Izrādes apskats: Tik daudz Faustu

Vērtējums:

Protams, ka tā ir fikcija, bet izspēlētais sižets no mākslinieku ikdienas aktieriem ir tik personīgs, ka nevar neuzrunāt. Vēl vairāk mani uzrunāja vieglums, ar kādu notikusi pieskaršanās klasiķim un ģēnijam Gētem. Uzskatu to par drosmi, jo ikviens taču pēc iestudējuma noskatīšanās varētu teikt, ka "tas nav Fausts" vai "tas nav Gēte". Bet vai pasaulē ir kāds tik iedomīgs, lai varētu apgalvot, ka pilnīgi noteikti zina, kas ir Fausts? Taču ir nepārvarama vēlme izzināt. Tieši tāpat kā Fausts par jebkuru cenu ir gatavs atklāt cilvēka dzīves jēgas noslēpumus. Viesturs Meikšāns kopā ar aktieriem no Gētes "Fausta" paņēmuši vien mazu kripatiņu un tālāk ļāvušies interpretācijai, pārnesot to uz mūsdienām un vēl tiešāk – uz aktiera attiecībām ar teātra mākslu. Un tā ir kripatiņa, ko savukārt es uztvēru vispārliecinošāk un kas man sagādāja vislielāko gandarījumu.

Režisoru Viesturu Meikšānu raksturo paņēmiens sakausēt kādu kultūras (literatūras) mantojuma "pērli" ar mūsu dzīves aktualitātēm un personīgo pārdzīvojumu saskarē ar to. Pilnā mērā režisoram uzticējušies arī aktieri, kas ar režisoru Nacionālajā teātrī taču strādā pirmo reizi.

Visgrūtākais uzdevums, šķiet, runājot Gētes vārsmas, bijis Ivaram Kļavinskim latvju velna ādā. Citā ainā, kad Ivara Kļavinska sludinātājs jeb Mefistofelis ir partnerībā ar Jāņa Vimbas nervozo sanitāru jeb mūsdienu Faustu, viņa spēlētais varonis jau ir pārliecinošāks, agresīvāks, mērķtiecīgāks. Taču kopumā gandarījumu sagādā viss aktieru ansamblis – rodas pārliecība, ka visi bijuši režisora domubiedri bez izņēmuma.

Iestudējuma kompozīcija līdzinās kolāžai, kura sastāv no vairāku epizožu virknējuma. Izrādes sākumā šīs epizodes atdalītas noteiktāk, bet otrajā pusē, kad aktierī - teletūbijā - Jānī Āmanī uzvirmojušas "privātas kaislības", – robežas jau ir nosacītākas. Zinot par iestudējumu tikai elementārus faktus – ka spēlē septiņi aktieri un izrādes nosaukums ir "Septiņi Fausti", pirmo pusstundu mana uztvere zināmā mērā tiek maldināta, jo rodas sajūta, ka izrāde no Gētes darba piedāvās septiņas epizodes vairāk vai mazāk oriģinālā interpretācijā. Taču iestudējums ir ar daudz sarežģītāku struktūru.

Pirmā epizode ar Raini un Aspaziju muzejā ir jautri ironiska, kaut Jānis Skanis - Rainis - Fausts pret saviem Gētes tekstiem izturas gana nopietni un nekādā ziņā nav jūtama šo vārdu apšaubīšana. Komiskais rodas neatbilsmē starp vārdiem un kontekstu, kurā tie dzirdami. Iespējams caur šo epizodi izrādes veidotāji it kā secina, ka muzeja formāts nav īstais paņēmiens, kā pietuvoties ģēnija darbam. Nedaudz dinamiskāka jau ir otrā epizode, kurā uzsvērta misticisma klātbūtne. Šeit starp vārdiem un skatuvisko darbību mazāka disonanse, taču ironiskā attieksme pret Fausta (šajā epizodē Ivars Puga) neapturamo vēlmi atdoties kārdinājumam saglabājas. Pavisam komisks ir Jāņa Vimbas Fausts – sanitārs Ķirurģiskās plastikas klīnikā, kurā sejas korekciju veikusi četrpadsmitgadīgā Margrietiņa (Madara Saldovere).

Tomēr pati komiskākā epizode, no kuras vēlāk attīstīsies dramatiskās fināla ainas, ir teletūbiju "sarunas". Lielāku absurdu kā Gētes vārdi "pasaule šim prātam maza liekas" no teletūbija Dipsija mutes laikam pat grūti iedomāties. Notiek kaut kas mistisks – tiešām šo būtni paliek neizsakāmi žēl. Spēles telpā pēc brīža sākas citu personu svētsvinīgs gājiens pustumsā, kura mērķis laikam taču ir savākt teletūbiju Dipsiju. Taču teletūbijs pārsteidzošā kārtā ir neuzvarams un stoiciskā mierā spēj pretoties savam "bendem" (vismaz tā nolasīju šo ainu otrajā pirmizrādē). Var tikai minēt – tam pretojās teletūbijs vai aktieris Jānis Āmanis. Vai Fausts, kas sēž aktierī Jānī Āmanī. Pie līdzīgas pašatklāsmes – kas es esmu un kāda manam darbam jēga? – beigu epizodēs nonāk arī aktrise Lāsma Kugrēna, spēlējot Gētes Helēnu. It kā spēlējot – jo par to skatītājs tiek tikai informēts. Aktrisei Kugrēnai jeb Meikšāna izrādes varonei esot patikusi Gētes ideja, ka "tikai caur brīvību var sasniegt mākslas kalngalus". Savā ziņā arī režisors Meikšāns, nenobīstoties no Gētes un "Fausta", ir bijis brīvs savā ceļā uz mākslas patiesības meklēšanu un arī aktieriem tiek dota brīvība – gan improvizējot par Fausta tēmām, gan analizējot sevi.

Zināmas paralēles saskatīju starp Meikšāna iestudējuma un Gētes darba uzbūves principiem. Arī Gēte izmantojis dažādas sava laika literatūras un mākslas koncepcijas, savukārt darba struktūra "Faustā" sevī apvieno epizodes, kas notikušas dažādos laikos un vietās (jeb kultūrvēsturiskajās situācijās). Arī Meikšāna darbs līdz ar to uztverams kā atrakciju montāža, kurā atrodam gan atsauces uz Fausta tulkotāju Raini, cilvēku nerimtīgo aizrautību ezotērikas virzienā, mūsdienās aktuālo vēlmi atjaunināt mirstīgo ķermeni plastiskās ķirurģijas klīnikās, virtuālās pasaules ietekmi uz ikdienu (ko prezentē arī teletūbiji) un beigu galā – aktiera atļaušanos pretoties režisoram (kur paralēles var vilkt ar cilvēka sacelšanos pret Dievu).

Jaunā kvalitātē tiek izmantota NT Jaunā zāle, kurā skatītāju rindas ir pa perimetru spēles laukumam. Turklāt ik pa brīdim kaut kur paveras vai atveras vēl kāds neapgūts "caurums", radot baisi klaustrofobisku iespaidu. Jau Meikšāna/ Suhanova iestudējumā "Vīns un nezāles" VDT konsekventi tika izmantota uzeja no zemskatuves. Arī "Septiņos Faustos" visi varoņi lielākoties uznāk un nonāk no apakšstāva. Varbūt tur ir elle, bet iestudējums rāda, ka nekas cits dažbrīd nav arī te uz zemes…

Man patīk, ka Meikšāna Fausts "attīstās" no latviešu folkloras un latviešu literatūras klasiķa Raiņa (puzurs virs Raiņa/Fausta darbgalda, kas savukārt ir veca lāde, un no kuras izlien latvju velns/ Mefistofelis). Tātad viens reāls ceļš, kā doties meklēt cilvēka dzīves jēgu, ir caur sevi – caur savu sākotni un caur savu ikdienu. Citādi tu esi tikai marionete Elviss, kādu redzam griežamies ap savu asi mazajā paviljonā, kas spēles telpas vidū izgaismots izrādes finālā.