Čučhes kursi un vīza uz Ziemeļkoreju

Režisors Vitālijs Manskis: labāk nāvessods, nekā dzīve Ziemeļkorejā
Foto: Publicitātes attēli


Kad pirms 10 gadiem internetā tika publicētas pazīstamā blogera, tīmekļa huligāna Artēmija Ļebedeva atskaite par braucienu uz Ziemeļkoreju, pirmā doma, kas nāca prātā, bija – vai tiešām tādus tur ielaiž... Jūs neslēpāt savus nolūkus, turklāt jums uzticēja uzņemt filmu par šo noslēgto valsti. Pēc kādiem kritērijiem tiek vērtēti cilvēki, kurus ielaiž Ziemeļkorejā?

Manuprāt, ziemeļkorejiešiem nebija ne mazākās nojausmas, ka Ļebedevs ir viens no populārākajiem blogeriem Krievijā. Neskatoties uz to, ka tur ir vairāki departamenti, kas strādā ar krievu viesu uzņemšanu, pat tur cilvēkiem nav pieejas internetam, tāpēc informācija par iebraucēju ir visai skopa un nākas uzticēties vien viņa aizpildītajai anketai.

Samērā drošs veids, kā iegūt vīzu, – pieteikties čučhes (čučhe – Kima Irsena mācība uz kā balstās Ziemeļkorejas ideoloģija – red.) kursos Ziemeļkorejas vēstniecība Maskavā. Tie ilgst aptuveni pusgadu un to laikā vari parādīt sevi kā īstenu čučhes piekritēju.

Iespējams, tiek pieņemts, ka pēc tādas apstrādāšanas kursu apmeklētāji automātiski kļūst par čučhes piekritējiem?

Kreisās ideoloģijas bacilis (tikai ne tik eksotiskā formā) aktīvi klejo pa visu pasauli, arī bez čučhes. Ar to sasirdzis ne viens vien nopietns un iekšēji piepildīts cilvēks. Izklausās skaisti: miers, vienlīdzība, katrs dod un dara pēc savām iespējām. Tiktāl arī man nav iebildumu. Tikai ar vienu noteikumu – sabiedrība nenoteiks manas vajadzības. Tā nekad nebūs!

Ir vēl viens efektīvs veids, kā nokļūt Phenjanā. Ir kāds ietekmīgs Krievijas biznesmenis, kurš, visticamāk, pēc Kremļa norādījuma, izdarīja pakalpojumu Ziemeļkorejai miljons dolāru apmērā, par to pretī saņemot dāvanu no "brālīgās" valsts – desmit vīzas iebraukšanai. Kad par to uzzināja Ksenija Sobčaka, viņa lūdza vienu sev – kā dāvanu dzimšanas dienā. Lūk, šis biznesmenis, pasniedzot viņai dokumentus, teica – dāvinu tev 100 000 dolāru.

Nav jāpēta Federālā drošības dienesta slepenie dokumenti, lai noskaidrotu manu attieksmi pret Ziemeļkoreju. Kā vēlāk izrādījās, visa viņu informācija par mani bija šāda – es esmu vadošais Krievijas dokumentālā kino režisors, un es esmu tas, kurš personiski filmējis Krievijas Federācijas vadoni Putinu. Tālākā loģika ir viegli izskaitļojama – ja reiz viņš ir uzņēmis filmu par Putinu, turklāt tā rādīta TV, tad jau lai filmē arī viņu vadoni.

Tā kā jau no sākuma sapratu, ka Ziemeļkoreja vēlas izmantot mani kā mediju, kas pasaulei vēstīs viņu par skaistuma izpratni, masu parādēm un gigantiskajām fasādēm, tad rīkojos viltīgi, pēc principa "aste luncina suni". Vitālijs Manskis

Kāds bija darbs pie scenārija?

To pilnībā rakstīja Ziemeļkorejas puse – visās niansēs, ar visiem dialogiem. Citādāk nemaz netika pieļauts. Tā kā jau no sākuma sapratu, ka Ziemeļkoreja vēlas izmantot mani kā mediju, kas pasaulei vēstīs viņu par skaistuma izpratni, masu parādēm un gigantiskajām fasādēm, tad rīkojos viltīgi, pēc principa "aste luncina suni". Pametu viņiem idejas, kas nesagrāva viņu ilūzijas, bet ļāva man realizēt savas ieceres.

Pēc scenārija ziemeļkorejiešu meitenīte ilgi gatavojas savas dzīves lielākajam notikumam – uzņemšanai pionieros. Viņa saņem savu pirmo pioniera uzdevumu – piedalīties Airana svētkos un kļūt par daļiņu no gigantiskas dzīvās karodziņu gleznas, tam ir jābūt laimes atveidam, kam jāiekļūst Ginesa rekordu grāmatā. Pēc filmas scenārija viņai beigās ir jākļūst kā vienam pikselim no miljona. Tomēr beigās tika realizēti tikai aptuveni 30 procenti no scenārija – mēs nofilmējām tikai līdz brīdim, kad meitenīti uzņem Pionieru pils deju pulciņā.

Es izvēlējot Zin Mi – viņas tēvs bija strādājis kā žurnālists, kas varēja palīdzēt iegūt papildu informāciju, tomēr pēc scenārija viņš tika dēvēts par inženieri. Vitālijs Manskis
Režisors Vitālijs Manskis: labāk nāvessods, nekā dzīve Ziemeļkorejā
Foto: Publicitātes foto

Vai galvenos varoņus jums atļāva izvēlēties pašam?

Ziemeļkorejas puse uzskatīja, ka man nav jāiepazīstas ar potenciālajiem filmas varoņiem iepriekš, tomēr es uzstāju, ka filmas galvenā varone ir jāizvēlas man pašam. Kādas Phenjanas skolas direktora kabinetā ieveda piecas meitenītes, iepriekš paziņojot, ka man ir dotas 10 minūtes laika, jo skolnieces ir ļoti aizņemtas. Ziemeļkorejā, kur laiks burtiski ir apstājies, tas skanēja absurdi.

Es izvēlējot Zin Mi – viņas tēvs bija strādājis kā žurnālists, kas varēja palīdzēt iegūt papildu informāciju, tomēr pēc scenārija viņš tika dēvēts par inženieri. Kad sākām filmēt, ievēroju, ka arī pārējās četras meitenes visu laiku ir tuvumā – kā Zin Mi draudzenes.

Filmēšana notika pēc Ziemeļkorejas kritērijiem greznā dzīvoklī, kurā it kā dzīvojot Zin Mi ģimene. Tas atradās pašā skaistākajā Phenjanas mājā ar skatu uz Čučhes pieminekli. Taču bija acīmredzami, ka ģimene tur pat nenakšņo. Drēbju skapji un ledusskapis bija tukši, dzīvoklī nebija tādu lietu kā zobbirstes un čības. Turklāt pirmajā 10 minūšu kastinga reizē meitenīte izpļāpājās, ka kopā ar vecākiem un vecvecākiem dzīvo vienistabas dzīvoklī pie stacijas.

Tad iznāca tā, ka plānojāt dokumentālo filmu, bet iznāca spēlfilma...

Nē, manuprāt, tā absolūti ir dokumentālā filma. Tā uzskatāmi rāda realitātes izlikšanās metodoloģiju. Es filmēju nevis Potjomkina sādžu, uzdodot to par īstenību, bet to, kā tā tiek būvēta.

Mūsu atmaskošanā ļoti palīdzēja tas, ka, uzdodoties par skaņu režisoru, uz Phenjanu paņēmām līdzi Maskavas Valsts universitātes korejiešu valodas pasniedzēju – viņš mums tulkoja visas apkārtējo sarunas. Tā mēs zinājām arī to, ko mums nevajadzēja zināt. Galvenā tēma ziemeļkorejiešu sarunās bija rūpes par to, lai mēs neko lieku neieraudzītu un nesaprastu.

Kā viņi to panāca?

Mums uzreiz atņēma pases, bet bez tām nedrīkst iet uz ielas. Tāpēc bez pavadoņiem ne soli nevarējām spert. Iespējams, ka es būtu kaut ko darījis, uzspļaujot uz visiem viņu noteikumiem, tad visticamāk uzrastos ļaudis civilā (patiešām – policijas tur praktiski nav) un pavadītu mūs atpakaļ uz viesnīcu, bet no turienes – ar pirmo reisu uz Krieviju.

Droši vien šādā gadījumā arī konfiscētu safilmēto materiālu un aparatūru. Tāpēc tādus rupjus demaršus nepieļāvām.

Režisors Vitālijs Manskis: labāk nāvessods, nekā dzīve Ziemeļkorejā
Foto: Kadrs no filmas "Saules staros"

Tags

Lasāmgabali Rīgas Starptautiskais kino festivāls Vitālijs Manskis
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form