Izrādes apskats: Jupiters aizzogas prom vilka soļiem – Sartra 'Mušas' Valmierā
Foto: Gatis Priednieks-Melnacis

Viens no Valmieras vasaras teātra festivāla gaidītākajiem notikumiem bija Žana Pola Sartra lugas "Mušas" iestudējums Kārļa Krūmiņa režijā. 1943. gadā publicētā luga ir eksistenciālisma filozofijas darbs. Tā savu pirmizrādi piedzīvoja vācu okupētajā Parīzē un iemieso ne tikai idejas par cilvēka gara brīvību, bet arī satur daudz tiešu atsauču uz Frīdriha Nīčes darbiem. (Vispār jāsaka, ka Nīče šīgada festivālā ir biežs viesis – to aizrautīgi lasa Nils izrādē "Pavasaris" un no savas terapeites aizlienē Maija izrādē "Inuaki reptilis manī".)

Līdzīgi kā režisors Kārlis Krūmiņš, ar "Mušām" iepazinos, studējot Latvijas Kultūras akadēmijā. Taču eksistenciālisma filozofiju biju atklājusi jau vidusskolā, kad tā šķietami izskaidroja visu. Pārlasot Kamī un Sartru ar jau nobriedušāku skatījumu, protams, daudz kas šķiet vienkāršots un acīs cērtas arī skaudrais nihilisms, kas pusaudzības maksimālismā, protams, rādījās ļoti stilīgs. Tāpēc vēl jo vairāk intriģēja, kā šo patiesībā ļoti didaktisko un ideoloģiski uzlādēto darbu pasniegt mūsdienās. Un jāsaka, ka izrāde bija aizraujošs piedzīvojums, kas nelika vilties.

Sākotnēji radās asociācijas ar Mārtiņa Eihes turpat izrādīto "Spēlēju, dancoju" iestudējumu, kas arī izmantoja mitoloģiskās pasaules iezīmes un rituālās darbības – ienākot lopu laidara laukumā, tur jau atrodas vairāki melnos talāros tērpti tēli, kas pielūdz Jupitera statuju – baisu totēmu, kas uzsliets uz augsta mieta. Taču jau no paša izrādes sākuma ir skaidrs, ka abi uzvedumi kardināli atšķiras. Rotaļīgais, ironiskais un asprātīgais tonis atbruņo, kā arī padara Sartra tekstu daudz vieglāku un pat dzirkstījošu. Pāri mūrim pārrāpjas Jāņa Kroņa atveidotais Pedagogs, kam seko Kārļa Arnolda Avota Filēbs/Orests. Viņi ir ieradušies tumsonīgajā, tveicīgajā, mušu apsēstajā Argosā. Pilsētas iedzīvotāji ir pārvērtušies par dzīvniekiem līdzīgām ļerpatām, kas kauc, rēc un smilkst savā nožēlā, gaudulīgumā un bailēs no visa jaunā.

Stāsts par nogalinātā karaļa Agamemnona pazudušā dēla Oresta atgriešanos dzimtenē ir aizlienēts no grieķu mīta par Elektru, taču Sartra versijā kļūst par cilvēka un Dieva cīņu par izvēles brīvību. Vai brīvību vispār. Pārspīlētā nožēla, ko jūt un acīmredzami izbauda Argosas iedzīvotāji, parādās pat viņu psihofizikā – melnā tērptie tēli drīzāk atgādina prusakus, kas bēg, līdzko virtuvē ieslēdz gaismu. Parādoties Orestam un Pedagogam, visi spiegdami aizbēg. Rituālās kustības turpretim atgādina masu psihozi un pilnīgu pakļaušanos. Valdnieku pāris Egists un Klitaimnēstra kļūst par ko līdzīgu sektu vadītājiem, kuri baudpilno nožēlu iedzīvotājos uzkurina arvien vairāk. Īsti nemanīju citās recenzijās minēto horeogrāfijas trūkumu – Evas Krūmiņas kustību partitūra nebija uzmācīga un vienlaikus radīja šo "masu viļņošanās" sajūtu. Ja vietumis izpildījums piekliboja, tas drīzāk būtu skaidrojams ar to, ka izrādē piedalījās arī masu skatu dalībnieki – neprofesionāļi. Un to galvenais uzdevums bija piešķirt papildu episkumu un apjomu šim iestudējumam, kas kopā ar iekārtoto spēles telpu un iespaidīgo gaismu partitūru (scenogrāfe – Ieva Kauliņa, gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš) radīja mistisku un pārlaicīgu iespaidu. Grieķu mīta klātbūtne bija sajūtama un saredzama.

Lugas teksts ir gan īsināts, gan pielāgots mūsdienām, tādējādi padarot to gan dabiskāku, gan ritmiskāku. Sartra valoda brīžiem ir smagnēja un pārlieku paskaidrojoša, taču izrādē tā plūst raiti, turklāt aktieri pieskandina plašo spēles telpu tikai ar savām balsīm, mikrofonus izmantojot vien retumis, kad tas ir konceptuāli nepieciešams. Kaspara Dumbura atveidotais Jupiters teju uzspridzina katru ainu, kurā piedalās, atgādinot gan uzmācīgu tūrisma gidu (vai mušu), gan biedējošu pelēko kardinālu, kurš kontrolē visu notiekošo ar ikdienišķu vieglumu. Šajā ziņā neizdevīgā pozīcijā ir Kārļa Arnolda Avota atveidotais Orests, kurš nespēj līdz galam konkurēt un pārliecināt par savu pārāko garīgo spēku, kas spētu pārspēt Dievu. Vismaz ne jau šādu Dievu.

Sēžot tālākajās un augstākajās rindās, rodas negaidīts papildu līmenis izrādei – ir iespēja redzēt pāri mūrim un ielūkoties arī ārpus spēles laukuma notiekošajā. Un brīžiem tur parādās vietējie iedzīvotāji – puikas, kas spēlē bumbu, jauniešu bariņš, kas pastaigājas un smejas. Nejauši redzam to, par ko Orests stāsta savai māsai Elektrai – par pilsētām ārpus Argosas robežām, kur ir ēnainas vietas un kur cilvēki laukā pastaigājas un sarunājas. Šī nejaušā sakritība rada sajūtu, ka "Mušu" spēles laukums ir daudz, daudz plašāks nekā tikai lopu laidars.

Izrādes apskats: Jupiters aizzogas prom vilka soļiem – Sartra 'Mušas' Valmierā
Foto: Gatis Priednieks-Melnacis

Kopumā izrāde lutina skatītājus ar daudziem lieliskiem aktierdarbiem, kas spēj sevī apvienot gan sarežģītas iekšējas cīņas (kas, ņemot vērā to, ka katram varonim lugā ir piešķirta konkrēta konceptuāla funkcija, ir īpaši izaicinoši), gan asprātīgus tipāžus. Jekaterinas Frolovas atveidotā Klitaimnēstra ir tikpat smieklīga un simpātiska, cik baisa un nepatiku izraisoša. Marijas Linartes Elektra sevi plosa, cenšoties izrauties no pilsētas, kurā dzīvo iedzīvotāji, kurus Pedagogs apraksta šādi: "Cik viņi neglīti! Redziet, mans saimniek, viņu dzeltenīgās sejas, viņu iekritušās acis. Šie ļaudis drīz nomirs aiz bailēm. Lūk, kādas māņticībai ir sekas. Pavērojiet, pavērojiet viņus. Un, ja jums vajadzīgi vēl kādi pierādījumi par manas filozofijas labvēlīgo ietekmi, pēc tam paraugieties uz manu ziedošo sejas krāsu." Taču Elektras enerģija un apņēmība noplok brīdī, kad ir nepieciešama baisā izvēle – vai dzīvot pasaulē, kur dievišķais spēks tevi nesargā/nekontrolē, vai uzņemties absolūtās brīvības slogu. Ne velti erīnijas ir atveidotas kā pārcilvēciski garas, vēl jo vairāk akcentējot mazo un trauslo Elektras stāvu, kas padodas dievu spiedienam un manipulācijām.

Ironija un asprātīgi skatuviskie risinājumi pierāda to, ka skaudru un patiesībā baisu stāstu par tumsonīgu dzīvi bailēs un nožēlā (ko simbolizē mūžīgi klātesošās mušas, kuras mēs nekad neredzam, bet kuru klātbūtni jūtam ik uz soļa) var pasniegt ar vieglumu un aizrautīgu spēles prieku. Pat asiņainas nežēlības ainas skatītājos izraisa smieklus, par kuriem pēc tam mazliet paliek kauns. Bet ko tu padarīsi, ja patiešām ir smieklīgi?

Ja sākotnēji šķita, ka eksistenciālisma filozofijas darbs ir kas novecojis un tā idejas ir pasniegtas pārlieku vienpusīgi, tad "Mušas" pierādīja, ka ar pareizu virzību un akcentiem ir iespējams no tā radīt aktuālu un mūsdienīgu izrādi. Cilvēki, kas slēpjas aiz savas māņticības un liekulīgas nožēlas, baidoties paši no savas brīvības un akli sekojot katram, kurš spēj viņus iebiedēt, paši kļūst nožēlojami. Jā, brīvība un individuālā atbildība ir baisa – nevar vainot citus – nespējīgus līderus vai dievus. Katrs pats ir atbildīgs par savu dzīvi un vidi, kurā izvēlas dzīvot. Kā min arī pats režisors Kārlis Krūmiņš – brīvība ir arī pienākums. Tā paredz uzņemties atbildību. Baidīties un gausties ir vieglāk, bet tad arī nav jābrīnās, ka ar laiku pats kļūsti līdzīgs mušai, kas sīkdama bezmērķīgi riņķo apkārt, par vienīgo savas dzīves uzdevumu izvirzot izvairīšanos no nosišanas.

Source

Tags

režisors Kārlis Krūmiņš Jānis Kronis Kaspars Dumburs recenzija Valmieras vasaras teātra festivāls
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form