'Riga IFF' filmas apskats: 'Baisās pasakas' – stāsts pieaugušajiem
Foto: Publicitātes foto

Mateo Garrones "Baisās pasakas" piedāvā ceļojumu fantāzijas pasaulē ar šausmu elementiem.

Režisoru ir iedvesmojusi 17. gadsimta pasaku kolekcija ar tādu pašu nosaukumu, ko ir sarakstījis itāļu rakstnieks Džambatista Bazile (Giambattista Basile).

Šajā stāstā ir iekļautas Rapunceles un Pelnrušķītes sākotnējās versijas, atgādinot, ka pasakas ir senākas par psiholoģijas zinātni, aplūkojot tās no pieaugušo, nevis bērnu perspektīvas, aizšifrējot ar daudziem simboliem un metaforām, piedāvājot netradicionālus un pat negaidītus pavērsienus.

Vēsturiska atkāpe

Pasakas māca būt nobriedušam, iegūt to, ko vēlamies, attiecības ar dzīvi, nāvi, vardarbību, seksualitāti, varu, kas jādara, lai kaut ko iegūtu un saglabātu. Mūsdienu uzlabotajās versijās ir izskausts viss, kas saistās ar izkārnījumiem, seksuālo, perverso, pirmskristīgo, sievišķo, dievišķo un dievietēm, dvēseles dziedināšanu un garīgās ekstāzes tehnikām.

Sarkangalvītes oriģinālu var uzskatīt par šausmu stāstu ar kanibālisma elementiem, lai gan simboliski tiek pateikts, ka vilks kā vīrietis bez žēlastības brutāli izvaroja Sarkangalvīti kā sievieti, jaunām meitenēm liekot saprast, ka nav jāstaigā pa svešām vietām un jārunā ar svešiem vīriešiem. Savukārt sarkanā krāsa ir mājiens par mēnešreižu sākšanos un meitenes kļūšanu par sievieti.

Rapuncelei oriģinālversijā iepatīkas jaunais princis, kuru viņa satiek katru dienu. Abi dzīvo tornī, kamēr meitene paliek grūta. Būdama naiva un nesaprazdama, kas notiek, to izpauž ļaunajai burvei. Viņa sadusmojas, nogriež Rapunceles garos matus un iesloga meiteni tornī un mūžīgiem laikiem.

Savukārt Pelnrušķītes sākotnējā versijā pamāte mudina savas meitas uz nežēlīgu rīcību, lai tikai viņas varētu iespiest kāju mazajā kurpītē, kura abām ir par lielu. Viena no meitām nogriež pirkstgalus, otra papēdi, lai tikai kļūtu par karalieni. Šo viltību, atrādoties princim, nodod abu asiņainās zeķes. Negaidot parādās trešā mājas meitene - Pelnrušķīte ar kurpīti kājās, kura der nevainojami. 1819. gada izdevumā brāļi Grimmi ievieš dūjas, kas pasakas beigās trim ļaunajām sievietēm izknābj acis, sodot par ļaunumu un melīgumu. Pelnrušķīte ir arī zīme tam, ka pasaulē ir maz taisnīguma un norāde uz iekrišanu lamatās, jo, tikai pasīvi sēžot un gaidot princi baltā zirgā, tas var arī neatjāt.

Mateo Garrones varoņi un pasaule

Režisors par saviem galvenajiem varoņiem ir izvēlējies karalieni, kas vēlas bērnu par katru cenu, princesi, kura vēlas apprecēties ar sapņu vīrieti skaista un spēcīga prinča izskatā, bet viņas tēvs ir aizrāvies ar noslēpumainu radījumu milzīgas mušas izskatā, un karali, kas ir iemīlējies vecišķā sievietē, uzskatot, ka viņas daiļā balss pieder femme fatale.

Garrone uzbur krāšņas un gleznainas Itālijas ainavas, ieplūdinot tajās kaut ko no Fellini "La strada" (Ceļš, 1954) un "Casanova" (Kazanova, 1976), groteskiem galminiekiem Goijas gleznās, ainu līdzību no Manoja Šijamalana filmām "The Village" (Ciemats, 2004) un "Lady in the Water" (Meitene ūdenī, 2006), un Mario Bavas "La maschera del demonio" (Dēmona maska, 1960), viduslaiku komediantu tradīciju, kā arī atsauces un variācijas par Sandro Botičelli gleznoto Veneru.

Režisors filmas pasauli notur līdzsvarā, par beigu epizodi izvēloties virves dejotāju, kas karājas bezdibeņa malā, ejot pāri aizdedzinātai virvei. Savā ziņā to var uzskatīt par izsmieklu, sliktu gaumi, melodrāmu vai netīšu farsu. Bet, ņemot vērā filmas pamatmateriālu, no varoņiem tiek pieprasīta drosme un spēja nest upurus, jo patiesībā nenotiek cīņa ar ārējiem, bet gan iekšējiem dēmoniem.

Garrone pievērš uzmanību Elektras kompleksam, - ja meita ir sieviete, tad māte ir vecene, kas vēlas saglabāt skaistumu un jaunību par katru cenu, lai gan visdziļākajā dvēseles būtībā baidās no nāves. To var uzskatīt arī par dubulto iniciāciju, kad meitene kļūst par sievieti, sieviete - par veceni. Savukārt vizuāli iekšējie dēmoni tiek attēloti kā sēcošas savvaļas radības, dzīvnieki, kas transformējas cilvēkos, brīvības ierobežošanā, lemjot citu likteņus, vientulība kā neizbēgams liktenis, augstprātībā no daudzo karaļu puses, kuri nevēlas nevienā ieklausīties un nevienu ne sadzirdēt, ne uzklausīt.

Filmas "Baisās pasakas" pasaulē stāsti par Erosu un Tanatu ir ārkārtīgi dzīvelīgi, kas robežojas ar pretīgu apsēstību. Briesmoņi tiek atpazīti pēc smaržas, bet vīrieši, kā arī sievietes kļūst par monstriem vienādā mērā. Garone cenšas atklāt cilvēka trauslo intimitāti, atņemot viņiem ādu un masku, aiz kuras paslēpties, jo tas ir vienīgais veids, kā saglabāt cieņu, pieņemot dzīvi tādu, kāda tā ir, pat tās augstākās nežēlības pakāpes.

"Baisās pasakas" nav ne "Troņu spēļu", ne "Gredzenu pavēlnieka" patapinājums vai līdzinieks. Filma nepiedāvā arī versiju ilgi un laimīgi līdz nāve mūs šķirs. Tā nav ne realitāte, ne projicēta iztēle, bet tīra fantāzijas pasaule, kas neraisa katarsi un līdzpārdzīvojumu, bet liek padomāt par pasaules uztveri un cikliskumu.

"Baisās pasakas", Mateo Garrone, Itālija, Lielbritānija, Francija, 2015, 125 min, seansu plāns:

"Splendid Palace" Lielā zāle

18.10. plkst. 21.30

24.10. plkst. 18.30

Tags

Riga IFF Rīgas Starptautiskais kino festivāls Splendid Palace

Comment Form