Režisora Andreja Jarovoja jaunākais iestudējums "Karavāna. 19 dienas Takla Makana tuksnesī" piedāvā dažādas pieredzes. Aktieriem tā ir jauna pieredze, darbojoties ar objektu teātra izteiksmes līdzekļiem un video tehniku, režisoram – pētot mediju, priekšmetu, dzīvu aktieru un publikas attiecības, bet skatītājiem – nedaudz pieskaroties tādai latvietim pietiekami noslēpumainai realitātei kā tuksnesis.
Vērtējums:

Jaunais "United Intimacy" projekts kopš pirmizrādes 22.janvārī tiek piedāvāts "Grīvas Mēbelēs", kas neatkarīgajai teātra grupai atvēlējusi telpas gan mēģinājumiem, gan izrādēm. Vieta ir gana piemērota īpašas mikropasaules un tuksneša atmosfēras uzburšanai. Turklāt svarīga loma šoreiz ir arī Ievas Kauliņas veidotajam izrādes vizuālajam tēlam, gaismojumu (Egīls Kupčs) ieskaitot.

Grūti pat saprast, kam izrādē vairāk pieslēdzos – austriešu ceļotāja un rakstnieka Bruno Baumaņa piedzīvotajam tuksnesī vai izrādes formai, kurā aktieri Aigars Apinis, Edgars Samītis un Juta Vanaga šī ceļotāja dienasgrāmatu (dramaturģiskā materiāla autore Inga Ābele) izspēlē, atstāsta un ilustrē miniatūrā smilšu tuksnesī mūsu acu priekšā caur videokameras aci.

Pārsteidzīgi šo iestudējumu būtu saukt par unikālu (kā reklāmās lasāms). Oriģināla gan ir šī izrāde, kaut nesen ko līdzīgu bija iespēja vērot festivālā "Homo Alibi" 2006. gada rudenī, kad Rīgā viesojās "Hotel Modern" no Nīderlandes ar izrādi "Lielais karš". Nīderlandes mākslinieki paralēli vēstījumam (franču karavīra vēstules mātei) skatītāju acu priekšā atklāti darbojās ar dubļiem, dūmu svecēm, birstēm, pētersīļiem, cukuru un uz lielā ekrāna turpat līdzās radīja dīvainu hiperrealitāti.

Andrejam Jarovojam šķietami vienkāršāks uzdevums: radīt ilūziju par tuksnesi ar smilšu palīdzību. Spēles laukuma kreisajā pusē uz dažus metrus garas platformas sabērtas smiltis, kurās, izkārtojot karavānas cilvēku un kamieļu maketiņus, ar videokameru tiek fiksēti kadri un tas turpat arī pārraidīts uz lielā videoekrāna spēles laukuma aizmugurē. Iespaids rada klātbūtnes efektu – tieši tādu pašu kā kino. Taču, lai dalītos ar skatītāju Bruno Baumaņa stāstā, režisors neaprobežojas ar šīs video iluzorās pasaules radīšanu vien. Viņš aktieriem atsevišķas epizodes liek arī izspēlēt, Jutai Vanagai pat iejūtoties kāda niķīgā kamieļa ādā. Un arī spēles laukuma vidū ir sabērtas smiltis, tepat līdzās kaudzē ir gan lielās mugursomas, gan tūrisma ekipējums ar guļammaisiem, paklājiņiem, prīmusu u.tml. Lai vietām nepakluptu pie nevajadzīga teksta ilustratīvisma, šķiet jau gan, ka pilnīgi būtu pieticis ar "vizuāli meditatīvo stāstu" (atkal no reklāmas teksta) video un audio formātā, aktieriem vien to visu "darbinot". Daži stāstījuma fragmenti jau izrādē ieskaņoti, kas dienasgrāmatas formātam ir ļoti atbilstoši. Tāpat gandrīz visu laiku vairāk vai mazāk klusināti dzirdama mierīga, tēlaina un ideālu noskaņu radoša Uģa Vītiņa orientāli iekrāsotā mūzika.

Visu minēto izteiksmes līdzekļu kopums, protams, vedina iedziļināties un saprast, kādēļ cilvēks dodas tuksnesī meklēt tā dēvētās robežsituācijas. Taču paralēli tam, katrs no skatītājiem kaut kādā mērā arī iedziļinās sevī, klejo savos domu labirintos. Tāpat kā tas ar ceļotāju notiek tuksnesī, kad apkārt ir tikai smiltis un debesis, bet visa mantība uz muguras. Nekas cits domas vienkārši nesaista. Vērojot izrādi, šķita, vai izrādes temporitms nav pārāk gauss, jo jau pēc nepilnas stundas pieķēru, ka ik pa brīdim novēršos savās domās – spēles laukumā viss jau šķita iepazīts un paredzams. Taču tiklab izrādes temps var būt kā efekts – lai arī skatītājs ieietu sevī, savās sajūtās, pārdomās un sapņos…

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!