No mīlestības pinekļiem. Šlāpins par Karapetjana filmu 'Sema ceļojumi'
Foto: Publicitātes attēls

“Bet kad jau Kirke būs skārusi tevi ar vareno rīksti,
Tūdaļ tad zobenu aso velc mudīgi ārā no gūžas,
Meties ar sparu pret Kirki, to itin kā gribēdams sacirst!
Varenā burve aiz bailēm tad aicinās klātgulēt tevi,
Tomēr to neliedzies darīt, bet dodies pie viņas uz gultu.”
Homērs “Odiseja”, Desmitā dziesma, Augusta Ģiezena tulkojumā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kinokritiķa profesijai nāk līdzi blakne – sava veida morālais relatīvisms. Rakstot par sliktu filmu, nākas izdomāt visādus iemeslus, kāpēc to skatīties tomēr būtu interesanti vai vērtīgi, bet labai filmai gribas piekasīties ar īpašu neiecietību. Literatūrkritiķis taču nerakstīs: "Romāns ir labs, taču nemākulīgi iesiets, vāka noformējums bezgaumīgs un garā "ī" lietojums vispār liek šausmās saķert galvu." Īsta kinomāksla ir tik sarežģīta un daudzslāņaina, ka tās vērtējumā bieži vien tiek ņemts vērā viss.

Režisors uzsāk nešpetnu rotaļu, likdams skatītājam ik pa brīdi atmest šādus viltus norādījumus un saprast, ka filma "patiesībā ir par kaut ko citu".

Pirmais, ko skatītājs saprot, sākot skatīties Aika Karapetjana jauno melno komēdiju "Sema ceļojumi", ir bagātīgs atsauču birums. Titros atzīmēts, ka filma izrādīta pagājušā gada festivālā "Fantastic Fest" līdzās mutantu drāmām, šausminošām distopijām, filmām par bērniem ar īpašām spējām, jukušiem klauniem, ceļojumiem laikā un briežu karaļiem. Gribot vai negribot, tas uzreiz uzliek zināmu nospiedumu, skatītājs neviļus sagatavojas aizraujošiem un baisiem noslēpumiem, kas sagrozīs priekšstatus par objektīvo realitāti un liks uz brīdi aizmirst par gaidāmajām gāzes cenām. Nākamā atsauce ir pirmie kadri ar sivēnu, kurš lepni pacēlis šņukuru krāšņā meža ainavā, burtiski atkārto skatu no bērnu filmas "Mazulis" (Babe, 1995, rež. Kriss Nūnans) par sivēnu, kurš nevēlas tikt pārdots cepetim un nolemj kļūt par aitu ganu. Te jāatzīmē, ka šī asociatīvā saitīte ir maldinoša – filma nav par sivēnu. Režisors uzsāk nešpetnu rotaļu, likdams skatītājam ik pa brīdi atmest šādus viltus norādījumus un saprast, ka filma "patiesībā ir par kaut ko citu".

No mīlestības pinekļiem. Šlāpins par Karapetjana filmu 'Sema ceļojumi'
Foto: Kadrs no filmas "Sema ceļojumi"

Nākamais postmodernais triks ir skaņu celiņš un teatrālie filmas nodaļu "priekškari" – baroka laika mūzika un kaligrāfijas kruzuļi rada iespaidu par vēsturisku kostīmdrāmu vai vismaz Pītera Grīneveja iemīļoto noskaņas veidošanas paņēmienu, kur mūzikas ritms iezīmē statisku ainu nomaiņu un nedaudz kokainu tēlojumu. Taču arī tas kalpo tikai skatītāja uzmanības iemidzināšanai vai īslaicīgai atpūtai no sekojošiem spriedzes pilniem un naturālistiskiem skatiem.

Brīdis, kurā tiek iezīmēta pāreja no reālās pasaules citā, fantastiskā realitātē – sava veida "portāls", ir caurvējā plīvojoša fotogrāfija uz blakussēdekļa, kas piesaista galvenā varoņa uzmanību, kad tas automašīnā brauc pa putekļainu Latvijas lauku ceļu. Tieši no šī brīža ar viņu sāk notikt neticamie, nesaprotamie un absurdie piedzīvojumi, kas pamatīgi ietekmē viņa turpmāko likteni. Jā, vēl jāpiemin aizkadra balss, kas Gundara Āboliņa izpildījumā paskaidro notiekošo vai turpmāk gaidāmo, brīžiem atgādinot pasaku teicēja intonāciju, brīžiem – krāšņi savērptā frāzējumā izklausoties pēc senlaiku hronista aizrautības, kas, aprakstot vēsturiskus notikumus, sāk mazliet "piefantazēt, lai skaistāk". Atļaušos pabrīdināt skatītāju (to arī pats režisors atzina sarunā pēc filmas mediju seansa), ka šim teicējam nevar uzticēties – kā tāds šausmu stāstu vadātājs, tas vilina ceļotājus doties pa viltus takām.

Tā ir viena no atslēgām, kā šo filmu skatīties – kā stāstu par ceļotāju, kurš nonāk fantastiskās zemēs ar dīvainām parašām un savdabīgiem likumiem, iekuļas lamatās, no kurām nespēj tikt ārā, taču beigu beigās izlaužas brīvībā.

Galvenais varonis ir Sems jeb Semjuels, un te ir skaidri nolasāma filmas nosaukuma līdzība ar Džonatana Svifta "Gulivera ceļojumiem" (Gulivera vārds bija Lemjuels). Pateikšu priekšā, ka tā ir viena no atslēgām, kā iespējams šo filmu skatīties – kā stāstu par ceļotāju, kurš nonāk fantastiskās zemēs ar dīvainām parašām un savdabīgiem likumiem, iekuļas lamatās, no kurām nespēj tikt ārā, taču beigu beigās izlaužas brīvībā. Šis literārais un kino žanrs ir labi zināms un varam tikai pieminēt spilgtākos piemērus – sākot ar Sviftu un Herbertu Velsu (gan "Laika mašīnā", gan "Doktora Moro salā", gan "Pirmajos cilvēkos uz Mēness" varoņi nokļūst dīvainās vietās un tiek sagūstīti, pakļauti un izmantoti), Kobo Abes "Sievieti smiltīs", beidzot ar Larsa fon Trīra "Dogvillu" (Dogville, 2003).

No mīlestības pinekļiem. Šlāpins par Karapetjana filmu 'Sema ceļojumi'
Foto: Jurģis Kmins

Šķetinot šī sižeta vēsturi, mēs nonākam pie Homēra "Odisejas", kurā tieši tāpat galvenais varonis nokļūst dažādās "šaurās bezizejas" un piedzīvo gūstu gan tīri vardarbīgā, gan baudas vilinājumu izpausmē. Atsauce uz Odiseja piedzīvojumiem Aiaijes salā, kur dzīvo burve Kirke, ir pavisam acīmredzama – Sems uz ceļa sastop meiteni Kirki, kas viņu aizved pie sevis uz mājām, pacienā ar pašdzītu kandžu un noliek gulēt. Atjēdzoties sagūstīts, savažots un ieslēgts cūku kūtī, Sems (turpmāk filmē dēvēts par bezvārda Ārzemnieku) piedzīvo turpmāko eksistenciālo drāmu, kurā piespiedu darbs, fiziska vardarbība, novešana līdz dzīvnieciskam stāvoklim un sekojošs "Stokholmas sindroms" (gūstekņa iemīlēšanās savā sagūstītājā – psiholoģisks fenomens, kas gan zinātniski nav pierādīts, taču iegājis mūsdienu publicistikā kā reāls) strauji ved skatītāju tālāk, liekot ar interesi sekot attiecību dinamikai un neuzdot liekus jautājumus par notiekošā loģiku. Klasiskajā literatūrzinātnē stāstam par Odiseja piedzīvojumiem Kirkes salā (burvju dzira pārvērta viņa ceļabiedrus par cūkām, bet cita burvja pagatavota pretinde pašu Odiseju padarīja imūnu, viņš piespieda Kirki atburt cūkas atpakaļ par cilvēkiem, taču palika vēl uz gadu viņas mājās un gultā) ir dots skaidrojums kā līdzībai par alkohola postošo dabu, kas ļauj arī mums noskatīties visu filmu kā metaforisku dzēruma murgu, no kura varonis beigās pamostas, iedzerot vēlreiz no tās pašas pieclitrīgās pudeles.

Vienkāršāks un priekšplānā saskatāms filmas skaidrojums runā par jebkuru (arī mūsdienās aktuālo) situāciju, kurā nonāk svešinieks, kas nokļuvis citā zemē ar savu kārtību, tradīcijām un morāles normām. Aiks Karapetjans, būdams latviešu kinorežisors, intervijā pirms pieciem gadiem atzīst, ka svarīga viņa identitātes daļa ir armēniska, bet armēņi pasaulē ir viena no nācijām ar lielāko diasporu ārzemēs, tāpēc priekšstats par to, ko nozīmē būt "svešam starp savējiem", arī var būt viena no atslēgām šīs filmas atšifrēšanai. Sajūta, ka tevi nesaprot, ka tu nesaproti, ka saruna lauzītā angļu valodā, pamīšus ar latviešu un vācu valodas driskām, nekur neved, ir klātesoša arī "Sema ceļojuma" laikā un pamazām tiek nodota arī skatītājam.

No mīlestības pinekļiem. Šlāpins par Karapetjana filmu 'Sema ceļojumi'
Foto: Mārtiņš Purviņš, DELFI

Jau pieminētajā intervijā Aiks uz jautājumu "Vai tev ir svarīgi, par ko tu taisi filmu?" atbild: "Nē, man ir svarīgi, kā es taisu." Tāpēc nedaudz par to, kā "Sema ceļojumi" ir uztaisīti. Filma ir ainaviska, detalizēta, spilgta, krāšņa un lieliski nostrādāta. Noteikti jāpiemin brīnišķīgais filmas mākslinieka Jurģa Krāsona darbs, kas rokrokā ar operatora Jurģa Kmina ieguldījumu padara to par vizuālu piedzīvojumu. Ne mazāks svarīgs filmas elements ir pieredzējušās tērpu mākslinieces Lienes Dobrājas veidotie kostīmi – ticami un taustāmi dzīvi, ar raksturu un savu stāstu, tīri un nosmulēti, sapluinīti un izcaurumoti, tie nereti runā vairāk par aprautajiem dialogiem. Bet dzīvi dialogi joprojām ir latviešu kino lielākā sāpe – lai arī filmas pamatā ir nesaprašanās kā galvenais komunikācijas paņēmiens, daudzās pauzes un samākslotās atbildes liek domāt, ka raitāks teksts un asprātīgākas replikas ļautu ietaupīt laiku un padarīt sižetu pārliecinošāku.

Izvēle veidot skaņu celiņu no baroka laika skaņdarbiem ar savu jēdzienisko bagāžu kopumā veiksmīgi satur filmu kopā, lai arī dažviet atkāpes uz ķeltu arfas solo, kas latviskās sētas ainavā izklausās pēc kokles, vai Žana Filipa Ramo operas ārijas negaidītais iestarpinājums rada neizpratni.

No mīlestības pinekļiem. Šlāpins par Karapetjana filmu 'Sema ceļojumi'
Foto: Kadrs no filmas "Sema ceļojumi"

Lielisks ir aktieru ansamblis – svešinieka lomai izvēlētais beļģu aktieris Kevins Jansens pārliecinoši nospēlē apjukumu un mulsumu, uzsvērtā tīksmināšanās par viņa ķermenisko kailumu brīžiem liek aktierim ieņemt gleznošanas studijai raksturīgās pozas, arī cūku mēslos iekritušam, taču tas iederas filmas kopējā, barokāli mākslinieciskajā, pareizāk sakot, samākslotajā noskaņā. Pretstatā viņam, taču lieliskā tandēmā spēlē Laura Siliņa, kuras kinematogrāfiskā sejas un ķermeņa faktūra ir viens no spožākajiem filmas atradumiem. Ne mazāk košs ir Normunds Griestiņš ciema muļķīša Jančuka lomā – viņam gan nākas veikt vairākas grūtas rakstura un emociju transformācijas, kas ne vienmēr ir pietiekami ticamas, taču kā tēls viņš ir lielisks.

Kas vēl? Filmā ir daudz cūku, tās rukšķ, kviec, ēd un tiek apēstas, izbēg un tiek noķertas, viena pat sāk sarunāties ar Semu, taču neko daudz nepasaka. Šķiet, meklēt tur kādu metaforisku mūsu sabiedrības kritiku nav vajadzības. Atšķirībā no Svifta, kuram visas Gulivera apceļotās zemes bija tāda vai citāda satīra par sava laika politiskajiem, sociālajiem un reliģiskajiem procesiem savā valstī, Aiks Karapetjans uzsver, ka viņu vairāk interesē personas (šajā gadījumā pat tieši vīrieša) brīvības alkas un nevēlēšanās tikt ieslodzītam – ne ar varu, ne ar mīlestību. Zīmīgi, ka tieši pāreja no fiziskas pieķēdēšanas pie nokļūšanas laulības važās, Semu pamudina spert izšķirošo soli un doties tālāk.

Tags

Laura Siliņa Aiks Karapetjans Ilmārs Šlāpins Recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form