Dita Eglīte: Lieliskā bestija

Kā vēsta izrādes programmiņa, vispirms bijis gatavs Normunda Beļska librets, kuru režisors Valdis Liepiņš piedāvājis "Jumpravai". Rezultāts kopš 18.maija skatāms Dailes teātrī un vismaz Latvijas rokmūzikas kontekstā tas noteikti ir vērtīgs pienesums, bet pašai "Jumpravai" nozīmīgs solis profesionālajā attīstībā. Patiesībā veselu recenziju vajadzētu veltīt tieši "Jumpravas" faktoram. Taču tas būtu atstājams mūzikas speciālistu ziņā. Uzsvēršu tik to, ka atsevišķie muzikālie fragmenti – dziesmas, emocionāli uzrunā, aizrauj un ļauj baudīt "Jumpravu" jaunā kvalitātē. Tā ir oriģināli radīta "Jumpravas" mūzika, kurā nav nekādas īpašas pašcitēšanas vai gulēšanas uz veciem lauriem.

Atceroties nesen Rīgā skatītās izrādes "Mamma Mia!" balstīšanos vecajās, labajās grupas "ABBA" dziesmās, skaidrs, ka arī tā var radīt veiksmīgus mūziklus. Tādēļ nešaubos, ka pēc "Mamma Mia!" parauga vienu labu un izklaidējošu mūziklu varētu izveidot arī no "Jumpravas" dziesmām. Tomēr "Izredzētais" piedāvā rokoperu, kuras melodijām gribas dungot līdzi jau izrādes laikā. Īpaši skaisti un melodiski ir Rudītes Būmanes Marijai sarakstītie dziedājumi. Turklāt pieaicinātā jaunā dziedātāja valdzina ar īpaši patīkamu balss tembru un apvaldītu emocionalitāti. Žēl, ka pagaidām nav nopērkams jaunās mūzikas ieraksts. Jācer, ka tas nav vēl tapis tikai laika trūkuma dēļ. Tā tomēr ir rokopera, nevis neobligāts muzikālais fons, kādēļ gribētos dzirdēt kvalitatīvu mūziku vismaz ierakstā, jo pirmizrādēs apskaņojums brīžiem bija gauži bēdīgs.

Toties iepriecina tā dēvētie masu skatu dalībnieki, kuri šajā uzvedumā tik viltīgi sajūgti, ka brīžiem neatšķirsi, kurš ir dejotājs, kurš dziedātājs. Kora dziedājumiem rokoperā pieaicināta vokālā grupa "Pieci pilsētā", kuri šoreiz nav tikai statisti. Ar viņiem veiksmīgi sastrādājušies iestudējuma horeogrāfi Inga Raudinga un Guntis Spridzāns.

Scenogrāfa Kristapa Skultes veidotais skatuves iekārtojums dinamiski mainās no lielas un plašas deju grīdas līdz dažādām podestu kombinācijām vai noslēgtākām ultramodernām telpām Heroda galmam. Gan pasaules radīšanas ainas izrādes ievadā, gan Hēroda "otrā es" atspoguļošanai izmantotas video projekcijas. Tēlaini tiek apspēlētas eļļas mucas, kuras drīz vien pārvēršas par policistu vairogiem, bet finālā par šūpuļiem. Katrā ziņā vizuālais izrādes karkass ir gana efektīgs un labam šovam atbilstošs, bet ar skaļu troksni darbināmās DT lielās skatuves mašīnas šoreiz ir gluži nemanāmas.

Šķiet, ka kvalitatīvi pārliecinošai iestudējuma sagatavošanai laiks tomēr nedaudz pietrūcis. Līdzās veiksmīgi atrisinātām un dinamiskām ainām ir stieptas vai abstraktas epizodes. Pirmās ainas tautā ar streika imitāciju tiek ekspresīvi izdejotas, izdzīvojot enerģētisko "Jumpravas" mūziku par visiem simts procentiem. Tam gan nav pārāk lielas saistības ar pēkšņo korumpēto muitnieku parādīšanos. Taču turpinājumā pūļa apbrīnojami flegmatiskā un pasīvā reakcija uz valdnieka Hēroda parādīšanos gan ir šausminoši iedarbīga. Un kā nu ne – visā savā spožumā un artistiskumā parādās Dailes teātra labākais un iemīļotākais aktieris Artūrs Skrastiņš. Vēl jau neviens nenojauš, kāds bestija patiesībā ir šis Artūra Skrastiņa burvīgais "mesija". Līdzībās runājot, tauta visbiežāk tiešām arī nenojauš, kādus varas un naudas plānus "augšās" bīda politiķi. Mēs brīnišķīgi spējam uzticēties tam, ko mums stāsta un rāda. Kaut arī zināms, ka viss rādāmais un stāstāmais tiek rūpīgi kontrolēts pat demokrātiskās iekārtās. Šo universālo tēmu Normunds Beļskis aizskāris precīzi.

Politiķu dzīves teātris krāšņi uzplaukst arī galma mākslinieka Dāvida (Artis Robežnieks) modes skatē, kas aizņem lielu daļu no pirmā cēliena. Taču būtiskākais trūkums ir līdzvērtīga pozitīvā spēka jeb opozīcijas neesamība. Jā, brīdis, kurā Eņģelis Gabriēls Ģirta Ķestera personā Marijai dara zināmu Dieva plānu ar mesijas sūtīšanu pasaulē, ir emocionāli uzrunājošs. Tomēr jēdzieniski it kā atrauts no drūmi ekspresīvās melno tēlu eksponēšanās un dinamiskās skatuves iespēju darbināšanas. Vēl nepateicīgāka loma atvēlēta Heroda sievai Mariamnei, kuru atveido gan Ieva Ertmane, gan Aija Dzērve. Mariamne parādās pirms atraktīvās modes skates vien ar jēdzieniski nabadzīgu dziedājumu. Turpretī Sārai, Hēroda favorītei (Sarmīte Rubule vai Ieva Pļavniece) paredzēti vairāki efektīgi uznācieni un nav šaubu, ka viņai ar Hērodu ir dzīvas un kaislīgas attiecības. Hēroda sieva ir izglītota sieviete un cilvēcīga būtne. Viņa uz Dāvida modes šovu ierodas skaistā, košsarkanā kleitā (kostīmu māksliniece Kristīne Abika), vien nevar uztvert, kādēļ viņai jāstaigā ar kailām kājām, kurpes turot rokā. Konflikts īsti Hēroda un Mariamnes starpā nerodas, kaut arī Sāra Hērodā tikko iesējusi šaubas par sievas neuzticību. Seko modes skate ar stilizācijām par atsevišķu vēstures periodu kostīmiem – no pirmatnējiem alu cilvēkiem līdz mūsdienu bargajām kundzēm ar siksnām, sprādzēm un pletnēm. Šovu Mariamne demonstratīvi pamet. Neuzticībā vainojamās sievas nožmiegšanas epizode kaut arī efektīga (ar skatuves grīdas fragmenta, zem kura ir improvizēti Mariamnes apartamenti, iespiešanu atpakaļ vietā) tomēr nobāl uz tikko redzētā izvērsti krāšņā modes šova fona. Un, kas ir tie dīvainie kubi, ap kuriem Hērods un Mariamne darbojas pirms slepkavības? No tekstiem jāsaprot, ka bērni.

Iespējams pietrūks varbūt tikai viena izvērstāka aina, lai pamatotu Mariamnes jēgu vispār parādīties. Šajā versijā Mariamnei diemžēl palikusi tikai dekoratīva funkcija.

Ir jau zināma patiesība, ka negatīvos tēlus vieglāk radīt un arī atveidot. Taču Hēroda spilgto un pārliecinošo pārākumu vēl vairāk iekrāso Artūra Skrastiņa absolūti šarmantā atbrīvotība. Šajā iestudējumā Artūrs Skrastiņš nospēlē trešo Dailes teātra Kaligulu, atceroties, ka Džilindžera "Kaligulā" to lieliski izdara gan Gints Grāvelis, gan Ģirts Ķesteris. Tā ir spēle ar varu un ietekmēm, padoto kacināšana un liriska pašironija. Artūra Skrastiņa lomugrāfijā Hērods ir acīmredzami jauna kvalitāte. Zinājām, ka viņš lieliski dzied, ka viņš ir universāls dramatiskais aktieris, bet "Izredzētajā" Artūrs Skrastiņš arī lieliski dejo un repo. Vēl vairāk – šķiet, ka Artūrs Skrastiņš Hēroda lomā nospēlē arī to, ko izrādes veidotāji nav līdz galam atklājuši. Nevar mīlestība glābt ļauno pasauli. Var vienīgi mēģināt tam ticēt. Var mīlēt, var piedot, var izlikties. Var uzdot jautājumus – tādu iestudējuma pieteikumā ir ļoti daudz. Atbilžu nav. Pat Simpātiskais Ginta Grāveļa Jāzeps gatavs pamest Mariju pirms bērna piedzimšanas, jo nav īsti drošs, vai tāds Dieva bērns iespējams un kā tad tas izskatīsies, kad viņa Mariju ļaudis apmētās ar akmeņiem. Patiesībā jau arī tas precīzi atklāj mūsu laikmetu, kurš ir totāli haotisks, ārprātīgi dinamisks un bez skaidri definētiem vērtību kritērijiem. Uz vispārējā trokšņa un agresīvās burzmas fona Marijas bērniņa piedzimšana ir tik epizodisks notikums, ka grūti izsvērt – vai emocionālās un jēdzieniskās kulminācijas trūkums rokoperas finālā ir tikai līdz galam nepadarīts darbs vai arī sāpīga bezcerība.