Vērtējums:
Visvairāk šajā iestudējumā mulsina izrādes veidotāju apzinātā distancēšanās no Hemingveja darbā tik skarbi attēlotā kara absurda, jo izrāde iecerēta kā gaišs mīlas stāsts. Romāna lappusēs aprakstītās kara realitātes ainas konfrontācijā ar jūtām, kas veidojas amerikāņu leitnanta un angļu sanitāres starpā, rada neparastu spriedzi. Savukārt izrādē kara bezjēdzīgo šausmu fons ir tik minimāls, ka nevar īsti saprast, par ko tieši režisors ir gribējis runāt. Negribas domāt, ka viņš vienkārši vēlējies parunāt par mīlestību. Jā, Andris Bulis stāsta arī par sava varoņa Henrija fiziski smagajiem pārdzīvojumiem – gan mūkot no lauku žandarmērijas, gan piemin rudens nakti, kurā airējies 35 km pāri ezeram, lai šķērsotu Itālijas un Šveices robežu. Bet tam visam tiešā un pārnestā nozīmē ir tik gaišs fons, ka Henrija galvenais mērķis, šķiet, – pastāstīt savus piedzīvojumus, nevis pārdzīvojumus.
Ārēji izrādes ritms ir mierīgi apcerīgs. Hemingveja varonis šajā karā nonācis vairāk žurnālistiskas intereses vadīts, tas uzsvērts arī Andra Buļa skatuviskajās darbībās – daļu izrādes laika viņš ar zīmuli uz piezīmju papīra kaut ko pieraksta un atzīmē. Tādējādi skatītājiem ļaujot domāt, ka viņu acu priekšā redzamais ir atdzīvojušās Henrija atmiņas. Turklāt arī Henrija teksts lielākoties ir stāstījums pirmajā personā, kas kamerizrādei, protams, ir adekvāta izteiksmes forma.
Kaut arī režisors darbu veidojis tikai pēc motīviem, bet atsevišķi romāna tēli un notikumu vietas apvienotas, ir mirkļi, kad tomēr vēstījumā manāma sasteigtība. Piemēram, jau pirmajā ainā, kurā parādās Vitas Baļčunaites Ketrina, burtiski pāris minūšu laikā notiek gan iepazīšanās, meitene pavisam viegli atstāsta iepriekšējo nelaimīgo mīlestību un tūlīt pat jau izskan viņas vēlme – lai Henrijs pret viņu ir mīļš. Un viņu attiecībās turpmākās pusotras stundas laikā arī nekas nemainās – mīļi un jauki viens pret otru viņi ir līdz pat Ketrinas nāvei.
Jānotic, ka labs draugs Henrijam ir arī dakteris Rinaldi, ko atveido Andris Liseckis. Zinot, ka Rinaldi, būdams itālis, ar Henriju sarunājas angliski, aktiera akcents izklausās amizanti. Taču grūtāk saprast, vai jauneklis, kurš visu laiku mazliet iereibis cilā pudeli un glāzīti, tiešām ir ķirurgs un uzticamākais kara biedrs Henrijam? Līdzās šiem "kara biedriem" iestudējumā ieviests arī viens simbolisks tēls – Olgas Ostrovskas Piodža jeb Lietus. No lietus bērnībā baidījusies Ketrina, rudens lietavu laikā norisinās dramatiskas epizodes Henrija kara gaitās, spēcīgs lietus pavada Henriju un Ketrinu, naktī šķērsojot ezeru pāri Itālijas un Šveices robežai. Vai šajā stāstā cilvēki jeb abi mīlētāji ir laimīgi un harmoniski, kamēr daba "raud"? Piodža izrādē runā sentences par mīlestību, kā arī dzied un spēlē vijoli, fonā skanot slavenu operu fragmentiem (izrādē izmantota Vivaldi, Rossini, Debisī, Baha mūzika). Šī mūzika, protams, uzrunā un aizkustina, un silda tikpat ļoti kā mājīgā izrādes atmosfēra. Scenogrāfs Andris Freibergs mazajā spēles laukumā radījis kādu Itālijas ielas kafejnīcas fragmentu, ko ieskauj vairāki desmiti "smilšu" maisu (daži, no kuriem noder kā guļvieta gan hospitālī, gan viesnīcās). Taču būtiskākais – visu izrādes laiku spēles telpa ir saulaini gaiša, it kā uzsverot izrādes programmiņā citētā filozofa E. Solovjova domu, ka traģēdija norisinās atklāti un gaišā dienas laikā, un ka traģēdijas krāsa ir baltā. Var jau būt arī tā. Bez konfliktiem, pārpratumiem, dramatiskiem pārdzīvojumiem un asarām. Kā sapnī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
