Mežamīļi un tie citi. Marta Selecka par filmu 'Es dodos mežā'
Foto: Kadrs no filmas "Es dodos mežā".

Jau par pastāvīgu vērtību Rīgas starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) programmā kļuvusi programma "Nordic Highlights" ar ieskatu jaunākajā un interesantākajā Ziemeļvalstu kino. Programma šogad tiks atklāta 22. oktobrī ar dāņu režisora Kristiana Tafdrupa filmu "Šausmīgā sieviete", kopumā Riga IFF programmā "Nordic Highlights" iekļautas 13 filmas. Viena no tām – somu "Es dodos mežā" (Into the Forest). Par filmu savas pārdomas raksta televīzijas raidījumu vadītāja Marta Selecka.

Somu režisores Anu Kuivalainenas filma "Es dodos mežā" ir īsta dabas filma, kas savus skatītājus mēģina ievest Somijas mežos un tur noturēt pusotras stundas garumā. Kā jau tas nojaušams, filmas darbība risinās tikai mežā un sižets stāsta par cilvēku un meža dažādajām attiecībām.

Filmas ritms ir ļoti rāms un nesteidzīgs. Izvēlētie personāži rimti izstāsta savus stāstus, savas sajūtas par mežu - tādejādi, manuprāt, atklājot arī kādu daļu no somu tautas mentalitātes. Lai gan filmas veidotāji saka, ka viņi nenosoda nevienu viedokli, tomēr filmā labi tiek atsegtas divas atšķirīgās pieejas kā mūsdienu sabiedrība saredz mežu – vieniem tas ir kopjams īpašums, biznesa modelis un Somijas "zaļais zelts". Otriem – ļoti emocionāla un dziļi personiska vērtība – atmiņu un sajūtu vieta. Un filma, manuprāt, tomēr nostājās to otro pusē, jo arī pati režisore ir viena no filmas stāstniecēm – mežamīlēm.

Kamēr pirmie pārmet otriem, ka mežu nedrīkst uztvert kā muzeju, bet mežam jāļauj izdzīvot tā dzīves cikls un jānes labums sabiedrībai, tikmēr otri mežu uztver kā vietu, kurā viņu būtība saplūst ar dabu. Šajās attiecībās neeksistē pulksteņa laiks, bet valda dziļa harmonija – dabisks mežs, dažāda vecuma koki un meža ainava dara filmas varoņus laimīgus – viņi tur gūst iedvesmu, dzīvo, glezno, medī, pelna iztiku un pat dejo.

Konflikts saasinās brīdī, kad kadrā parādās meža tehnika, kas gāž kokus un izcērt mežamīļu pasauli. Arī režisore filmā atzīst, ka ir vairākas naktis raudājusi pēc tam, kad nocirst viņai kaimiņos augošais mežs. Tā kā mani ir pārņēmušas līdzīgas sajūtas tad, kad pa druskai kāds sāk retināt manu bērnības mežu, es ticu, ka līdzīgu filmu varētu uzfilmēt arī par Latvijas cilvēkiem un mežu. Filma noteikti uzrunās mežamīļus un pilsētas dzīves nogurdinātos, tomēr, manuprāt, tajā iztrūkst aizrautības. Tā drīzāk ir režisores – mežamīles nesteidzīga eseja par mežu un reizē arī par Somiju.

28. oktobrī pēc seansa Riga IFF programmā plānota tikšanās ar filmas veidotājiem.

Source

Tags

Riga IFF
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form