Labi zināms, cik iejūtīgi režisore prot strādāt ar aktieriem. Droši vien par teātra leģendu kļūs kaut vai stāsts par to, kā Indra Roga strādāja ar Veltu Līni pie iestudējuma "Divas sirdis". Tāpat šīs režisores iestudējumiem raksturīga personīgi dziļa izpratne gan par izvēlēto tēmu, gan pārdomāta skatuvisko izteiksmes līdzekļu izvēle. Indras Rogas veidotie inscenējumi – "Līgava bez pūra", "Nora", "Karalis Līrs" – ir vizuāli skaisti. Vēstot par disharmoniskām un sāpīgām attiecībām cilvēku starpā, skaistais ietvars pretī uzveduma saturiskajam kodolam allaž veido asu un dzīvu kontrastu.
Taču jaunais iestudējums "Santa Krusa" visādā ziņa rada neizpratni un mulsina. Pat provocē dusmas, jo tu nesaproti, ko tu redzi un kāpēc. Par ko ir izrāde, var nojaust vai izdomāt. Bet tās būs tikai teorētiskas fantāzijas. Iespējams, ka darbs pie uzveduma pēc šveiciešu rakstnieka Maksa Friša lugas motīviem režisorei bijis dziļi personisks un tādēļ saprotams tikai viņas tuvākajiem cilvēkiem.
Tāpat kā Maksa Friša luga, arī Indras Rogas iestudējums saucas Santa Krusa. Pat ja agrākie iestudējumi jau pagaisuši no atmiņas, daļai skatītāju diemžēl asociācijas ar "Santu Krusu" ir ļoti konkrētas. Maksa Friša luga deviņdesmito gadu vidū bija iestudēta Liepājas teātrī (rež. Herberts Laukšteins) ar brīnišķīgo Jāņa Lūsēna mūziku, bet Nacionālajā teātrī vēl senāk – septiņdesmito gadu sākumā (rež. Mihails Kublinskis), kad galvenos lugas varoņus spēlēja skatītāju īpaši mīlētie aktieri Velta Līne, Gunārs Cilinskis un Ints Burāns. Šķiet, ka pat lugu nelasījušais nojauš, ka šis ir kāds ļoti romantisks stāsts – tik populāra, savā romantiskajā stilā izturēta bija NT izrāde pirms trīsdesmit gadiem! Jaunās izrādes programmiņā gan minēts, ka Indras Rogas veidotā romance par mīlētājiem ir tikai variācija par Maksa Friša lugu. Uz programmas vāka savukārt skaidri un gaiši rakstīts – Makss Frišs Santa Krusa. Šāda lēkāšana starp autora lugas fragmentiem un režisores vai aktieru sacerētām epizodēm vērojama visu izrādes laiku. Taču pats lielākais iestudējuma rēbuss ir divu lugas tēlu – Pelegrīna un Barona (jeb Pilskunga) – apvienošana vienā personā. Tādējādi tiek vienkāršoti konflikti un šķietami nogludinātas darbojošos personu attiecības. Lugā autors, spēlējoties ar laiku, jaunības atmiņām un cilvēkam raksturīgajām ilgām pēc "kaut kā tāla, nezināma", mīlas trīsstūrī saistītajiem cilvēkiem ļauj reāli un sāpīgi pārvērtēt savu dzīvi un savas izvēles. Iestudējumā vecā sieviete Elvīra savu mīļo, labo vīru uzaicina pafantazēt par "kā būtu bijis, ja...". Lai viņš pirms nāves neapšaubītu savu likteni. Tik vienkārši?!...
Astrīda Kairiša Elvīru un Ģirts Jakovļevs Pelegrīnu spēlē aizkustinoši silti un reālai dzīvei absolūti pietuvināti. Pelegrīns slimnīcā vada savas pēdējās mūža dienas un te viņu ik dienu apciemo Elvīra, nesot zaptes burciņas un tēju vai kafiju termosā. Acīmredzot viņi savu mūžu kopā ir nodzīvojuši ar mīlestību un, ja viens mirs, tad arī otrs ilgāk vairs nespēs dzīvot. Var saprast, ka tā arī notiek Indras Rogas skatuves stāstā – Pelegrīna nāvei seko Elvīras saļimšana. Taču šis it kā saprotamais stāsts aizņem salīdzinoši maz laika no visas izrādes kopumā, jo Pelegrīna un Elvīras šā brīža realitāti "apēd" apkārt uzburtais balagāns: murgaina slimnīcas atmosfēra ar monstroziem dakterīšiem, slepens dzīvoklītis ar politikas darboņiem- pagrīdniekiem, krogs Santa Krusa ar invalīdu, žūpu un milici…
Pelegrīna un Elvīras fantāzijās jeb sapnī, kas brīžiem drīzāk atgādina murgu, darbojas viņi paši jaunībā – Inga Misāne un Gundars Grasbergs vai Ainārs Ančevskis. Katrs no šiem nogrieznīšiem it kā ir loģiska, pabeigta epizode, kuras saturs izrietējis no Maksa Friša lugas. Izrādes stāsts un jēga gan ir gluži cita. Varbūt vajadzēja ņemt citu lugu, nevis sagraizīt "Santa Krusu"? Kaut kā žēl aktieru – gan Astrīdas Kairišas un Ģirta Jakovļeva, gan Rūdolfa Plēpja vai Jāņa Reiņa ārsta un Pedro lomā, kuriem vai puse no izrādes jāsēž skatuves malā un jāvēro, kā "darbojas" Elvīras un Pelegrīna jaunība.
Elvīras un Pelegrīna attiecību stāsts varētu būt reāls mūsdienu notikums tepat Latvijā. Kaut gan scenogrāfa Ginta Sippo redzējumā slimnīcas palātas aprīkojums Pelegrīna dzīves pēdējās dienās un pieticīgais dzīvoklītis viņa pagātnē ir gana universāls – tas var notikt jebkur. Konkrētākas vietas asociācijas var rasties, iepazīstoties ar Pelegrīna jaunības draugiem – viens "vēlāk miris cietumā", otrs "vēlāk nošauts", trešais "vēlāk milicis"... Arī krodziņš "Santa Krusa" atsauc atmiņā padomju laikus.
Pati par sevi izrādē dzīvo smalki emocionālā Imanta Kalniņa mūzika. Ja jau galveno varoņu jaunības laiks sakrīt ar hipiju laikmetu, tad Imanta Kalniņa mūzikai raksturīgās intonācijas varēja būt tieši laikā.
Tik daudz neizmantotu iespēju...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
