'Viņš nespēja pāriet līķu nosētajai ielai.' Ukrainas kara dokumentālists Makss Rudenko

Dienot teritoriālās aizsardzības spēkos, Maksa galvenais uzdevums bijis iemūžināt kara hronikas un safilmēto materiālu noglabāt drošā vietā gadījumam, ja valsts tiktu okupēta vai pierādījumi vēlāk izrādītos nepieciešami. Viņš viens no pirmajiem nokļuvis kara noziegumu plosītajā Bučā pēc tam, kad tā tika atbrīvota no krievu armijas. Tur kāds vīrietis, gauži raudot, stāstījis, kā nav spējis pāriet līķu nosētajai ielai, lai palīdzētu evakuēties izdzīvojušajiem. Kopelovas ciematā redzējis Krievijas burjatu ierīkotu armijas bāzi, bet pa ceļam uz Kijivu – neskaitāmus iznīcinātus benzīntankus un nelietojamu armijas tehniku.

Maksims Rudenko (Maksym Rudenko) studējis dokumentālo filmu režiju Kijivā un pēc papildu kinematogrāfijas studijām Gerasimova kinematogrāfijas institūtā Maskavā 2015. gadā atgriezies Ukrainā, lai darbotos kā operators dokumentālo un pilnmetrāžas filmu uzņemšanā. Rudenko kontā ir 2019. gadā tapusī dokumentālā filma "Portrets uz kalnu fona" ("A Portrait on the Background of Mountains") un 2008. gadā tapušās dokumentālās īsfilmas "Starp vilku un suni" ("Between the Wolf and the Dog"), "Es darīju, ko gribēju" ("I Did What I Wanted") un "Pikaps" ("Pickuper").

Vai varat pastāstīt par to, ko pieredzējāt Bučā? Jums bija iespēja arī aprunāties ar cilvēkiem.

Tās šausmas ir grūti aprakstīt, varbūt tāpēc arī ir svarīgi uzņemt kara hronikas. Kad ierados Bučā, satiku 50 gadus vecu vīrieti – Igoru, kurš dzīvoja Irpiņā. Viņš pēc Bučā notikušā slaktiņa bija palīdzējis izdzīvojušajiem no turienes evakuēties. Kad pajautāju viņam par Bučā piedzīvoto, viņš vienkārši sāka raudāt un ilgi nespēja rimties. Pēcāk viņš pastāstīja, ka bija ieradies Bučā, lai no turienes aizvestu kādu ģimeni. Viņš nokļuva ielā, kurā atradās viņu mājas, un redzēja viņus stāvam ielas pretējā pusē. Viņš gribēja doties, lai palīdzētu atnest viņu mantas uz automašīnu, bet, lai to izdarītu, viņam bija jāpāriet ielai, kas bija noklāta ar cilvēku līķiem. Lielākajai daļai no tiem bija iešauts galvā. Viņš nespēja pāriet pāri ielai. Stāstot viņš nemitīgi raudāja, un es sapratu, ka piedzīvotais nav īsti ietērpjams vārdos.

Pastāsiet vēl par pieredzēto, kas palicis atmiņā no hroniku filmēšanas posma, vietām, ko apmeklējāt, cilvēkiem, kurus satikāt?

Man ir paziņa, kuram pieder maiznīca. Karam sākoties, viņš saprata, ka labs karavīrs no viņa nesanāks, bet gribēja darīt kaut ko vērtīgu. Viņš sāka vākt ziedojumus no ārzemniekiem, lai varētu cept maizi un bez maksas to nogādāt pilsētiņās un ciemos ārpus Kijivas, kur bija liels pārtikas trūkums. Daudzviet bija pazudusi elektrība, nebija gāzes, tilti bija uzspridzināti... cilvēki cieta badu. Tagad situācija ir uzlabojusies, bet bija posms, kad cilvēkiem daudzviet patiešām nebija maizes.

Kad filmēju hronikas, vairākas reizes ar savu paziņu – maiznieku – apbraukāju tuvējās pilsētiņas un ciematus, uz kuriem viņš veda maizi. Vienā no šiem ciematiem – Kopelovā – iedzīvotāji man pastāstīja par armijas bāzi, ko tajā ierīkojuši krievu karavīri no Burjatijas. Stāsti par šiem burjatu karavīriem un viņu uzvedību Ukrainā bija patiesi šokējoši. Piemēram, kad burjati ieradās šajā ciemā, viņi bijuši pārsteigti par šķietami greznajām ēkām un augsto dzīves līmeni... Tas bija pavisam parasts, mazs ciematiņš Ukrainā, kur ēku izskatu un iedzīves kvalitāti nepavisam nevarētu dēvēt par augstu... Tas vien ļāva spriest par vietu, no kurienes šie karavīri nākuši, – tā, man šķiet, ir pavisam cita civilizācija, kuras domu gājienu un vērtību sistēmu mēs pat nevaram iztēloties. Ja šajā ciematā redzētais viņiem šķiet smalks un kvalitatīvs, tad ko viņi ir pieredzējuši savās mājās, savā valstī, kā dzīvojuši?