Vērtējums:
Iestudējums nav palicis ilustratīvisma pozīcijās. Drīzāk – dzejnieka "Krāsainās pasakas" bijušas tikai gruntīgs pamats teatrālai priekšnesumu virknei, kur vieta atrodas gan improvizācijai, gan oriģinālam iestudējuma "rāmim", pasniedzot pasakas kā TV raidījumus.
Par vadmotīvu iestudējuma veidotāji izvēlējušies dzintaru. Ar Dzintaraino pasaku beidzas iestudējums, no Imanta Ziedoņa paņemot domu par dzintaru kā mīlestību jeb mīlestību kā dzintaru. Šajā izrādes daļā gan pēkšņi atslābst iestudējuma temps un viedā poētika iet secen maņām, kuras citādi visas izrādes garumā ir turētas aizraujošā spriedzē. Taču asprātīga ir ideja visus iestudējuma galvenos virzītājus- raidījumu vadītājus un varoņus saukt par Dzintariem. Un rodas doma, ka patiesībā viss radošais kolektīvs ir režisora Viestura Meikšāna dzintara graudi. Mēģinājumu procesā aktieros, šķiet, gatavība spēlēties un dulloties parauta vaļā par visiem divsimts procentiem, tādējādi sasaucoties ar paša Ziedoņa daiļrades "dullo garaini".
Dullums šī vārda labākajā nozīmē ir pavadījis izrādes veidotājus, meklējot veidus, kā krāsainās pasakas pārradīt pa savam. Brīžiem šķiet, ka skatuves stāstus iedvesmojis tikai kāds vārds vai teikums no konkrētās pasakas. Tā Brūnajā pasakā kā pretpols visam "brūnajam" un "gatavajam" uzrodas eskimosi, bet Dzeltenā pasaka radījusi asociācijas ar ķīniešiem. Šīs saites ir patiešām asprātīgas: ķīniešu skaits pasaulē, salīdzinot ar suitiem, kuri "atnākuši pie ķīniešiem gavilēt", ir neaptverams; tādēļ loģiski no tā izriet jautra "saruna" par demogrāfiju Latvijā. Uz pretstatiem balstās arī Pelēkā pasaka, kuras centrā ir raidījuma "Dzīvīte, dzīvīte šūpojos tevī" galvenā varone Paulīne Dzintars, kas savukārt ir lieliska parodija par baleta aizkulisēm. Sasaucoties ar mūsdienu aktualitāti, apmaldīšanās baltumā pielīdzināta orientācijas zudumam mediju telpā. Taču vēl komiskāka ir Māra Bezmera orientierista maldīšanās Zaļajā pasakā, kā arī viņa nestās šņabja galvas vingrošana- ģērbšanās Lillā pasakā, mēģinot noorientēties telpā. Šajā "šņabja" pasakā ļoti trāpīgi izdevies ar milzīgās galvas palīdzību arī skatītājā panākt sajūtu par zaudētu līdzsvaru, saspringti baidoties – vai tik tas nabags tūlīt kaut kur neieskries un neiegāzīsies…
Otrajā iestudējuma daļā izteiktā spēlēšanās vairāk sāk sliekties uz filozofēšanu. Ja Melnajā pasakā pasmaidīt vēl liek režisora jauki ironiskā pašcitēšana ar Daces Eversas Saulcerītes parādīšanos, tad Zilā pasaka ar ES zvaigznāju fonā, kosmosa viesiem skenējot Latvijas ražojumus, liek vairāk pieslēgt racionālo uztveri. Arī Sarkanā pasaka ar meistaru jeb betmenu Dzintaru Dzintaru tuvojas bīstamajam didaktikas slieksnim.
Valmieras teātra aktierus var vērot ar patīkamu baudu. Turklāt izrādes laikā tie nospēlē neskaitāmas lomas un lomiņas. Gandrīz neatpazīstama, bet apburoša ir Elīnas Vānes ķīniete, komisks savā pašpietiekamībā Mārtiņa Meiera Jānis Noass no aktuālās reportāžas par Kultūras glābšanas misiju, nenogurstoši atraktīvs it visās lomās ir Māris Bezmers, un piesaukt patiesībā varētu visus desmit iestudējumā iesaistītos aktierus, tostarp izrādes vadītāju Māru Vīganti.
Pilnībā nav tomēr izdevies atrast organiskas un motivētas pārejas starp pasakām ar reklāmas pauzītēm un "karstajām reportāžām", kas pašas par sevi gan ir atraktīvas, kaut "Noasa šķirsts" atkārtojas vairakkārt. Taču, pat ja arī Imanta Ziedoņa poētikai šajā iestudējumā virsū biezā slāni klājusies Viestura Meikšāna teātra poētika, izrāde ir patīkami gudra izklaide, kas intriģē pārlasīt iestudējuma iedvesmas avotu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
