16. oktobra vakarā kinofestivāla "Riga IFF" ietvaros Latvijas pirmizrādi piedzīvo viens no pēdējo gadu skandalozākajiem un visplašāk apspriestajiem kino darbiem pasaulē – krievu režisora Iļjas Hržanovska projekta "DAU" filma "DAU. Nataša". Viedokļi par konkrēto filmu un visu projektu līdz šim bijuši ārkārtīgi pretrunīgi, tas apvīts ar skandālu un pat kriminālapsūdzību vilni, kas, manuprāt, padara "DAU" par mākslas notikumu, kurā noteikti ir vērts iedziļināties ne tikai kino cienītājiem, bet visiem, kuri interesējas par laikmetīgo mākslu, vēsturi un dažādām cilvēciskā stāvokļa izpausmēm. Vārdu sakot – ikvienam no mums.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Iļjas Hržanovska megaprojekts aizsākās pirms 15 gadiem, sākotnēji – kā mērķis uzfilmēt samērā tradicionālu padomju kodolfiziķa, Nobela prēmijas laureāta, brīvdomīgā hedonista Ļeva Landaus biogrāfiju, balstoties uz krievu kulta rakstnieka Vladimira Sorokina scenāriju (viņa pirmā filma – ne mazāk skandalozā sirreālā drāma "4" – arī tapa sadarbībā ar Sorokinu). Tomēr projekts pamazām pārkāpa jebkādas saprāta robežas, kad režisors Harkovā lika uzbūvēt veselu kinopilsētu – slepenā padomju kodolinstitūta repliku – un nolīga 400 aktierus un vēl 10 000 statistus savas ambiciozās vīzijas realizēšanai, kuriem lika nevis spēlēt, bet gan vairākus gadus burtiski iejusties filmas laikā un telpā, izdzīvojot filmas daudzos stāstus ar savām personībām. Kad grandiozais paviljons tika pabeigts 2009. gadā, Hržanovskis atmeta ideju par biogrāfisko filmu un nolēma realizēt, iespējams, vienu no visu laiku ambiciozākajiem mākslas projektiem civilizācijas vēsturē (viņam to ļāva privātā investora – krievu oligarha Sergeja Adoņeva – bez nosacījumiem piešķirtais finansējums). "DAU" no kino uzņemšanas laukuma pārvērtās par paralēlo pasauli: pilnībā funkcionējošu mini-valsti, kurā laiks apstājies 20. gadsimta vidū, Padomju Savienībā, un kas norobežota no mūsdienu pasaules. "DAU" "iedzīvotāji" dzīvoja iespējami pietuvināti padomju pilsoņa ikdienas dzīvei. Liela uzmanība tika pievērsta autentiskām laikmeta detaļām – apģērbam, frizūrām, pārtikai, cigaretēm, alkoholam utt. "DAU" iekšienē laiks ritēja no 1938. līdz 1968. gadam. Visiem dalībniekiem algas izmaksāja padomju laika rubļos, ko bija iespējams iztērēt uz vietas, paviljonā.

Staļinisma rekonstrukcija vai terors mākslas vārdā? Filmas 'DAU. Nataša' apskats
Foto: Publicitātes attēli

Landau lomā tika apstiprināts neparastais grieķu izcelsmes diriģents Teodors Kurencis. Arī citās lomās iejutās cilvēki bez aktiera darba pieredzes, kuri attēloja savus reālos "es" – apkopēji, oficiantes, akadēmiķi, funkcionāri, mākslinieki, arī kriminālnoziedznieki un pat neonacisti (viņi palīdzēja iznīcināt dekorācijas filmēšanas beigās). "DAU" paviljonā viesojās daudzi ievērojami cilvēki, kuru starpā bija Nobela prēmijas laureāts, fiziķis Deivids Gross, neirozinātnieks Džeimss Felons, performanču māksliniece Marina Abramoviča, mākslinieks Karstens Hellers, komponists Braiens Īno un operu režisors Pīters Sellars. Tiesa, lielākā daļa no visiem šiem notikumiem nemaz netika nofilmēti, jo paviljons nebija aprīkots ar slēptajām kamerām. Vācu operators – veterāns Jirgens Jirgess, kurš slavu ieguva, strādājot ar Fasbinderu un Hāneki – vienpersoniski darbojās uzņemšanas laukumā un laika periodā no 2009. līdz 2011. gadam uzņēma vairāk nekā 700 stundas materiāla, kas kopš tā brīža ticis samontēts 13 pilnmetrāžas filmās (sola, ka būs vēl). Visu pārējo laiku "DAU" dalībnieki vienkārši "dzīvoja savas dzīves".

Viss iepriekš aprakstītais drīzāk atgādina iztēles augli, nevis ko tādu, kas šķistu iespējams mūsdienās, 21. gadsimta sākumā. Hržanovska projekts saukts gan par "staļinisma Trūmena šovu", gan mūsdienu Stenfordas cietuma eksperimenta analogu, un daudzi kino cienītāji uzreiz saskatīja nepārprotamu paralēli ar Čārlija Kaufmana filmas "Sinekdoha, Ņujorka" sižetu, kurā Filipa Seimūra Hofmana attēlotais teātra režisors uzbūvē līdzīga mēroga dekorāciju Ņujorkas nomalē un liek aktieriem iestudēt reālās dzīves imitāciju daudzu gadu garumā. Krievam Hržanovskim izdevās šo amerikāņa Kaufmana postmoderno fantāziju realizēt dzīvē – turklāt krietni drosmīgāk, nekā Kaufmans pats spēja tikai iztēloties. Kā zināms, tam visam sekoja arī apsūdzības pret režisoru par aktrišu seksuālu izmantošanu un pazemošanu un cilvēktiesību pārkāpumiem, iekšēji konflikti un daudzu iesaistīto norobežošanās un nevēlēšanās atklāti runāt par "DAU" iekšienē notikušo. Tas, protams, vedinājis uz spekulācijām par to, cik lielā mērā Hržanovskis saviem aktieriem autentiskuma vārdā licis piedzīvot ekrānā redzamos emocionālos un fiziskos pazemojumus.

Staļinisma rekonstrukcija vai terors mākslas vārdā? Filmas 'DAU. Nataša' apskats
Foto: Publicitātes attēli

"DAU. Nataša", pirmā no projekta filmām, kas nonāca pie skatītājiem (jāatzīmē gan, ka 2019. gada sākumā visas filmas tika vairāku nedēļu laikā izrādītas īpašos seansos kinoteātros Parīzē, bet šobrīd, Covid-19 iespaidā, lielākā daļa filmu ir pieejamas tiešsaistē), tikai palīdzējusi vairot Hržanovska slikto slavu. Filma, kurā no paša Ļeva Landauu, starp citu, nav ne miņas, pievēršas pāris dienām institūta bufetnieces Natašas dzīvē, pedantiski fiksējot darba rutīnu, attiecības ar pārinieci Olgu, kas robežojas starp draudzību un naidu, un kopīgu iedzeršanu ar franču bioķīmiķi Liku Bižē (reāla vēsturiska personība), pēc kuras Natašai ar Bižē ir vienas nakts sakars. Nākamajā dienā atklājas, ka Olga viņu nosūdzējusi VDK, un Nataša tiek izsaukta uz nežēlīgu pratināšanu pie čekas pulkveža. Lai gan filma saņēma "Sudraba lāci" Berlīnes kinofestivālā, pēc tā izskanēja ne tikai pretrunīgi vērtējumi par mākslinieciskajām kvalitātēm, bet arī pārmetumi pornogrāfijā un sadismā (filmā ir bēdīgi slavena aina, kurā spīdzināšanas laikā Natašai liek uzsēsties uz konjaka pudeles – daudzi uzskata, ka attēlotais akts noticis īstenībā).

Staļinisma rekonstrukcija vai terors mākslas vārdā? Filmas 'DAU. Nataša' apskats
Foto: Publicitātes attēli

Ja abstrahēties no visa pārējā projekta un raudzīties uz "Natašu" kā savrupu kinodarbu, visticamāk, pārsteigumu būs maz. Un prieka – vispār nemaz. Mums tiek piedāvāts vecās, labās dāņu "Dogmas 95" kino stilistikā radīts ieskats drūmā, noslēgtā pasaulē (praktiski visa darbība risinās šaurās iekštelpās, pat ārskati ir klaustrofobiski), kas – un te jāpiekrīt Ilmāram Šlāpinam – neraugoties uz visiem centieniem rekonstruēt autentisku padomju perioda vidi, drīzāk rada asociācijas ar paralēlo realitāti vai citu dimensiju, kurā nav vietas cilvēciskumam, bet jebkādas iespējamas maiguma un mīlestības izpausmes (ja par tādām varam saukt divu piedzērušos svešinieku neveiklos centienus nodarboties ar seksu) tiek brutāli sodītas no allaž visuredzošās varas puses. No vienas puses, visdrīzāk tāds arī bijis Hržanovska un viņa līdzrežisores Jekaterinas Ortelas mērķis – izvairīties no izplatītām retro klišejām par dzīvi Padomju Savienībā 20. gs. 50. gados un pietuvoties maksimāli tiešai staļinisma šausmu pieredzes nodošanai skatītājiem. No otras – lai cik autentiski un baisi tas viss arī neizskatītos, kino mēs viegli atradīsim daudz iespaidīgākus un nežēlīgākus piemērus (teiksim, uz leģendāro Pazolīni "120 Sodomas dienu" fona "Nataša" izskatās pēc nevainīgas bērnu filmas), un te nu Hržanovskim īpašu ekstrēmismu nevar pārmest. Drīzāk pat pieprasīt, jo kā gan lai citādi attaisno tās monotonās divarpus stundas pie ekrāna, skatoties abu bufetnieču sadzīves kašķos vai bezgalīgajā dzīvokļa dzerstiņā?

Staļinisma rekonstrukcija vai terors mākslas vārdā? Filmas 'DAU. Nataša' apskats
Foto: Publicitātes attēli

Tāpēc, ņemot to visu vērā, "DAU. Nataša" noteikti nedrīkst skatīties ārpus visa prātam neaptveramā "DAU" konteksta. Cits jautājums, kas droši vien urda daudzus – vai noskatoties visu "DAU" filmu velna duci, ir iespējams nonākt pie kādas nebūt dievišķas katarses vai gūt dzīvi mainošas atziņas? Nevaru spriest, jo neesmu redzējis nevienu no pārējām daļām, taču skaidrs, ka "DAU" jau kopš tā radīšanas pirmsākumiem nav tikai vienkārši kino. Mēs šeit runājam par teju visaptverošu konceptuālās mākslas darbu – grandiozu, dokumentētu performanci, kas iekļauj sevī arī visu projekta publisko tēlu, skandālus, režisora personību utt., visu šo ārprātīgo, nekad mūžā neizzināmo jēdzienu, faktu, gadījumu un negadījumu tīmekli, un filmas tajā visā ir tikai viens no elementiem, gandrīz vai blakusprodukts. Tāpēc "DAU" ir potenciāls radīt ap sevi veselu kultūrslāni, kļūt par apbrīnas un naida objektu, ko pētīs, pētīs un vēlreiz pētīs, par to runās un kaislīgi diskutēs, rakstīs kursa darbus un veselas disertācijas. Vai tā patiešām notiks – rādīs laiks. Pasaule ir dinamiska un neprognozējama, un ļoti iespējams, ka patiesā "DAU" esence tā arī paliks šie divi gadi, ko Hržanovskim kopā ar saviem "pavalstniekiem" bija ļauts aizvadīt pašu radītajā aizspogulijā.

Staļinisma rekonstrukcija vai terors mākslas vārdā? Filmas 'DAU. Nataša' apskats
Foto: Publicitātes attēli

Tags

DAU recenzija Riga IFF
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form