"Pagājušajā sezonā "Ragana" un "Marija Stjuarte", šosezon "Romeo un Džuljeta" un "Pūt, vējiņi!" Ieeju klasikā, sāku meklēt tur. Esmu iestudējas kādas septiņdesmit izrādes, bet klasiku būtībā nebiju taisījis. No vienas puses, neuzskatīju, ka esmu tai gatavs. No otras puses, ir tik daudz modernās literatūras, ar kuru skatītāji ir pelnījuši iepazīties. Daudz lasu, atrodu interesantus materiālus, par kuriem mūsu skatītāji neko nezina," stāsta režisors.
Šobrīd esot grūti jau pateikt, kur esi. Atskaites sistēmas rodas pēc kādu piecu gadu posma. Džilindžers sarunā uzsver, ka arī iepriekš nebija nepieciešamības par katru cenu izaicināt. Vienkārši tie materiāli, ko viņš izvēlējies, bija par personāžiem, kuri gluži vienkārši provocē.
"Ja runā par šiem provokatīvajiem jautājumiem, nekad neesmu devis nekādas atbildes. Tas pats "Nekrofils". Man tajā brīdī bija ļoti interesanti, kā tas ir, ja Visaugstākais ir devis šo iespēju mīlēt – mīlestība kā fenomens. Un izpausmes, kad cilvēks no visas sirds un dvēseles mīl… līķus. Nu ko mums ar viņu darīt? Labi, liksim cietumā – kāds slikts puika! Bet viņš mīl tik patiesi! Un mīlestības apjausma taču nāk no Dieva. Man pēkšņi šī dilemma, ko ar viņu darīt, izraisīja interesi. Jautājumus uzdevu, bet atbildes neatradu. Atbildes droši vien var dot deviņdesmit gados, Oļģerts Kroders, piemēram. Pagaidām ir pareizi jāuzstāda jautājumi, jo acīmredzamās patiesības tikai pirmajā acu uzmetienā ir stabilas un nesagraujamas. Iedziļinies, un patiesība sāk grīļoties," pārdomās dalās Džilindžers.
Režisors sarunā ar "Neatkarīgo" uzsver arī Dailes teātra Lielās zāles specifiku, sakot, ka izrādes tūkstošskatītāju zālē ir sarežģīti taisīt. "Tā ir tik milzīga, ka skatītāji, kas sēž pirmajās desmit rindās redz vienu izrādi, bet skatītāji pēdējās rindās – citu izrādi. Uztaisīt tā, lai visi redzētu vienu izrādi, ir nenormāli sarežģīti. Nevienā citā teātrī tā nav. Nacionālajā laikam ir pie astoņsimt vietām, bet tur, pateicoties balkoniem, publika izvietota kompakti un redz vienu un to pašu. Zāle unikāla, tāpēc nav daudz režisoru, kas varētu tajā strādāt."
"Piemēram, Liepājā, kur arī viss kompakti, izrādes taisīt ir desmitreiz vieglāk. Tur skatītājs redz katru niansi, detaļas. Dailes teātra lielajā zālē tas pazūd. Liepājā ir jāstrādā ar mazām, smalkām otiņām, te jāmālē ar lielu otu. Tā ir cita skatuviskā eksistence. Pats laiks teātri ir atvedis pie tā, ka nepieciešama organiskā skatuves runa. Pamēģini to uz mūsu skatuves! Ja tā runāsi, puszāle tevi nedzirdēs. Labi, mēs reizēm izmantojam mikrofonus, bet tas ir kaut kas cits. Enerģētika arī ir jāraida līdzi vārdiem līdz pat pēdējai rindai. Lai to noraidītu, neviļus sāc runāt samāksloti," teic režisors.
Ieskicējot teātra nākotnes plānus Džilindžers sola uz lielās zāles iestudējumiem turpmāk aicināt pasaules klases režisorus. "Sākot ar nākamo sezonu, ir noslēgti vairāki līgumi. Pirmais būs Aleksandrs Morfovs, pasaules klases bulgāru režisors, kurš darbojas Ļenkomā, būs arī Konstantīns Bogomolovs, kas būtībā ir otrais numurs aiz Serebreņņikova – uzlecoša krievu režijas zvaigzne. Ir sarunas ar Oskaru Koršunovu, iespējams, pat par "Meistaru un Margaritu", tāpat arī ar franču režisoru Patrisu Dušē. Turpināsies sadarbība ar Janu Villemu van den Bosu. Viņa iestudētais "Amadejs" joprojām ir izpārdots vairākus mēnešus uz priekšu," stāsta teātra mākslinieciskais vadītājs.
"Turpināsim, protams, sadarbību ar jaunajiem režisoriem: Elmāru Seņkovu, Juriju Djakonovu, Laura Groza strādās. Kamerzāle mums ir atvērta ļoti nopietnām lietām. Nākamsezon tur būs Vailda Salome, atkal Makdona. Repertuārs ļoti interesants," pauž Džilindžers.
Režisors arī teic - apgalvojumi, ko "atļaujas paust pat daži sertificēti profesori", ka Daile pievēršoties tikai komēdijām un mūzikliem, esot melna muļķība. Katru sezonu teātrī ir apmēram sešpadsmit iestudējumu, no tiem viena komēdija un viens mūzikls. Tā būs arī turpmāk, jo tas ir akadēmiska teātra pienākums šo žanru kopt. Publikas interese ir milzīga.
"Jautājums, kā pareizi teica Normunds Naumanis, ir par kvalitāti, bet komēdiju ziņā kvalitāte mums ir labākā Latvijā. Saku to ar pilnu apziņu. Ir viena veiksme Nacionālajā teātrī – "Latgola.lv", bet stabilas pamatkomēdijas izdodas mums. Neredzu nevienu iemeslu, kāpēc lai mēs to nedarītu! Tas ir cienījams žanrs, nodokļu maksātāju pieprasīts, turklāt, izvēloties tādus autorus kā Kūnijs, kura lugas ir pasaules komēdiju pirmajā simtniekā… Neredzu te nekādas problēmas. Jautājums ir par to, ka vienreiz izdodas labāk, otrreiz sliktāk," nereti izskanējušo apgalvojumu, par Dailes teātra pastiprināto pievēršanos komēdijas žanram komentē pazīstamais režisors.
Savukārt atbildot uz reklāmas speciālista Ērika Stendzenieka intervijā žurnālam "Playboy" teikto, ka Smiļģis esot latviešu teātrim nodarījis lielu ļaunumu un latviešu aktieri neesot piemēroti reklāmas klipu uzņemšanai, Džilindžers uzsver, ka Stendzenieks skatās tikai no reklāmas specifikas.
"Bet, ja viņš runā par ļaunumu, ko Smiļģis esot nodarījis latviešu kultūrai, tad to, cik daudz ļaunuma Latvijai nodarījis Stendzenieks ar savām reklāmām, varam pat neapspriest. Aktiera misija nav spēlēt reklāmās. Tas būtu tāpat, ja ledusskapju meistars vērtētu televizoru tikai pēc tā, vai televizoru var ielikt ledusskapī. Tas ir drusciņ smieklīgi."
Foto: Džilindžera jaunākie iestudējumi Dailes un Liepājas teātros
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
