Jūs esat piedalījies kā līdzproducents darbā Režisora Sergeja Lozņicas filmā 'Miglā', kura iekļuvusi dažādos prestižos festivālos un Kannās ieguvusi FIPRESCI balvu. Kāds, jūsuprāt, ir filmas ceļš uz Kannu kinofestivālu, kādi ir priekšnosacījumi, lai filma tur vispār nonāktu?
Pirmkārt, jābūt ļoti kvalitatīvam scenārijam, otrkārt – talantīgam režisoram, profesionālai komandai, kas to visu realizē, un tam atbilstošam finansējumam. Principā līdz Kannām nonākt nav tik sarežģīti. Piemēram, gadījumā ar filmu "Miglā" bija vienkārši, jo Lozņicas iepriekšējā filma jau bija Kannu kinofestivālā - līdz ar to šis režisors jau bija pamanīts. Tikko kāds režisors vai scenārists tiek pamanīts, viņa jaunāko darbu noteikti noskatās.
Jebkurš festivāls meklē jaunus talantus, jaunus autorus, jaunas un kvalitatīvas filmas. Visi festivāli cīnās par talantiem un cīnās par pirmizrādēm. Arī mēs rādījām filmu "Miglā" vēl ne līdz galam pabeigtā versijā Kannu selekcijas komitejai, informējām viņus par notiekošo. Kad filma bija gatava un izveidota fināla montāža un pielikta skaņa, viņi noskatījās un apstiprināja šīs filmas dalībai festivālā jau janvāra sākumā.
Vai arī latviešu filmām un to veidotājiem – kino cilvēkiem – ir viegli iegūt atpazīstamību ārpus valsts robežām?
Es kā šīs filmas producents un Latvijas pilsonis varu teikt, ka manas ambīcijas ir pilnībā apmierinātas. Esam bijuši šogad pašā augstākajā kino elites konkursa programmā.
Protams, latviešiem ir ļoti svarīgi, lai filmai būtu latviešu režisors vai latviešu scenārists. Man tas nav tik būtiski, man primārs ir saturs un kvalitāte. Nav jēgas pasauli piepildīt ar nekvalitatīvām filmām, kas neuzrunā. Protams, es gribētu, lai tas būtu Latvijas režisors. Es tad būtu vēl laimīgāks – ja režisors būtu nevis Sergejs Lozņica, bet Pēteris Bērziņš, piemēram. Tas nozīmē, ka tam, lai Latvijas filmas nokļūtu lielos festivālos, ir jābūt attīstītai kino industrijai, scenāristiem regulāri jāraksta. Protams, scenāristiem var būt radošās veiksmes un neveiksmes, bet tam ir jābūt regulāram amatam. Scenāriju rakstīšanai vajadzētu nodrošināt scenāristam iztiku ikdienā…
… Lai scenārists varētu atļauties rakstīt?
Jā, tieši tas pats attiecas uz režisoriem, operatoriem, gaismotājiem, māksliniekiem, uz visiem! Piemēram, pie filmas "Miglā" strādāja starptautiska komanda - sākot no producentiem, beidzot ar grimētājiem gandrīz no visas Eiropas. Tādēļ mēs filmu izveidojām salīdzinoši neilgā laikā. Latvijā šādas situācijas gandrīz nav iespējamas, šeit filmas ražo daudzu gadu garumā, liek santīmu pie santīma, daži aktieri noveco…
Enerģētiski ir jābūt tā kā Olimpiskajās spēlēs – Tu uzlādējies un Tu lec! Tu nevari, piemēram, tāllēkšanā apstāties un teikt – nu, nākamnedēļ turpināšu. Mēs bieži sākam lekt, bet tad ir jāapstājas. Piemēram, pēdējais gadījums – filma ”Džimlai Rūdi Rallallā!”. Daļa ir uzfilmēta, bet tagad viss apstājies, jo nav naudas. Tas nav normāls radīšanas process, tā ir mānīšana. Nevar sasniegt kvalitāti, ja filma ir ilgtermiņā izstiepta, ja to nākas darīt amatiera līmenī, kad pats esi mākslinieks, šoferis, scenārists. Ir jābūt ļoti strukturālai darba dalīšanai un ikdienai.
Manuprāt, dekoratoram visu gadu būtu jānodarbojas ar dekorāciju veidošanu, māksliniekam cauru gadu jāstrādā pie savām lietām. Latvijā ir tā – deviņus gadus nestrādā un desmitajā kāds režisors tiek pie darba. Tas noved pie situācijas, ka viņš grib visu izlikt un pie filmas strādā vēl piecus gadus. Tas nav normāli. Līdz ar to tādu kvalitāti, lai tiktu līdz Kannām, sasniegt ir visai grūti.
Ko, jūsuprāt, būtu jādara, lai situāciju kino nozarē uzlabotu?
Piemēram, Jaunajā Rīgas teātrī gadā ir kādas 17 pirmizrādes, redzam viņu panākumus. Kino tāda uzstādījuma nav. Politiķi gan runā, ka nav labu filmu, bet, vai viņi ir iedziļinājušies, kāpēc tā ir? Un, ja paskatās rezultātu, attiecībā pret saņemto finansējumu, tad tas apliecina pretējo.
Nevajadzētu atbalstīt 26 projektus, bet pietiktu ar to, ja zinātu – vajag uztaisīt septiņas profesionālas spēlfilmas gadā, un uz to arī koncentrēties. Ja nav kvalitatīva scenārija, vispār nevajadzētu atbalstīt, nevajadzētu dot naudu. Tas nozīmētu ļoti nopietnu producentu, kuri analizētu, ko viņi "bīda" tālāk, darbu, gan arī dotu brīvību viņiem. Protams, aktuāls pašlaik ir arī ekspertu jautājums. Es vairākas filmas nekādā veidā neatbalstītu no tām, kuras ir atbalstītas. Ir vajadzīga vide kā, piemēram, Dānijā, kur ir Larss fon Trīrs un citi, tāda vide, kur var redzēt rezultātus. Viņiem ir rezultāti, jo viņiem ir nozare, notiek process. Kvalitāte ir regulārs finansējums, profesionālu industrijas cilvēku darbs.
Ko Latvijā var iesākt ar starptautisku atzinību?
Es rakstīju Kultūras ministrijai pirms Kannu filmu festivāla lūgumu, lai tā mazliet atbalstītu promociju. Latvijas vārda pasaulē nešana ir ļoti būtiska. Maijā rakstīju vēstuli un septembrī saņēmu atbildi, ka "diemžēl nē, notikuši pasākumi netiek atbalstīti". Viss ir skaisti! Es saņēmu neskaitāmus starptautiskus apsveikuma e-pastus par to, ka mana filma ir izvēlēta Kannu filmu festivāla konkursam. Latvijā es saņēmu tikai no viena producenta apsveikumu. Un šis ir augstākais sasniegums Latvijā, kas ir bijis līdz šim – mēs bijām oficiālajā konkursa skatē.
Skaudība, kas ir raksturīga latviešiem, un nepriecāšanās par kopīgiem sasniegumiem, ir ļoti pamanāma. Es par to nesūdzos, bet tas ir fakts. Man prieks, ka, piemēram, paralimpiešus apsveica un izlīdzināja ar citiem olimpiešiem, man ir prieks, ka olimpiešiem dod prēmijas, bet kino tas tā nav – vari kaut vai kūleņus mest, bet tas neko nemaina. Visi domā, ka tas ir tāds hobijs tikai. Lai gan tas tā nav.
Nereti prestižos festivālos balvas iegūst darbi, kas šokējuši publiku asām, sociālām un ļoti aktuālām tēmām. Vai, jūsuprāt, tas neaizēno mākslu?
Piemēram, Kannās es noskatījos visas konkursa filmas. Nav tā, ka festivāla veidotāji meklē ko ekstraordināru, bet, piemēram, pagājušogad Kannās tiešām pedofilijas tēma bija ļoti aktuāla. Šajā Kannu kinofestivālā nebija tādas tendences kā pagājušogad. Kannas, protams, ir vieta, kur rodas arī kino modes tendences. Festivāli gaida spilgtus kinematogrāfiskus līdzekļus un nemeklē tračus. Tomēr, skatoties, man nešķiet, ka speciāli tiek meklēta filma, lai kādu šokētu. Ja Kims Kiduks ir slavens ar saviem iepriekšējiem darbiem, tad festivālā iekļauj viņa dokumentālo filmu tāpēc, ka cilvēki ļoti seko viņa personībai.
Arī latviešu šokējošās filmas bieži parādās festivālos, piemēram, Andra Gaujas filma "Ģimenes lietas". Es neteiktu, ka tas ir labākais veids, kā parādīt Latviju, bet tas ir spilgts kino. Man gan ir daudz jautājumu par to, kā tas tika radīts un es to neakceptēju. Tomēr festivālos šī filma parādās, jo tā ir tikusi pāri robežai "drīkst vai nedrīkst". Vai tas ir labi?
Šobrīd Latvijā aktuāla ir dokumentālā filma "Dokumentālists". Ja šādu filmu tiražē un propagandē, un cilvēki to skatās, tas ir labi, bet kāds ir "mesidžs"? Vai mums vajag līst cilvēka apakšbiksēs? Tā, manuprāt, ir režisora un producenta atbildība – cik tālu viņi grib iet? Es piekristu tam, ja dokumentālisti līstu Andra Šķēles vai Kargina apakšveļā… Vai Godmaņa apakšveļā, tad es teiktu: ”Super, veči! Tā ir politiski sociāla filma, tā ir mūsu sapratne, kādēļ divdesmit gados esam nonākuši tur, kur esam. Tad es teiktu, ka visi līdzekļi ir atļauti! Es negribu analizēt šo konkrēto filmu un katram taču ir sava gaume – vienam patīk Pikaso, bet citam – Rembrants.
Festivāli patiesībā meklē aizkustinošus stāstus, pārdzīvojumus, vizuālas lietas, labi izstāstītus stāstus, to, kas uzrunā lielas cilvēku masas.
Savukārt kāds krievu režisors nesen intervijā televīzijas kanālam 'Kultūra' sacīja, ka arvien vairāk filmu pēdējā laikā radītas par parasto cilvēku. Vai piekrītat?
Piemēram, JRT vakar bija pirmizrāde izrādei "Kabalas noslēpumi" – aizkustinoši it kā ebreju stāstiņi. To vajadzētu noskatīties visiem cilvēkiem, jo sevišķi antisemītiem, lai iedziļinās tajā, ka katrā kultūrā ir svētas lietas un cilvēki, neatkarīgi no valodas, viņi visi ir ļoti līdzīgi.
Visi cilvēki apmēram vienādi ēd. Ja mīl, tad mīl apmēram vienādi. Cilvēciskās īpašības ir saprotamas Meksikā un Latvijā, Ķīnā un Vācijā. Protams, ir temperamenta atšķirības vai garuma atšķirības… un krāsu atšķirības. (Smaida.)
Latviešu kino patiešām neizdodas pastāstīt elementārus, dzīvespriecīgus stāstus. Cilvēkiem patīk, piemēram, "Rīgas sargi". Tas ir vēsturisks stāsts, taču es līdz galam nenoticēju tai mīlestībai. Ja paskatās, kurā no pēdējā laika filmām ir bijis patiess, aizkustinošs stāsts, gandrīz uzreiz nevaru iedomāties. Jā, mēs rādām dažādas lietas, piemēram, elektrības slēdzi divu minūšu garumā, rādām perversu mīlestību. Varbūt režisori nemāk ar aktieriem strādāt, varbūt vienkārši nav jūtu, varbūt viss ir nivelējies pasaulē… Man šķiet, ka labās lietas, ko pieminēju, ir jākultivē.
Piemēram, pirmajā septembrī es skatījos raidījumu, kurā Franču liceja bērniem jautāja, kāpēc viņi nāk uz skolu un kāpēc viņiem matemātika vajadzīga. Izrādās – lai varētu nākotnē apmaksāt rēķinus un nopirkt mašīnu. It kā skaisti bērni, gudri bērni, bet tendence – biedējoša. Noskatījos un man bija lielas pārdomas, uz kurieni gan mēs virzāmies? Mēs nemākam mīlēt, mēs nemākam raudāt, mēs sekojam kaut kādai birokrātiskai iekārtai, kas pastāv, mēs nemākam iebilst, nemākam diskutēt, aprejam to, ko nedrīkst apriet. Un režisori ir tie paši cilvēki – viņi to pašu arī dara. Viņi nemīl… Vai nejūt? Kas tas ir?
Pietiekami reāls stāsts ir "Kolka Cool", tomēr arī tur ir dažādas neveiklas nianses – lipināts klāt gabaliņš pie gabaliņa, tomēr no A līdz Z nevar izsekot nevienam tēlam līdzi. Cilvēkiem it kā patīk. Varbūt mums Alvim Hermanim jāsaka, lai taisa vienu kārtīgu latviešu spēlfilmu…?
Jūs bijāt viens no žūrijas, kas filmu 'Golfa straume zem ledus kalna' izvirzīja 'Oskara' balvai. Kādēļ tieši par šo filmu balsojāt?
Nebija tā, ka visi 100% balsoja par šo filmu, bet es biju no tiem, kuri par to balsoja.
Man šķiet, šī filma ir visprofesionālākā, es redzu šajā filmā ražošanas vērtību. Mēs visu laiku cenšamies pierādīt to, ka Latvijā ir kino industrija un tādā veidā nest Latvijas vārdu pasaulē, braucam uz dažādiem pasaules centriem, lai parādītu, ka pie mums kaut kas notiek. Jā, profesionāļi varēs diskutēt par filmas saturu, bet tā kā arī Kinoakadēmijas pārstāvji pārsvarā ir pensijas vecumā, māksla un zinātne viņiem ir pietiekami tuva, tāpat kā vizuālā valoda, jo tomēr filma nav mūsdienīga.
Filmā lielākā vērtība ir operatora un mākslinieku darbs, aktierspēle, dekorācijas. Kad skatos šo filmu, tā šķiet dārga. Man kā producentam gribas redzēt saturu, kas ir režisora gaumes jautājums, bet kopumā šī filma parāda to, ka Latvijā filmu nozare ir augstā līmenī. Vai tā ir īstenība? Nē, tā nav īstenība, bet es negribu braukt uz Losandželosu un teikt, ka mums ir slikti, tikai viena filma gadā. Šī filma ir piemērs tam, ka šeit ir profesionāļi. Man nemaz nav kauns, ka balsoju par šo filmu.
Un gadījumā, ja būtu tikai viena filma, ko izvirzīt?
Nav jākautrējas, bet ir jāizvirza filmas "Oskara" balvai. Mums arī no divām vissliktākajām būtu jāizvēlas labāko. "Oskariem" filmas izvirza vairāk nekā 100 valstis. Ja kāda neizvirza nevienu filmu, tad tās nav kino kartē. Ja nav tevis šajā kartē, tad valstī vispār nav nacionālās kino nozares. Pat, ja būtu tikai viena filma, pat to vajadzētu sūtīt… Vai arī vispār neražot filmas. To, kas notiek pie mums, nevar salīdzināt ar to konkurenci, kas ir, piemēram, Vācijā vai Francijā filmām, kas cīnās par izvirzīšanu "Oskara" balvai. Mums ir ļoti vienkārši – noskatāmies, īsā laika periodā izdiskutējam un ātri pieņemam lēmumu.
Lūdzu, pastāstiet, kāda pašlaik ir nelielo filmu studiju situācija?
Vakar bija Nacionālās kino padomes sēde, kurā ir pārstāvēta gan Kultūras ministrija, gan Nacionālais kino centrs, gan Producentu asociācija, gan Kinosavienība, gan Kultūras Akadēmija, gan Latvijas Televīzijas pārstāvji un cilvēki no Valsts Kultūrkapitāla fonda. Sēdē bija runa par to, ka valsts strādā pie jaunas stratēģijas, bet reālā dzīve ir tāda, ka producenti lūdza stratēģijas izstrādi neizskatīt, bet runāt par esošo situāciju un par perspektīvām. Protams, priecājamies par jebkuru panākumu jebkurā filmu studijā – mazā vai lielā, bet kopumā rezultāts ir neadekvāts ieguldījumam.
Varam runāt līdzībās – kāds cilvēks Bērziņš nesaņem nekādu Latvijas Olimpiskās komitejas finansējumu ikdienā un viņš Olimpiskajās spēlēs iegūst zelta medaļu. Pirms dažām dienām esmu saņēmis e-pastus no vadošajām Latvijas filmu studijām par to, ka viņi ir uz izdzīvošanas robežas.
Kā atceramies, pirms vairākiem gadiem, kad visur visu grieza, filmu nozarei nogrieza 70%. Pašlaik nav neviens santīms nācis klāt. Ja, piemēram, visai animācijas nozarei valsts ir atvēlējusi 156 000 latu gadā, bet Latvijas animācija ir sevi pierādījusi starptautiski, nacionāli, dažādos festivālos, vai tas ir normāli? Daudzas labas studijas ir aizvērtas, piemēram, "Dauka". Līdz ar to izdzīvošana ir ļoti grūta.
Arī daudzi talantīgi cilvēki grib pietiekami nopelnīt. Daudzi tāpēc aiziet uz reklāmas aģentūrām un visa kino industrija balstās tikai uz kino entuziastiem.
Varbūt kāds domā par filmu "Miglā", ka tai bijis bagāts producents, jo budžets ir 1,6 miljoni latu. Pie manis var nākt jebkuri revidenti, jo varu apliecināt – es personīgi neesmu saņēmis nevienu latu, strādājot pie šīs filmas divu gadu garumā algā. Es esmu investējis savu personīgo naudu – apmēram 18 000 latu. Vai tas ir maz vai daudz? Tā ir tā dilemma. Vakar es paziņoju ministrijā – ja finansējums paliek tai pašā līmenī, tad es pārdomāju nākotnē pārtraukt filmu ražošanu. Turklāt nav runa tikai par "Riju" – es kā Producentu asociācijas prezidents pārstāvu vairākas studijas. Protams, man būtu vieglāk par sevi cīnīties, bet es jau arī teicu ministrijas darbiniekiem, ka tas nenozīmē, ka nenodarbošos ar kino, bet gan meklēšu veidu, kur gūt ienākumus - reklāmas biznesā, dublāžā, servisa pakalpojumos. Vai tas ir nācijai vajadzīgs? Vai no tā mēs ko gūstam?
Filmu studijā nestrādāju tikai es. Tur strādā 30 un dažreiz vēl vairāk cilvēku. Mēs maksājam nodokļus. No filmas "Miglā" degvielā vien mēs samaksājām apmēram 40 000 latu, "Latvijas Dzelzceļam" – kādus 15 000 latu. No valsts mēs saņēmām 65 000 latu. Situācija ir ļoti bēdīga un bezcerīga. Vai man pašam jāveido budžeta pieprasījumi, kā mums teica ministre? Diez vai tā ir! To ir jādara Nacionālajam Kino centram un Kultūras ministrijai, kura ir tieši atbildīga par nozari un tās attīstību. Man šķiet, nav normāli, ka politiķi bezkonkursa kārtībā atbalsta vienas spēlfilmas projekta sagatavošanu. Politiķiem vajadzētu domāt par tās iedzīvotājiem, piemēram, bērniem, kuriem ir vajadzīgas kvalitatīvas animācijas filmas, mācību filmas, latviešu literātu darbu ekranizācijas. Piešķiriet miljonu, piešķiriet divus miljonus! Mums ir vajadzīgi eposi, tūlīt mūsu valstij būs simtgade.
Igauņi man jau zvana, viņiem simtgade būs 2018.gadā un viņi jau ir sākuši gatavoties. Politiķiem ir jāsaprot, ka valstij ir vajadzīgs savs nacionālais kino - dažādas filmas dažādām gaumēm, domājot gan par pirmskolas vecuma bērniem, skolēniem, jauniešiem un pensionāriem, kuriem arī vajag saldu cukuriņu – kādu dokumentālu, animācijas vai aktierfilmu, ko vakarā noskatīties. Lai gan politiķi paziņoja, ka 2013. gads ir attīstības gads, kino cilvēki var droši teikt, ka tas tā nav!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
