Izrādes apskats: Mūzikls vai koncerts?
Foto: Publicitātes attēli

Ja Dailes teātris Jāņa Lūsēna un Egīla Zirņa uzrakstīto "Cepli" būtu pasnieguši kā teātra dienai (vai Dailes teātra jubilejai) veltītu koncertu, varbūt pat nebūtu kur piesieties. Taču repertuāra vienība - mūzikls "Ceplis", kaut to veidojusi teju zvaigžņu komanda (R.Atkočūns, M.Vilkārsis, I.Vītoliņa, I.Raudinga, I.Kapustins!), diemžēl ir ar daudziem neatbildētiem jautājumiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vērtējums:

Ar režisora Rolanda Atkočūna roku parakstītais iestudējums kopumā ņemot ir košu un asprātīgu muzikālu numuru parāde, kurā sižetiskais kodols gan ir nolasāms (un tas lielā mērā sasaucas ar Pāvila Rozīša romāna nemirstīgo aktualitāti), taču emocionāli DT "Ceplis" ir atsvešināti ironisks komentārs par drusku dīvainajiem latviešiem. Brīžiem pat nedaudz aizvainojošs. Šķiet, izrāde mēģinājusi paķert latvieti vairākās vārīgajās vietās - nemākulīga saimniekošana valsts politikā, pārspīlēts ideālisms uzņēmējdarbības organizēšanā, auksts aprēķins ģimenes attiecībās utt. Ja iestudējumu skatās kā vēstījumu, tam ir ārkārtīgi garš "ievads", lai neteiktu, ka teju visa pirmā cēliena garumā. Taču, ja attieksmi pret redzamo formulē kā izklaidējoša rakstura koncertuzvedumu, tad iespējams atrast daudz ko iepriecinošu un aizraujošu. Pirmkārt, jau gandrīz no paša izrādes sākuma apbur Valda Liepiņa komiski veidotais Oskars Briedis, kurš atgādina tādu kā Cepļa kunga melno kardinālu. Kabarē tipa pasākuma formātā tas būtu konferansjē. Varbūt, ka šāda iznākuma (kāds tagad redzams uz DT skatuves) gadījumā būtu bijis pat ļoti oriģināli stāstu veidot no Osīša (kā viņš pats aicina sevi dēvēt) pozīcijām un viņa darbošanos komentētāja lomā uzsvērt vēl vairāk. Tieši ar V. Liepiņa parādīšanos iestudējums it kā atdzīvojas un iespējams uztvert iecerēto inscenējuma kamertoni.

Muzikāli baudāmi ir Andra Bērziņa Cepļa un Harija Spanovska Nagaiņa duets, vīru sapulces dziedājums a capella pašiedvesmas "seansā", Sarmītes Rubules Valentīnas dziesma par vardīti, Ievas Pļavnieces Austras un Arta Robežnieka Sausā duets, kā arī tikpat asprātīgi tvertie slāvu motīvi krieviski dziedātājā dziesmā, parodija par operu un austrumu piesitiens Cēzara Caunes "sagrāves" dziesmā. Bet tverot šo "koncertu" kopumā, negaidītākā ir atskārta - vissimpātiskākie, kaut arī savā naivumā nedaudz kariķēti, ir pozitīvie tēli: Ilzes Ķuzules- Skrastiņas Milda un Intara Rešetina Cēzars. Viņu dziedātā dueta melodija arī vislabāk iegūlusi atmiņā. Abi aktieri savus varoņu sasildījuši ar tādu cilvēcīgu jutību, ka apkārt notiekošās peripetijas vairs var uztvert tikai kā neizdevušos ķieģeļu biznesa šovu. Abi aktieri pierāda, ka arī pozitīvie varoņi, pārspējot ekstrēmi sarežģītos tipāžus, reizēm var būt gana atraktīvi un pievilcīgi. Viņu dzīves stāsts jeb drāma, salīdzinot ar citām DT skatuves stāsta personām, ir visskaidrāk nolasāma un saprotama.

Pretstatā tam teju neloģiskas šķiet Andra Bērziņa Cepļa un Rēzijas Kalniņas Bertas attiecības. Jaunā iestudējuma Ceplis pirmajā daļā ir pat ļoti simpātisks vīrietis - labi kopts, smaidīgs, ar lielisku humora izjūtu un gudrs uzņēmējs. Berta Rēzijas Kalniņas atveidā - ārkārtīgi eleganta, skaista un gudra sieviete, ir absolūti piemērota tāda tipa vīrietim. Bet abu starpā, šķiet, nav ne mīlas, ne naida. Nekā nav. Tikai nožēlojama prasība no vīra puses - sievai būt glītam smukumam, bet no sievas puses - ja neļauj darīt to ko gribētos, tad lai gādā kaklarotas. Un kādēļ pēkšņi Ceplim būtu jāņem darbā Cēzars Caune? Tādās nekādās attiecībās saštukota izskatās arī Bertas lēkāšana pa gultu kā uz batuta, kamēr izrādes laikā viņu neatminos dejojam. Tāpat Rēzijas Kalniņas Bertai nav neko izdevīga braukāšana uz un no skatuves lielajā Cepļu laulības gultā. Dinamikas vietā ieraugāms neizprotams statiskums. Kādā intervijā Andris Bērziņš gan izteica pateicību par to, ka viņu visu laiku kaut kur uzstumj un nostumj, un pašam tāpēc mazāk jāpiepūlas. Nu, ļoti saguris šajā iestudējumā ir Cepļa kungs, un otrajā cēlienā jau atkal redzam ierasto Andri Bērziņu ar viņam raksturīgo vaikstīšanos un roku drebelīgumu.

Nav jau it kā mūziklam jārisina pārpasaulīgi filozofiski jautājumi, tomēr kontrastā pat ar Pāvila Rozīša darbu, uz skatuves redzams un klausāms visai vienkāršots pastāstiņš. Vēl vairāk to it kā vienkāršo Egīla Zirņa teksti, kas pilni ar klabošajām atskaņām "māja- kāja" utml. Paši par sevi, kā panti izklaidei presē, tie noteikti ir lieliski. Taču "Cepļa" kombinācijā katrs atsevišķais iestudējuma uzbūves segments dzīvo it kā savu atsevišķu dzīvi: Jāņa Lūsēna muzikālie pārsteigumi, Rolanda Atkočūna ironiskās vīpsnas režijā, Ingas Raudingas asprātīgi reflektējošā horeogrāfija (kuru būtu gribējies redzēt vēl vairāk, - mūzikls taču), Ilzes Vītoliņas skaistie kostīmi un ondulācijas dāmu frizūrās, Mārtiņa Vilkārša mežģīņu perfokartes un baltie zirgi dekorācijās.

Lai "Ceplis" būtu tiešām simtprocentīgi kvalitatīvs izklaides produkts, šoreiz pietrūkusi stingra un darbā patiešām ieinteresēta režisora- inscenētāja roka.

Tags

Izrādes apskats
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form