiskas filmas, kas ir paliekošas. Katrai tautai ir tādas filmas un tagad mums arī viena tāda ir.

Varu pateikt arī, ar ko man ir grūti gan "Cerību ezerā", gan īpaši "Melānijas hronikā" tīri mākslinieciskā ziņā, ka ir tikai ļaunie krievi. Nav šo varoņu attīstības. Apstākļi bija vienkārši šausmīgi, kuros bija jācieš un jāizdzīvo, bet visi ir cilvēki... Ja es aizvestu savu mammu uz kino un viņa varētu redzēt kādu varoni, caur kuru viņa saprastu šo situāciju. Tas jau būtu solis pretim.

Vispār būtu brīnišķīgi radīt lugu, kurā gan latvieši, gan krievi varētu par sevi pasmieties – nu kā tā var! Caur kopējiem smiekliem varam atrast arī kopēju valodu. Lūk, Vlads taisa otro daļu "Cerību ezeram", varbūt viņš par to padomās. Viņš taču gudrs ir! Mākslai ir liels spēks.

Šobrīd daudz runā par to, ka Latvijas kino jau pāris gadus piedzīvo uzplaukumu, bet īpaši tas gaidāms saistībā ar gaidāmo valsts simtgadi. Kas jums no kolēģu darbiem šķiet visinteresantākais?

Man tā noteikti ir Jāņa Norda filma "Mammu, es tevi mīlu". Tā ir visprecīzāk uztaisīta. Skatījos un priecājos – cik forši, ka mums ir tāda filma!

Arī aktrise Elīna Vaska ir patiešām daudzsološa. Aktierus var ieraudzīt nevis tajā brīdī, kad viņi runā, bet tad, kad viņi klusē. Ja uz viņiem ir interesanti skatīties, tad viņiem piemīt īpaša maģija. Viņai tā ir. Un tas, protams, ir spēks.

Kopumā mums šobrīd ir tik brīnišķīgs Latvijas kino! Top tik daudzas atšķirīgas filmas. Ir iespējami jebkādi meklējumi. Daudzi režisori ir jauni, tāpēc ienāk daudz svaigu ideju. Ja dokumentālā kino tradīcija pie mums ir ļoti skaidra un precīza, ar savu vēsturi, tad mākslas kino visas iespējas ir atvērtas.

Tags

Andris Keišs Elīna Dzelme Filma Tas, ko viņi neredz Jaunākās filmas Staņislavs Tokalovs
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form