Izrādes apskats: 'Pēra Ginta' modernā cilvēka kods
Foto: Kristaps Kalns

Režisora Viestura Kairiša un scenogrāfa Reiņa Dzudzilo radošā tandēma jaunāko kopdarbu "Pērs Gints" var uztvert kā nosacītu turpinājumu režisora pagājušās sezonas veiksmīgajam "Uguns un nakts" iestudējumam, kura oriģinalitāte un skaidri uztaustītā aktualitāte ļāva notraust pamatīgo putekļu un aizspriedumu kārtu no Raiņa lugas, pierādot, ka tā nebūt nav senila obligātā literatūra, bet pie asredzīgas interpretācijas var kļūt arī par laikmetīgu sabiedrības un tās līderu portretējumu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ar šādu mērķi – caur klasiska, visiem zināma dramaturģiska darba revidāciju izgaismot mūsdienu sabiedrības būtību – šķiet, tapis arī "Pērs Gints".

To, ka Kairiša jaunāko iestudējumu ar "Uguni un nakti" saista idejiska radniecība, signalizē jau pats izrādes sākums – skanot Edvarda Grīga ikoniskajai svītai "Rīts", virs skatuves paceļas milzīgs, elpu aizraujošs Norvēģijas dabasskats, uz kura fona redzams puskails Uldis Anže. Viņa ķermenis lokās un raustās dīvainās spazmās, radot iespaidu, ka no tā kaut kas neaizturami laužas ārā (radošā enerģija? nekontrolējams dzīvības spēks?). Skats nepārprotami atgādina Lāčplēša parādīšanos "Ugunī un naktī", kad Ulda Anžes smagnējā un komiski neveiklā kustību partitūra kalpoja kā norāde uz Lāčplēša garīgo negatavību, kuru viņš izrādes gaitā pārvar un, īstenojot Spīdolas vēlējumu: "Mainies uz augšu!", pārrada pats sevi jaunā kvalitātē.

Taču, atšķirībā no "Uguns un nakts", par Kairiša jaunākās izrādes smaguma centru nekļūst tās galvenais varonis. Skatoties zīmēm un nozīmēm piesātināto un vairākas stundas garo izrādi, uzreiz ir grūti formulēt, par ko īsti tā ir, bet virzienu dod citāts, ko režisors izvēlējies par savas izrādes moto – "Pasaule, kas manā galvā". Lai arī lugā to saka Pērs Gints, izrādes kontekstā šo laikmetīgo domu par realitātes nosacītību un eksistenci drīzāk mūsu apziņā var attiecināt uz Kairiša un Dzudzilo izrādē uzbūvēto pasaules ainu, kurā Ulda Anžes naivais un aizrautīgais Pērs Gints funkcionē drīzāk kā pavadonis, caur kura acīm skatītāji šo pasauli iepazīst.

Viesturs Kairšs gan nav atteicies no garajiem Pēra monologiem, bet īstu jēgu tie nenes, jo šajā izrādē Pērs Gints nav ne varonis, antivaronis – viņš ir modernais cilvēks, kura "Es pats" meklējumi jau pat nesākušies ir lemti neveiksmei, jo skaidru sevis redzējumu un uzskatu sistēmu mūsdienu sašķeltajā, informācijas un viedokļu pārsātinātajā pasaulē vienkārši nav iespējams izveidot. Tā vietā šķiet, ka režisoru vairāk par Pēra nemirstīgo jautājumu "Kas es esmu?" interesē jautājums "Priekš kam es esmu?", un atbildi režisors rosina meklēt ne tikai ārpus sevis, bet arī pat ārpus pasaules visapkārt.

Izrādes apskats: 'Pēra Ginta' modernā cilvēka kods
Foto: Kristaps Kalns

Šādā situācijā daudz interesantāks kļūst tas, kas notiek nevis Pērā Gintā, bet gan ap viņu. Kairiša un Dzudzilo veidoto izrādes vizuālo kodu raksturo duālisms un pretstati – gaisma un tumsa, tuvums un dziļums, uzbāzīgi spilgtas krāsas un ieskaujošs, melns tukšums. Ingrīdas kāzu ainā skatuvi rotā neonzilas drapērijas, uz to fona precīzi izkārtotas baltu krēslu. Tajos neko neizsakošām sejām un ieģērbti vienādās rozā uzvalkos un kleitās sēž viesi. Skats atgādina rūpīgi iestudētu TV šovu, un arī skatuves aukstais, uzbāzīgi zilais tonis raisa asociācijas ar televizora zilo ekrānu, uz kura vienīgā izceļas Madaras Botmanes Ingrīda.

Tērpta baltā kāzu kleitā, viņa sastingušu seju stāv priekšplānā, apzinoties, ka drīz pati kļūs par šīs apātiskās, vienmuļās sabiedrības locekli. Diezgan nepārprotams, pat nedaudz didaktisks izriet ainas vēstījums – mūsdienu jaunā paaudze ir pārņemta ar paštēlu tik tālu, ka viņu dzīve atgādina šovu, kas īstenojas visdažādākajos ekrānos un formātos. Kā ironisks dzīvi imitējošā šova nosaukums virs šīs mākslīgās "plastmasas" pasaules karājas mirdzošs uzraksts "Sveiks lai dzīvo". Līdzīgi – kā vērtību un orientierus zaudējušas sabiedrības nākotnes portretējums – veidota arī Dovres pils aina, kur troļļu lomās iejutušies teātra vecākās paaudzes aktieri. Aina realizēta kā kāzu spoguļattēls – uzraksts "Sveiks lai dzīvo" lasāms no otra gala, savukārt Lolitas Caukas Sieviete zaļā kļuvusi par Ingrīdas nākotnes metamorfozi. Apātiskie, bet miermīlīgie mietpilsoņi šeit pārvērtušies par augstu stāvošiem un zolīdos uzvalkos tērptiem sadistiem, kuru priekšgalā esošais Ulda Dumpja Dovres vecis ar smaidu sejā fiziski (un morāli) izvaro Pēru Gintu.

Izrādes apskats: 'Pēra Ginta' modernā cilvēka kods
Foto: Kristaps Kalns

Pēra "attiecības" ar pasauli ļauj viņu traktēt ne tikai kā vienkārši cilvēku, bet arī kā simbolu māksliniekam. Sevī iegrimušam un pēc statusa kāram māksliniekam, kura citādība tomēr vēl neļauj tam "ierakstīties" izrādes veidotāju radītajā neglaimojošajā sabiedrības portretā. Zīmīga, lai arī nedaudz klišejiska, ir trako nama aina, kurā tā zombijiem līdzīgie iemītnieki ielenc Uldi Anži un mēģina tam piemērot "kroni" jeb apmierināti smaidošu masku, savukārt to, ka draudi cilvēka/mākslinieka pašidentitātei nāk arī no viņa paša, reprezentē visur klātesošais Pēra Ginta alter ego jeb Artura Krūzkopa iemiesotais Lielais Līkais, kas izrādē transformējas vairākos tēlos – Kalsenajā, Pogu Lējējā un Begrifenfeldtā. Starp izrādes asprātīgākajiem vizuālajiem risinājumiem minama aina uz kuģa – kamēr Uldis Anže nekontrolējami zvārojas, izmisīgi pieķēries mikrofona statīvam, turpat nesatricināmā angļu mierā pastaigājas Artura Krūzkopa Svešinieks, tērpts vieglā halātā un ellišķīgi kūpošu tējas tasi rokā.

Tomēr par izrādes augstākajiem punktiem viennozīmīgi kļūst divu aktrišu – Daigas Kažociņas un Agneses Cīrules – emocionāli uzlādētais tēlojums. Lai arī lugā jau ir ierakstīts Solveigas kā mātes figūras iespējamais traktējums, šoreiz šī "lomu maiņa" gājusi abos virzienos un Daigas Kažociņas Oze no lugā aprakstītās "krunkainās večiņa" pārtapusi cēlā un vitālā sievietē, ļaujot sevi uztvert ne tikai kā Pēra Ginta māti, bet arī kā dēla pirmo mīlestību.

Pretstatā Daigai Kažociņai, kuras Ozei ļauts darboties plašā cilvēcisko emociju amplitūdā, sākot no taisnīga sašutuma līdz pat bezierunu mīlestībai pret dēlu, Agneses Cīrules Solveigas skatuviskā eksistence ir noreducēta līdz absolūtam minimumam gan kustībās, gan vārdos, padarot viņu līdzīgāku parādībai – balsij, krāsai vai pat iemiesotai mīlestībai, nevis cilvēkam ar miesu un asinīm.

Izrādes apskats: 'Pēra Ginta' modernā cilvēka kods
Foto: Kristaps Kalns. Agnese Cīrule izrādē 'Pērs Gints'

Pārsteidzošo efektu paspilgtina Reiņa Dzudzilo scenogrāfiskais risinājums finālā, kur no skatuves skatītāju zālē ietiecas gaismas pielieta milzu "istaba", kuras centrā, nepārprotami atgādinot Mariju Mikelandželo slavenajā skulptūrā "Pieta", sēž Solveiga. Viņai rokās guļ jau vecais un pilnīgi kailais Pērs Gints (Andris Vītiņš), ko viņa, burtiski izstarojot mīlestību un rūpes, ieaijā miegā. Tikmēr uz skatuves stāvošo Uldi Anži lēnām apsedz tumsa, ļaujot noprast, ka Pērs ir atvadījies no savām šīszemes ķermeņa/ambīcijām/ilūzijām, lai ziedotos kam augstākam – gan dzīvē, gan mākslā.

Lai arī "Pērs Gints", iespējams, ir tikai viens no pakāpieniem režisoram Viesturam Kairišam būtisko lielo dzīves jautājumu izpētē, tas ir intelektuāli izaicinošs un vizuāli iespaidīgs darbs, kas sagādā ne mazums vielas pārdomām un vēlreiz apliecina gan Kairišu, gan Dzudzilo kā vienu no šībrīža latviešu teātra jaudīgajiem domātājiem.

Tags

Agnese Cīrule Izrādes apskats Lasāmgabali Latvijas Nacionālais teātris Reinis Dzudzillo Uldis Anže Viesturs Kairišs
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form