Nacionālais teātris joprojām uzticas klasikas vērtībām. Tam ir nepārvērtējama nozīme arī tādēļ, lai nezaudētu publiku. Kurš gan nav dzirdējis Moljēra un Tartifa vārdu? Kaut uz skatuves profesionālos teātros "Tartifs" nebūt nav no biežāk spēlētajām lugām. Intereses piesaistīšanai Nacionālajā teātrī lieti noder arī franču režisora Gija Pjēra Kulo vārds, jo šķiet, – kurš gan vēl labāk pratīs iestudēt franču klasiķi? Taču jauniestudējums pats pret savu gribu šķiet liekulīgs.
Vērtējums:

Latvijas situācijā, kad sabiedrībā aktuāli jautājumi par to, kā un kas izpārdod Latvijas Pareizticīgās baznīcas īpašumus, kā arī ar sakāpinātu interesi sekots līdzi teātrim uz politiskās skatuves, NT iestudējumā luga par garīdzniecības un augstākās sabiedrības liekulību izskan absolūti apolitiski un neaktuāli. Tādējādi nabaga klasiķis Moljērs atgādina vien karikatūristu, kuram tas vien rūp, kā uzzīmēt virspusējus raksturus – liekulīgu garīdznieku Tartifu, lētticīgu augstmani Orgonu, atjautīgu kalponi Dorīnu, aprobežotu kundzi Elmīru, utt.

No teātra vēstures zināms, ka Moljērs uzsvēris divus komēdijas pamatuzdevumus. Pirmais no tiem – pamācīt, otrais – izklaidēt publiku, un svarīgākais, viņaprāt, ir pirmais. NT izrāde gan sākas ar pirmo: vēl pie neizslēgtām gaismām skatītājam tiek vēstīts atzinums par komēdiju, kuras mērķis esot labot cilvēkus. Atveroties priekškaram, redzam harmonisku, silti izgaismotu spēles telpu (scenogrāfs Aigars Ozoliņš) ar smejošiem aktieriem, kuri ģērbti nedaudz stilizētos klasicisma kostīmos (māksliniece Jurate Silakaktiņa). Iestudējums Moljēra lugu izstāsta ilustratīvi, tādēļ grūti uzminēt – kam tas 21. gadsimtā varētu būt interesanti? Ja pieņemam, ka iestudējums iecerēts tikai kā jauka tikumu komēdija, tad tomēr ar patiesu aizrautību var sekot vien Daigas Gaismiņas Dorīnas temperamentīgajai kundzes Mariannas (Dita Lūriņa) lietu kārtošanai un Voldemāram Šoriņam, kurš precīzi uzminējis, kā daudzvārdīgos Moljēra dzejas pantus padarīt organiskus un "izteiksmīgus" – viņa atveidotais Kleants vairākkārt, kad tam tiek dots vārds, garās dzejas rindas ber tādā ātrumā, ka runātā jēga praktiski ir neuztverama. (Un par to viņš saņem arī skatītāju aplausus!) Pareizi tas ir trāpīts tādēļ, ka daudzajiem vārdiem nav nozīmes; skatītājam tāpat ir skaidrs, kas ir kas un kā ačgārnās lugas peripetijas uztvert. Šādas komēdijas nosacījumos nav liela jēga katru vārdu izrunāt absolūti skaidri. Savu epizodisko lomu jautras komēdijas stilistikā izstrādājis arī Mārcis Maņjakovs (Valērs) saspēlē ar Ditas Lūriņas Mariannu. Taču vienota aktieru ansambļa nav – katrs spēlē it kā atšķirīgā manierē, ar lielāku vai mazāku tēla rīcības motivāciju un sapratni, šķiet pat vairāk sevi izjūtot tikai kā nenozīmīgu, dekoratīvu elementu kopējā "bildē". Taču dīvainākais – neiespējami atbildēt uz jautājumu, kas ir Ivara Pugas spēlētais Tartifs? Moljēra radītajā Tartifā sakoncentrēta 17.gadsimtam raksturīgā izlikšanās un liekulība. Šī iemesla dēļ autora nomelnošanā garīdzniecībai tolaik pievienojās arī aristokrātija, kas Tartifa tēlā saskatīja sev raksturīgas iezīmes. Pretreakcijas dēļ paiet pieci gadi cīņā par tiesībām vispār izrādīt šo lugu! Pretēji tam Gija Pjēra Kulo iestudējums galvas sāpes nesagādās nevienam. Maz kas Tartifa uzvedībā liecina par viņu kā liekuli, blēdi, viltvārdi, kamēr visi pārējie tam apkārt ir nervozi uzvilkti no sākuma līdz beigām. Varbūt Tartifs ir tikai gadījuma upuris vai vispār nereāla persona? Brīžiem viņš līdzinās cilvēkam bez kodola vai staigājošai maskai. Bet tādas pašas maskas ir Orgons, viņa māte, sieva, meita utt. Tā vien šķiet, ka Jura Lisnera Orgons apmaldījies sevī, neatkarīgi no Tartifa vai, ka Indras Rogas Elmīra koķetē un pavedina iedomātu tēlu. Moljēra komiskais tēls Pernela kundze Rasmas Garnes atveidā bez mazākās pašironijas pilnā nopietnībā jūsmo par Tartifu un saviem pareizajiem uzskatiem, pārmetot brīvdomību dēla ģimenē. Uz visa šī fona Tartifs ir nosvērts un simpātisks; salīdzinot ar lēnīgo Orgonu, viņš Elvīrai varētu pat šķist pievilcīgāks vīrietis (Indras Rogas Elvīrai gan diez vai vispār vīrieši interesē). Negribot ir panākts absolūts atsvešinājuma efekts, taču manī nekādas pilsoniskas atziņas vai morāliskas pārdomas tas nerada. Visā notiekošajā var vien noskatīties kā palēninātā komēdijā – Jura Lisnera kungs pats pa skatuvi staipa čemodānus, kalpi ir vai nu ļoti atjautīgi (Dorīna) vai pilnīgi bremzēti (mīlīgā Flipote Mārtiņa Egliena atveidā), apbrīnojami primitīvi izskatās pantomīma kaisles ainai starp Mariannu un Valēru, dāmas dekoratīvi ģībst durvju ailās (kad kļūst skaidrs, ka Orgonam ar ģimeni jāpamet nams), kā mākslīgais putukrējums brīžiem skan mūsdienu mīlas balāde angļu (?!) valodā, bet kronis visam ir
deus ex machina
– virsnieks prezidenta ložā, kurš paziņo, ka viss beigsies laimīgi un "sliktais" saņems sodu pēc nopelniem. Zināms jau gan, ka klasicisma literatūrā valdnieka tēlam svarīga vieta atvēlēta, jo valdīja uzskats – vienīgie un īstie vēstures veidotāji ir karaļi, aristokrāti, karavadoņi un ministri, kādēļ viņiem tiek piedēvēts nemaldīgs taisnīgums. Taču, ņemot vērā politisko situāciju Latvijā, pārāk liekulīgs un naivs šķiet šis skaistais atrisinājums. It kā jau mūsdienās no mākslas vienmēr negaidām pārlieku sociāli aktīvu pozīciju. Tomēr zināma neērtības sajūta rodas, jo šis "Tartifa" iestudējums skatāms teātrī, kurš ar savām Žurkas Kornēlijas "rotaļām" Latvijā vienīgais profesionāli kopis politisko satīru.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit