Izrādes recenzija: Ģērbēja Normana un Rolanda Beķera teātris
Foto: Edgars Pohevičs

Liepājas teātra iestudējums "Ģērbējs" skatītāju ieved aizskatuvē. Britu dramaturga Ronalda Hārvuda lugas stāsts balstīts autora personīgajā pieredzē, darbojoties kādā Šekspīra teātra trupā 20. gadsimta vidū. Režisora Dmitrija Petrenko interpretācijā jūtams arī mūsdienu pieredzes uzslāņojums, taču Rolanda Beķera atveidojumā ģērbējs Normans savā teātra mīlestībā noteikti ir pārlaicīgs.

Vērtējums:2

Beķera spēlētajam varonim piemīt pozitīva enerģija, simpātiska aizrautība un spēja visu nokārtot tā, lai teātra "mehānisms" darbotos pēc iespējas precīzi. Un vēl vairāk – Normans ir apveltīts ar apbrīnojamu aktiermeistarību. Gan tikai tikmēr, kamēr pašam nav jākāpj uz skatuves, jo Normanam īsto gandarījumu sagādā pelēkā kardināla "loma", kas ietver notikumu vērošanu un organizēšanu, cilvēku rīcības analizēšanu, procesu ietekmēšanu. Viņš ir galvenais atbalsta plecs, palīgs, ģērbējs, aukle un draugs savam darba devējam – kāda provinces teātra aktieru trupas vadītājam un galvenajam aktierim, Edgara Pujāta spēlētajam Kungam. Šķiet, ka Normans, kaut ir tikai "kulišu darbonis", visprecīzāk ievēro trupas galvenā aktiera izvirzīto noteikumu "Nelien manās gaismās!", kas jāņem vērā viņa skatuves partneriem. Normans gatavs atteikties pat no savas pārtikas devas par labu Kungam.

Rolands Beķeris uzmanību jau no paša izrādes sākuma saista ne tikai ar aktīvo pļāpāšanu un ārējo rosību (ko piepilda aizņemtība ar milzīgā skatuves priekškara sagatavošanu un aktiera garderobes sakārtošanu), bet arī ar Normana iekšējās dzīves intensitāti. Šķiet, ka viņš paralēli domā un pārdzīvo vismaz trīs četras emocijas. Turklāt rada iespaidu, ka Normanam pirmkārt rūp visi citi šajā teātra trupā jeb ģimenē (kā viņš pats nemitīgi atkārto), jo no tā savukārt ir atkarīgs tas, kā un vai spēlēs viņa Kungs. Ir svarīgas labas attiecības ar Andas Albužes spēlēto atturīgo izrādes vadītāju. Ir jātur grožos jaunā aktrisīte (Ilze Jura), lai nenojauc "ģimenes" rutīnu ar uzmākšanos premjeram. Ir jāprot pārliecināt mūžīgo "dežūraktieri": šo lomu sagatavojis Herberts Laukšteins, bet man gadījās redzēt Dmitriju Petrenko, kurš 30. marta vakarā aizvietoja Liepājas teātra direktoru un īsajā uznācienā pēc "Līra" izrādes nospēlēšanas aizkustinoši atklāja mazā cilvēka sapni.

Izrādes recenzija: Ģērbēja Normana un Rolanda Beķera teātris
Foto: Edgars Pohevičs

Pirmā cēliena garais ievads ir trauslas spriedzes uzlādēts – aktieri Rolands Beķeris un Inga Apine (Milēdija, galvenā aktiera mīļotā) rada pamatīgu intrigu, iezīmējot apstākļus, kādos teātra trupa nonākusi saistībā ar sava teātra premjera kritisko veselības stāvokli. Lugas tekstā ik pa brīdim dzirdamas replikas arī saistībā ar tobrīd pilsētā notiekošajiem uzlidojumiem (darbība notiek Otrā pasaules kara laikā) un to, cik destruktīvu iespaidu karš atstāj uz teātra pasauli, taču iestudējumā šie notikumi atstāti vien vēstījuma fonā. Pat ja dūmaka uz skatuves atgādina dūmus pēc uzlidojuma. Mārtiņa Feldmaņa gaismojumā, kā arī kostīmu mākslinieces Baibas Litiņas un scenogrāfes Sintijas Jēkabsones tonālajā kompozīcijā melnajā skatuves kārbā silti izgaismotā dūmaka gleznieciski izceļ kostimērijas tumši violetos, purpura sarkanos un oranždzeltenos toņus. Fonā ir karš, taču tas nav iemels būt vai nebūt "Karaļa Līra" izrādei "šovakar". Iemesls ir galvenās lomas aktiera problēmas.

Kas tad kaiš trupas vadītājam un galvenajam aktierim? Edgara Pujāta Kungs gados ir vēl pietiekami jauns. Katrā ziņā aktieri Pujātu Liepājas teātra trupā pie vecākās paaudzes vēl pieskaitīt nevar, arī tekstā neizskan nekas tāds, kas liktu domāt – Kungs teātrim ir nederīgs savu gadu un nespēka (vai slimības) dēļ. Ir daži kreņķi, kas akurāt lugas notikuma laikā Kungu ir padarījuši grūtsirdīgāku, piemēram, karš, kas plosa gan teātra ēkas, gan trupu – un līdz ar to arī pašam bijušas zināmas grūtības sakomplektēt jēdzīgu ansambli. Tomēr Pujāta spēle (brīžiem lēnīga gaita un depresīva nomāktība, mainīgi emocionālie stāvokļi, tostarp bailes uziet uz "skatuves" u. c.) liek drīzāk aizdomāties par mūsdienu ligu – veģetatīvo distoniju, kas izplatīta ne tikai radošo cilvēku vidē. Šādā kontekstā gluži nežēlīgi šķiet tas, kā Normans pieliek visus pūliņus, lai Kungs tomēr spēlētu savu Karali Līru. Pamazām Kungu nogrimējot un uzliekot parūku, Pujāts noveco par gadiem 40 un nogurums misijā "būt teātrī" ir acīm skaidri saredzams.

Uz Beķera rosīgās aktivitātes fona Pujātam spēlēt garīgu sabrukumu ir izaicinājums, jo viņš savā apjukumā spēj būt tikai pasīvs. Turklāt Pujāta spēlētais aktieris, visdrīzāk, arī nav ne liela personība, ne dižs mākslinieks. Visticamāk, ziedu laikos viņš vienkārši bijis ļoti pievilcīgs (un daža laba acīs joprojām tāds ir) šajā Šekspīra teātra ierindas trupā. Uz brīdi gan pavīd kas ļoti personīgs un cilvēcīgs Kunga monologā otrajā cēlienā. Tomēr līdzjūtību šis tēls īsti neraisa.

Izrādes recenzija: Ģērbēja Normana un Rolanda Beķera teātris
Foto: Edgars Pohevičs

Savs noslēpums savukārt ir Apines spēlētajai Milēdijai, kura, šķiet, Pujāta Kungā cilvēku mīl vairāk nekā viņa radīto mākslu. Cita starpā, Milēdija, tieši tāpat kā ģērbējs Normans, dzīvē ir lieliska aktrise. Apine kādā epizodē brīnišķīgi nospēlē gan mazu histēriju (gaumes robežās, apzināti režisējot savu uzvedību), gan iejūtību un dusmas pret mīļoto, turklāt precīzi jūtot publiku.

Kungs galu galā kāpj uz skatuves, un, ja ticam Normanam uz vārda, publika šajā vakarā ir īpašā sajūsmā par aktiera spēli Līra lomā. Taču tikpat labi tas, ar kādu aizvainojumu sevis nenovērtēšanu finālā spēlē Beķeris, liek iepriekš redzētajā un dzirdētājā daudz ko apšaubīt. Lūk, kur ir šīs izrādes Līrs! Normans, kurš pats domājis, ka atdevis teātrim un Kungam sevi visu, atpakaļ gaidīto pateicību tomēr nesaņem tādu, kā iedomājies. Te arī jāatceras iestudējuma apakšvirsraksts "ilūziju drāma". Tāpat kā aktieri savās lomās, arī Normans dzīvojis ilūzijās. Un arī mums kā skatītājiem attiecībā uz Beķera Ģērbēju tā, izrādās, bijusi vien ilūzija, noticot tam, cik Normans ir lielisks cilvēks. Īsts teātris, no visām pusēm!

Source

Tags

Dmitrijs Petrenko Edgars Pujāts Izrādes apskats Liepājas teātris recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form