Portālā 'filmas.lv' apkopoti režisora Olafa Okonova darbi
Foto: Kadrs no filmas "Vecā dārza noslēpums"

Pateicoties nesen mūžībā aizgājušā režisora Olafa Okonova (1973-2020) ģimenes pūliņiem un arhīvu apzināšanai, Nacionālā Kino centra (NKC) portālā "filmas.lv" apkopoti gandrīz 20 režisora darbi – gan Nacionālajai kino balvai "Lielais Kristaps" nominētas dokumentālās filmas, gan TV filmas un 90. gadu videodarbi, portālu "Delfi" informē NKC pārstāve Kristīne Matīsa.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Režisors Olafs Okonovs ar kino un video sāka nodarboties jau 20. gadsimta 90. gados, un viņa debijas video-darbs "IzBraukšana" (1992) ieguva Grand Prix Francijas-Baltijas videomākslas festivālā (1993). Kā raksta Matīsa, Olafa Okonova kinematogrāfiskā interese dažādos viņa dzīves posmos bijusi vērsta uz izciliem latviešu māksliniekiem; viņa dokumentālā īsfilma "Boriss saka" (2000, par gleznotāju Borisu Bērziņu) saņēma Nacionālo kino balvu "Lielais Kristaps" kā labākā debija, bet poētiskā īsfilma "Darbnīca laukos" (2002), kurā iemūžināta mākslinieku Intas Celmiņas un Edvarda Grūbes ikdiena, stāstot par latviešu glezniecību tās klasisko vērtību izpratnē un vidi, kas to baro, tika nominēta "Lielā Kristapa" balvai starp labākajām dokumentālajām īsfilmām un saņēma balvu Itālijas Bergamo starptautiskajā mākslai veltīto filmu festivālā (2004).

Desmit gadus vēlāk Jura Podnieka studijā veidotajā filmā "Teritorija. Vija Celmiņš" (2014) Olafs Okonovs atklāja pasaulslavenās latviešu mākslinieces tuvplānu ārkārtīgi poētiskā un dziļi personiskā izteiksmē, un filma tika nominēta Nacionālajai kino balvai kategorijā "Labākā dokumentālā filma (līdz 60 min)". Vēl viena "Lielā Kristapa" nominācija Olafa Okonova filmogrāfijā ir "Labākā īsmetrāžas filma 2019", kuru saņēma dokumentālā cikla "Latvijas kods" filma "Dāvids un Goliāts" (producents – Sandijs Semjonovs).

Olafs Okonovs veidojis dokumentālo filmu arī par Tatjanu Sutu un viņas stāstījumā arī par mākslas zinātnieces vecākiem, māksliniekiem Aleksandru Beļcovu un Romanu Sutu (filma "Sutas laiks", 2000); pētījis mākslas zinātnieka Imanta Lancmaņa personību TV filmā "Sapnis par pili. Hercogs Imants" (2014), sekojis tēlnieka Aigara Bikšes neparastajai idejai Rīgas Lielajos kapos ierīkot "Zemesmātes biroju" (filma "1/10 Zemesmātes biroja", 2007), bet ar mākslinieci Džemmu Skulmi režisors sadarbojies pat divreiz – 1998. gada dokumentālajā filmā "Māksla un vara" analizējis brīva gara dzīvi režīma laikos, bet 2015. gadā, kad gleznotājai apritēja 90 gadi, sadarbībā ar Latvijas Televīziju tapa filma "Dāma. Gleznotāja Džemma Skulme", kurā māksliniece sniedz intervijas dažādiem medijiem, atlasa un komentē bildes topošajai grāmatai, ciemojas dzimtas mājās Mālpilī, dauzās fotosesijā, tiekas ar jaunajiem māksliniekiem fonda "Mākslai vajag telpu" vasaras mājā... Un nebeidz prātot: kas gan viņai traucē enerģiski dzīvot.

Portālā 'filmas.lv' apkopoti režisora Olafa Okonova darbi
Foto: Kadrs no filmas "Dāma. Gleznotāja Džemma Skulme"

Līdzās dokumentālajām filmām, kas bija galvenā Olafa izpausme kinomākslā, pēdējos gados viņš paplašināja žanru loku ar rotaļīgo ģimenes spēlfilmu un TV seriālu "Vecā dārza noslēpums" (2018) – šī studijā "F.O.R.M.A." producētā spēlfilma bez maksas pieejama līdz 24. janvārim.

Režisora Olafa Okonova filmu kolekcija atrodama ŠEIT.

Paralēli Olafs Okonovs īstenoja dažādus raidījumu projektus gan producentu apvienībā "Hansa Media", gan Jura Podnieka studijā. Viens no raidījuma "Viss notiek" kolēģiem un tuvs draugs, režisors Roberts Rubīns saka: "Olafs bija novators montāžas un režijas paņēmienu ziņā. Ilgu laiku viņš bija man piemērs," velkot paralēles Olafa radošajai izpausmei ar Hārdija Lediņa darbību un ietekmi kultūras vidē. Olafam Okonovam aizejot, viņa draugi un kolēģi liecina par dažādām režisora personības šķautnēm.

Publicists Ilmārs Latkovskis (kopā ar Olafu apvienībā "Hansa Media" veidojuši TV raidījumu "Viss notiek", filmas "Māksla un vara", "Sutas laiks", "9 km no Nākotnes"): „Mana sadarbība ar Olafu sākās deviņdesmito gadu vidū. Uz "Hansa Media" atnāk viens jauns students, rāda savu video, kurā korķuviļķis sāk dejot. Skatos un redzu kaut kādu stulbumu, bet džeks pats izaicinoši smīn. Skatos vēl – ei, tajā visā patiešām kaut kas ir. Parastās lietās ieraudzīt neparasto, piešķilt lietām un arī cilvēkiem jaunu dzīvi – tas bija tas, ko vēlāk pamanīju Olafā dzirkstot vēl un vēl. Otra viņam raksturīga īpašība bija drosme un vilinājums doties ceļā, kurā nezini, kas tevi sagaida. Tā bija ar mūsu pirmo lielo kopdarbu – filmu par Džemmu Skulmi. Jūtu, ka jaunais režisors grib montēt safilmēto viens pats. Labi. Tad vienā mirklī skatos, ka Olafa smīns ir pavisam samulsis – iebraucis auzās tā, ka nezina, kā tikt ārā. Bet jau otrā rītā Olafs smīns ir pašpārliecināts – uztaisījis no defekta efektu, it kā jau no sākta gala tā būtu iecerēts, atkal atradis, kā lietām piešķirt jaunu dzirksti."

Krista Vāvere (kopā ar Olafu domāja, filmēja, montēja TV raidījumus "Kopā", "Futūršoks", "Viss notiek"): „Filmējot raidījumu "Kopā", reiz ar Olafu devāmies uz Vāciju. Pēc daudziem simtiem kilometru un garām stundām mašīnā ieradāmies brauciena mērķī – mazpilsētā, kur notika amatierteātru festivāls cilvēkiem ar invaliditāti. Vakarā, jau nogurumā izstaigājot pilsētu, kādā laukumā atklājām atrakciju parku, un Olafs uzstāja, ka mums noteikti tas jāapmeklē. Viņa aizrautība pārvarēja manu skepsi, un pēc brīža mēs, filmēšanas grupa, sēdējām milzīgā kafijas tasē, kas trakā ātrumā grozījās visos iespējamos virzienos. Neatceros, kā sauc to pilsētu, kurā gadā tur bijām, proti – laiks un vieta izdzisuši no manas atmiņas, bet brīnumainā sajūta, pieaugušiem cilvēkiem darot irracionālas lietas, aizvien ir dzīva. Tagad, skatoties Olafa filmas, meklēšu tajās tieši šo pasaules uztveres veidu – spēli nopietnības vidū."

Režisors Roberts Rubīns, draugs un kolēģis saka: „Sarunās, dialogos Olafa runas maniere ir izteiksmīga, ar striktu un pašpārliecinātu viedokli. Viņu kaitina viegli uztverami, paredzami mākslas darbi, tos viņš nesaudzīgi kritizē un asi nosoda. Olafs norāda, ka vispārpieņemto lietu kārtība un to ietekme uz cilvēku nav viennozīmīga, bet gan relatīva, ja vien spējam uzmanīgi vērot un atzīt, ka skata punkti uz vienu un to pašu lietu var būt dažādi un to interpretācija tāpat.

Olafs savos darbos mēģina apvienot dažādas mākslinieciskās un satura izteiksmes formas, ar tām smalki manipulējot un eksperimentējot, tādā veidā mainot ierasto lietu kārtību un nozīmi, žonglējot gan ar vārdiem, gan ar to nozīmēm, tādā veidā piešķirot tiem citu jēgu un kārtību. Šī maniere izmantota gan darbā ar tekstu, gan vizuālajiem attēliem, veidojot tādu kā lietu, objektu un varoņu tēlu vizuālu pārtulkošanu. Tādēļ likumsakarīgi, ka Olafs aizrautīgi pievērš uzmanību detaļām, kas vērojams gan darbu vēstījumos, gan groteski mākslinieciskos paņēmienos.

Savos darbos iekļauto varoņu attiecības Olafs risina pārnestā nozīmē, liekot skatītājam ieraudzīt citādus skatpunktus uz jau ierasto un vispār pieņemto, piešķirot lietām aizvien jaunas nozīmes. Olafa Okonova mūžīgās spēles ar visu, kas ir jāpārtulko."

Producente un režisore Antra Cilinska (kopā strādājuši pie dokumentālās filmas "Teritorija. Vija Celmiņš", pie 29 īsfilmu cikla-veltījuma Raiņa un Aspazijas 150.dzimšanas dienai "#domasspēks", pie reklāmām un multimediju projektiem): „Pirmā bilde atmiņu kaleidoskopā ir Olafs kā mūžīgais optimists un pozitīvās domāšanas paraugs. Kad metāmies kopīgā darbā, veidojot filmu "Teritorija. Vija Celmiņš", kā jau skrienot garāku gabalu, iepazinām viens otru pa īstam. Sapratu, cik viņam svarīgas ir nianses, sajūtas, noskaņas.

Kad lidojām otrreiz pie Vijas uz Ņujorku, lidmašīnai atraujoties no skrejceļa, mani pārsteidza Olafa komentāri par specifiskām lidmašīnas darbībām. Pat tā kā biedējoši dažkārt, jo katru skaņas izmaiņu viņš varēja komentēt. Lidošanas kaisle izrādījās viena no saistvielām, kas ļāva Olafam labāk saprasties ar Viju, jo arī viņu tas ļoti interesēja. Starp citu, Olafs man ierādīja, kā var "nospotēt" lidmašīnu ceļus un saprast, cik vienlaicīgi daudz lidaparātu atrodas debesu klajā.

Portālā 'filmas.lv' apkopoti režisora Olafa Okonova darbi
Foto: Kadrs no filmas "Teritorija. Vija Celmiņš"

Kāda cita projekta sakarā viņš man rakstīja: "Kopplāns ir tas, kas bieži vien pietrūkst, kad esam aizņemti ar konkrēto lietu apčubināšanu. Kopplāns daudz ko ļauj ieraudzīt no malas, no augšas, no apakšas. Kopplāns vajadzīgs motivācijām, virzieniem, kuros izvēlamies doties. Kopplāns ir mērs, tas parāda arī mazumu. Detaļas ir emocijas, tuvinājuma siltums un rūpība. Un, kā zināms, detaļās ir arī tas velns."

Es ļoti ceru, ka viņa dzīves kopplāns tagad tur, no augšas, izskatās labi. Kopīgais stāstījums nebūs poētiskas jūsmas pātari par paša diženumu. Tas būs racionāls izklāsts par notikumu virknējumu, par norisēm, bet ar niansēm un detaļām. Būtisks ir nākamais līmenis, kas atainos atrastās cilvēcības pērles. Tās noteikti tiks izrādītas kino valodā.

Producents un režisors Sandijs Semjonovs: „Cilvēks ar lielu sirdi. Vizuālists. Šķelmīgi smaidīgs, bet arī piesardzīgs. Vienlaikus īsts mediju cilvēks. Varēja radīt labu filmu, multimediālu projektu un arī raidījumu. Vienmēr ar jaunām idejām un neapstādināms. Neapšaubāmi talantīgs. Ar savu laika un lietu redzējumu. Olafu pazinu jau no studiju laikiem. Esam kopā strādājuši un domājuši, štukojuši un radījuši. Eh, Tevis mums pietrūks, Olaf!"

Jau ziņots, ka Olafs Okonovs pagājušā gada decembrī bez vēsts pazuda Austrālājā. Janvāra sākumā viņa ģimene apstiprināja, ka režisors devies mūžībā.

Tags

Olafs Okonovs Lielais Kristaps
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form