Vērtējums:
Kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone mūsdienīgi stilizējusi 19. gadsimta lauku cilvēka gan ikdienas, gan svētku apģērbu, spēlējoties ar lina burzīgumu un trikotāžas smagnējo kritumu. Kostīmos kombinēti dažādi pelēkbrūni lina toņi ar košākām krāsām (atsevišķām "famīlijām"), taču dīvainā kārtā efekts panākts tāds, it kā acīm būtu redzama bagātīga pasteļtoņu gamma. Savukārt gaismu mākslinieks Igors Kapustins viegli uzbur te dienu, te nakti, te – vasaru vai pavasari. Līdz detaļai pārdomāta ir arī Jura Vaivoda muzikālā partitūra: no aktieru bubināšanas, trallināšanas, blēšanas, klakšķināšanas līdz neiedomājami skaistai kordziedāšanai (gan kopā ar kori "Kamēr" ierakstā), no latviešu tautas dziesmas līdz stilizētam šlāgerim vai kamermūzikai.
Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā gan pirmajā brīdī rodas nepārvaramas asociācijas ar Kirila Serebreņņikova "Mirušajām dvēselēm". Taču spēles laukumu aptverošās dēļu sienas drīz vien transformējas par ēku sienām, bet jumts paceļas "debesīs", jo pats ir kā debesis. Savukārt šis griestu zīmējums ar eņģeļiem un mākoņiem nepārprotami raisa asociācijas ar baznīcu, kam ir svarīga loma Ādama stāstā. Lai cik komisks brīžiem arī nešķistu Jura Lisnera Mācītājs, un vēl vairāk – Dievs. Līdz ar to nebūtu pārspīlēts, ja iestudējuma apakšvirsraksts vēstītu: izrāde- dievkalpojums latviskā garā. Cilvēcīgi mīļš un gaiši ironisks.
Taču personīgi man izrāde pa īstam sākās ar horeogrāfes Ingas Raudingas sacerēto potenciālo līgavu deju. Ar šo brīdi jau arī sākas Ādama meklējumu ceļš. Meitenes šajā ainā caur saviem ķermeņiem gandrīz unisonā parāda savus "cacīgos" untumus un stereotipisko domāšanu attiecībā uz preciniekiem, stilizējot standartuzvedības kustību elementus un atklājot savu nedaudz augstprātīgo attieksmi pret Ādamu – kurš nav ne mačo, ne pleibojs. Kā sāpīgs vadmotīvs kustību partitūrā izvēlēta arī opozīcija pāris – nepāris. Ādamu, citu pakaļ citam saņemot atteikumus, jo īpaši ievainos "bildes" ar laimīgiem pārīšiem, kamēr pašam tikai uz mirkli izdodas ko tādu notvert. Un arī tas kļūst par savdabīgu refrēnu – meitenes, kopā ar puišiem nedaudz ieskrienoties, ielec savam pārim klēpī, atkal paskrien, atkal ielec…, tā it kā pasvītrojot laimīgā brīža mirklīgumu.
Paša stāsta aspektā varētu teikt, ka iestudējums ir mazs sveiciens "Čīkstošajam klusumam". Izrādās arī mēs varam runāt par "vairošanos Latvijai". Kaut īstais skatuves stāsts šoreiz ir par latvieti, kas nepadodas… Lai arī Ādams saka: "es i vājš", viņš ir savā garā un apņēmībā latvietim netipiski harmonisks. Tāds drusku nepareizais latvietis, jo – ārēji nevaronis. Un nav pieņemts tādu par vīru ņemt. Taču arī pats Ādams, no Zapas "jā" dabūjis, sāk prātot – kā ta' viņš tādu vājinieci tagad ņems?!… Man patīk, ka Ulda Anžes Ādams ir un nav galvenais tēls šajā skatuves stāstā. Galvenais viņš ir tikai tik daudz, ka atrodas vēstījuma centrā, un lai pasvītrotu to naivo pašironiju, kas ir viena no iestudējuma pamattoņkārtām. Lai gan režisores iecere (cik noprotams no iestudējuma reklāmas materiāliem) bijusi atgriezt tam laikam raksturīgo "domāšanas tīrību, naivumu, skaistumu un vienlaikus – skarbumu"…
Sajūta, ka iestudējums veidots kā daudzbalsīgs dziedājums, uz kura tikai pa brīžam krāšņāk izcelties kādam solo, duetam vai ansamblim. Arī vizuāli aktieru "korī" (t.i. kostīmos) parādās aizvien vairāk krāsu: ainu pēc ainas taču "sazīmēti" dažnedažādi cilvēku raksturi. Lieliskas ir arī "dzīvnieku etīdes", kuru starpā skatītāju sajūsmu raisa puišu atveidotie suņi, bet aplausus otrā cēliena sākumā izpelnās aitu bars. Taču brīnišķīga ir arī govs trīs meiteņu izpildījumā.
Tuvojoties izrādes beigu daļai, šķiet, ka vēstījuma enerģētika pavisam noplok… Līdz ainai, kad Ādams gandrīz noguļ liktenīgo tikšanos ar Zapiņu (lai dotos laulībā). Ilgu brīdi uz skatuves ārēji nekas nenotiek - ģimene stāv pie aizmigušā Ādama, bijušās līgavas ar kāzu vaiņagiem fonā, bet Daigas Kažociņas Zapiņa (cik dzīvi viņai mirdz acis!) no visiem prom, pašā avanscēnas malā… Viss beidzot var notikt, lai Ādams piepildītu savu karstāko vēlēšanos – savienoties ar savu otru pusi… Bet Ādams guļ. Atmosfēra nospriegota gluži līdz baltkvēlei un tā ir viena no izrādes emocionālajām kulminācijām.
Citstarp, pirmizrādē traucēja sols avanscēnā, kura dēļ pirmajās rindās sēdošam daļu no norisēm bija liegts saskatīt; nekonsekventa šķita izlokšņu lietošana (piemēram, Ulda Anžes Ādams pēkšņi kādā ainā sāk lietot plato "e"…); nevajadzīgs likās galvenā varoņa ilustratīvais kroplums (kuru varēja apiet, jo ne jau par to ir stāsts). Ļoti gribētos, lai izrādei iespēlējoties, brīvāk un vieglāk padotos kopējais stāstījuma vieglums, kas pagaidām vēl brīžiem stipri buksē. Taču kopumā gandarījumu sagādā apziņa, ka "Ādama stāsts" ir laikmetīgs nacionālais teātris, kurā savijas tradīcijas ar mūsdienīgi oriģināliem risinājumiem tērpos, mūzikā, kustībā. Turklāt no dramatiskajam teātrim ne īpaši pateicīga materiāla tapusi visnotaļ emocionāli silta, vizuāli skaista un ētiski niansēta izrāde. Izrādes pēdējā ainā debesis un zeme "saslēdzas". Varbūt pārāk vienkāršs un iepriekš paredzams fināls, bet, ja kā paralēli ņem cilvēka dzīvi, tad – vai nāve arī nav tikpat iepriekš paredzama? Tas notiek absolūti ar visiem. Tātad svarīgākais – kā mēs nodzīvojam līdz tam.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
