Vērtējums:
Iestudējuma galvenie trumpji ir veiksmīgais dramatizējums, teicams uzveduma temporitms un izstrādāti aktierdarbi. Dramatizējumu pēc romāna "Loks noslēdzies" motīviem veidojis Artūrs Dīcis, un izrādes laikā par prozu atgādina vien pāris Valda Liepiņa Stūrmaņa un Jura Bartkeviča Vecā "stāstošie" dialogi. Taču pārsvarā varoņu starpā dzirdamas dzīvas sarunas, kas reizē gan virza notikumus, gan atklāj savstarpējo attiecību krustugunis.
Notikumu centrā ir Artūra Skrastiņa Ābels – dīvains puisis, kas pasaulē meklē sevi un ilgojas pēc "tālā, neaizsniedzamā", ko uzvedumā personificē tumšādaina daiļava Andžela (Aminata Diarra). Pret šo risinājumu varbūt arī ir lielākās iebildes – pārāk ilustratīvs, statisks un taustāms ir šo Ābela skaisto atmiņu (vai dzīves jēgas) vizualizējums. Kaut arī Aminata Diarra Andželas tēlā ir patiešām iekārojama būtne – harmoniski valdzinoša, smaidoša un noslēpumaini pievilcīga.
Taču šajā izrādē sieviešu ieroči ar to vien nav izsmelti. Līdzās "plosās" vēl trīs vitālas un katra savā jomā pašapzinīgas sievietes. Tāpēc rodas jautājums – kāpēc izrādes nosaukums ir "Ābels un Olga"? Pilnīgi noteikti Ievas Pļavnieces Olga ir lielisks aktierdarbs dramatiskā lomā; saistoši ir vērot šo Olgas temperamentu, mērķtiecību un šarmanto uzspēli, mēģinot "iepīties" Ābela dzīvē. Bet tikpat azartiska, kaut ar puicisku enerģiju uzlādēta, ir Initas Dzelmes Līlija, raisot asociācijas ar mazu sātanu brunčos. Un sieviešu parādē ir vēl ceturtā – Rēzijas Kalniņas atveidotā Lolla, kura savukārt ir dzīves pieredzes bagātāka un pasauli iespējams uztver visreālāk. Taču arī šis raksturs veidots ar zināmu sievišķības noslēpumu un šarmu. Tāpēc kopumā pat šķiet, ka caur galveno varoni Ābelu vairāk šis iestudējums stāsta par sievietēm – viņu vājībām un dvēseles dēmoniem.
Tas, kas tiešām šajā iestudējumā pārsteidz, ir Kamerzāles "mistērija". Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis spēles laukumu aizpildījis ar gareniem, dažāda augstuma podestiem, kuri, protams, vispirms asociējas ar jūras viļņiem. Bet tie var būt gan fjordi, gan krastmalā no ūdens izlīduši akmeņi, gan visdažādāko mēbeļu funkciju izpildītāji utt. Aktieriem apspēlējot šos no pārdesmit centimetrus līdz metram augstos podestus, dīvainā kārtā rodas iespaids par lielu plašumu visapkārt, kas arī nepieciešams, lai radītu nojausmu par atmosfēru pie jūras kaut kur Ziemeļos. Bet tie paši podesti kalpo arī par aizvēju. Arī pārnestā nozīmē – kur gan vēl vēsajam ziemeļniekam tverties, ja ne pie otra cilvēka? Kaut arī šajā stāstā iekšēju kaislību ir vairāk nekā emocionāli piesātinātu skatuves mirkļu, kaut kāds mistiski neizskaidrojams siltums tomēr no iestudējuma plūst. Visticamāk uzveduma dzīvības artērija ir izrādes veidotāju personīgi pārdzīvotā vientulības un neizpratnes sajūta, kura neizbēgami pavada mākslinieku radošo dzīvi. Taču tas zemtekstā. Jo, pirmkārt, iestudējums piedāvā iespēju tuvplānā redzēt lieliskus aktierus nopietnā klasikas interpretācijā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
