Vērtējums: 
Dailes teātra iestudējuma gadījumā īpaši atzīmējama ir "Dzejnieka mīlas vārdu" pirmā daļa, kurā aktieri Vita Vārpiņa, Jānis Paukštello, Artūrs Skrastiņš un Valdis Liepiņš (viņš arī pasākuma režisors), kā arī maestro Raimonds Pauls pie klavierēm izdzīvoja Jāņa Petera poēmu "Nakts pēc tautasdziesmas". Matemātiski rēķinot, šiem dzejas tekstiem ir jau divdesmit pieci gadi. Turklāt tie radīti visīstākajā padomju laikā. Tomēr arī šodien tie izskan tik saprotami un neticami aktuāli. Būtiska loma, protams, bijusi aktieru izvēlē. Kā mūzika skanēja Jāņa Paukštello runātie fragmenti, bet Vita Vārpiņa aizkustināja ar emocionalitāti un sievišķīgu viedumu. Nevarēja nemanīt, ka aktieri šo uzdevumu veic ar patiesu gandarījumu un baudu. Tātad mūsu tautas likteņa līkloči, skatīti dzejnieka Jāņa Petera acīm, bijuši principiāli svarīgi arī pašiem aktieriem. Tieši šajā laikā, kad valda tik liela neziņa par to, kas būs un tikai nojausma par to, kur patiešām esam kļūdījušies, laikam svarīgi atkal runāt pusvārdos, minējumos, kā arī atskatoties pagātnē. Lai būtu tikai viens piemērs – satraukums par mūsu valodas izdzīvošanu. Toreiz bija jābaidās no pārkrievošanas. Un arī šodien latviešu valoda nav mazāk apdraudēta.
Mierīgi apcerīgu un filozofisku skumju pilnu atmosfēru poēmai veidoja Raimonda Paula improvizācijas pie klavierēm un Artūra Skrastiņa dziedātās dziesmas. Savukārt Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija ar mūžam mainīgo skatu pa vilciena logu spēles laukuma fonā radīja laika mūžīgās kustības klātbūtni, it kā neļaujot iegrimt neproduktīvā pašapcerē vai sevis žēlošanā.
Citāda atmosfēra valda Vara Piņķa iestudējumā "Klāvs". Kaut arī šeit caur ļoti personīgu indivīda pieredzi tiek runāts par mūsu vēsturi gan šodien, gan Klāva Elsberga laikā. Šodien ir cita valsts iekārta, citas reālijas mums apkārt, tomēr tik labi spējam saprast arī astoņdesmito gadu mākslinieku. Klāva Elsberga dzīve vēstulēs un dzejā spēcīgi uzrunājusi JRT aktieri un režisoru Vari Piņķi, kādēļ tapusi šī izrāde. Ļoti personīga izrādes veidotājam un tāpēc tā personīgi uzrunājoša var būt arī skatītājam. Varis Piņķis, spēles laukumā ienākot caur skatītāju rindām, it kā uzsver – es esmu viens no jums, es jūtu un domāju līdzīgi kā jūs, es raudu par tām pašām lietām, kas sāp jums. Arī fiziskajā skatuves darbībā izmantotā īstā siena krāmēšana zārdā pastiprina dzīves reālās sajūtas garšu. Smaržojošais siens rada ļoti konkrētas asociācijas un reizē ir kā skaista metafora reiz bijušai ziedošai pļavai, reiz bijušai dzejnieka jaunībai. Siena zārds izrādes otrajā daļā tiek apspēlēts kā Ziemassvētku eglīte ar gaismiņām, siens kalpo arī kā sniegs uz ledus, lai slidinātos pa to.
Režisors izrādi veidojis, balstoties uz smalkiem kontrastiem. Ne tikai pretstatot gadalaikus, vecumposmus, dzeju un vēstules. Arī pats aktieris emocionālajos un fiziskajos stāvokļos ir mainīgs. Te vienā brīdī viņš ir mīļš tētis, citā – ironisks pilsonis. Lasot sirsnīgās vēstules sievai no dienesta, Varis Piņķis savu augumu nodarbina ar dažādām fiziskām aktivitātēm, tādējādi vēl vairāk māksliniekā uzsverot gan izteiktu vīrišķību, gan māksliniecisku jūtīgumu. Turklāt vēstules lielākoties izklausās kā dzeja, bet Klāva Elsberga dzeju iespējams uztvert kā mums rakstītas vēstules.
Varis Piņķis neuzbāzīgi spēlējas ar dzejas piedāvāto ritmu. Tādā veidā jo sociāli aktuālāks ir kāds dzejolis, skaitīts repa manierē, kas ir viena no izrādes emocionālajām kulminācijām. Otra emocionāli jūtīgākā aina – teksti par un ap bērniem ar zīdaiņa vīstoklīti vīrieša rokās. Vēl viena siena pārtapšana, jo bērniņš ir siena kunkulis, ietīts tikko novilktajā, sviedru pilnajā vīrieša kreklā pēc siena zārdošanas.
Iestudējums "Klāvs" ir tas retais gadījums, kad absolūts autorteātris, kurā aktieris, režisors, scenogrāfs un dramaturgs ir vienā personā, sasniedz mākslinieciski nevainojamu rezultātu. Intīmi jūtīgu un personīgu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
