Bija izdevība Maskavā arī ar savam acīm pārliecināties, ka Viestura Meikšāna jaunā izrāde ir vērienīga un formā gana oriģināla, bet iecerē - uzsvērts spēles teātris.
Par piedzīvojumiem Maskavas kontrastos un dzīves/mākslas likumos bija izdevība parunāt ar režisoru Viesturu Meikšānu.
Kādā intervijā tu saki, ka labprāt savam iestudējumam būtu devis nosaukumu "Noziegums". Kāpēc?
Tāpēc, ka šo lugu vēlējos rādīt kā "krimiķi". To vairs nav iespējams taisīt kā drāmu vai traģēdiju ar reālpsiholoģiskiem dziļumiem. Šī luga jākodē ļoti viegli, tā jāatklāj kā spēle. Tieši tāpēc es vēlējos uzsvērt spēles teātri. Lai skatītājam jau pēc šī vārda būtu skaidrs - o, spēle, tad ļausimies patīkamai laika pavadīšanai!
To, ka skatītājam tiek piedāvāts spēles teātris, var saprast uzreiz - no scenogrāfijas, kura veidota uz "liels" - "mazs" kontrastu principa. Arī aktieru plastika pārsvarā ir kā lidojumā, neikdienišķa. Tas droši vien ir horeogrāfa Renāta Mamina nopelns.
Es vienmēr esmu ļoti piesardzīgs, ja runa ir par horeogrāfisku vai plastisku elementu izmantošanu izrādē. Man reti ir bijusi sajūta, ka deja organiski iederas dramatiskos iestudējumos. Tāpēc vienmēr Latvijā strādāju tikai ar vienu horeogrāfi, Lindu Mīļo, kura jau zina kas man patīk, kas man ir vajadzīgs. Man liekas, ka "Latvijas dejas vēstures" dejas numurs iestudējumā "Egoisti" (Valmieras teātrī) ir ideāls paraugs tam, kā deja varētu izskatīties ne-dejas izrādēs.
Bet arī sadarbība ar Renātu Maskavā man patika, kaut gan tā bija ļoti atšķirīga no tā, kā es esmu strādājis līdz šim (jo Renāts nāk no baleta vides). Taču Maskavā es sapratu, ka ir jāpierod pie visa. Tā ir pilnīgi cita teātra pasaule. Pat tas, ka šis milzīgais teātris lēmumu par kādas izrādes iestudēšanu pieņem tikai 3 līdz 4 mēnēšus pirms pirmā mēģinājuma.
Trīs mēneši var būt pietiekami, lai iestudētu vienu izrādi, bet režisoram jau vajag arī sagatavošanās posmu...
Tur viss var mainīties pēkšņi un negaidot. Lēmumi tiek pieņemti bez padziļinātas analīzes, vairāk pat intuītīvi, bet tad tie tiek īstenoties gandrīz nekavējoties. Tur viss ir nemitīgā kustībā. Pastāvīga metamorfoze. Tur ir cits ritms un es to izjutu pat mēģinājumu laikā. Nekad es neesmu spējis pavadīt mēģinājumos 8-11 stundas, koncentrēšanās ir tik liela, ka tu nogursti arī fiziski. Jūties kā pēc maratona skriešanas. Maskava ir darba pilsēta. Ielās, piemēram, bērnus pat tur neredz. Ir tāda sajūta, ka visi tur skrien, nespējot domāt ne par ko citu kā tikai par darbu. Bet man tas ļoti patīk. Tā dēļ vien es gribētu tur atkal atgriezties pastrādāt.
Maskavas teātra vide var atļauties šādi neplānot neko uz priekšu, jo ir pieejami milzīgi resursi. Tur desmit dienu laikā var atrast galvenās lomas tēlotāju. Tā nav problēma. Tev piezvana un pajautā - vai tu rīt vari nākt mēģināt?
Un ar to konkurenci un teātru, kā arī aktieru skaitu, atbilde gandrīz vienmēr būs "jā", vai ne?
Jā. Bet tas ir saprotams, apzinoties Krievijas mērogu. Tur ir miljons aktieru, miljons režisoru. Nu, labi, es pārspīlēju. Tirgus ir tik milzīgs, ka tev nekas pašam nav jāplāno. Tur plānošana piecus gadus uz priekšu nav iespējama un iedomājama. Turklāt ļoti daudz ko var ietekmēt subjektīvs viedoklis no malas. Ka tas un tas ir kaut kas slikts vai tieši otrādi - ļoti labs... Var ienākt kādam pēkšņi prātā tev piezvanīt tagad, bet var piezvanīt tikai rudenī. Nav nekādu robežu, acīmredzamas sistēmas... Un arī es personīgi nejūtos tā, it kā Maskavā kaut kas būtu beidzies. Vienkārši no Maskavas Dailes teātra puses šobrīd ir nogaidoša attieksme.
Ne tikai man bija milzīga pieredze strādāt MDT, bet izrādās, arī daudzi aktieri nekad nebija spēlējuši šādās spilgtās formās kā mūsu komanda to piedāvāja. Divi aktieri ar 15 un 20 gadu pieredzi man tieši tā arī teica, ka mēs neko tādu vēl neesam darījuši, un tāpēc, protams, viņiem bija šaubas, vai tas ir labi. Taču viņi ne tikai to izdarīja labi, bet arī spēja nekrist saldi mānīgajā spēlē uz publiku. Un tas ir augsts līmenis. Spēles teātris prasa no aktieriem talantu "muļķoties" uz skatuves, taču dažkārt aktieri baidās izskatīties muļķīgi. Bet, ja to dara kā Bezrukovs "Mirušajās dvēselēs" Tabakova teātra iestudējumā, tad tas ir šedevrs. Pēc šādām pērlēm skatītāji to nespēs aizmirst. Tāds bija mūsu mērķis arī ar "Krečinska kāzām".
Kirila Serebreņņikova "Trīsgrašu opera" taču arī nav nekāds "staņislavskis"...?
Tieši tā. Kirila izrādes MDT arī nav reālisms. Tā kā šī reālisma citadele, var teikt, nodarbojas ar teātra mākslu visdažādākajos žanros.
Pirms "Krečinska kāzu" izrādes rinda pie administratora lodziņa bija piecas reizes garāka nekā pie kases... Jo biļetes ir izpirktas.
Mūsu komandai tā jau ir otrā izrāde MDT. Man personīgi tas ir augstākais sasniegums karjerā. Strādāt šajā līmenī ir bauda, kaut gan izrādās, ka ne tikai mēģinājumu telpā notiek darbs. Ir jāstrādā arī ar direkciju, tehniskajiem darbiniekiem, ir jāveido attiecības ar visiem iesaistītajiem cilvēkiem, kas strādā pie šīs izrādes, un tā arī ir neatņemama šīs profesijas sastāvdaļa. Man tiešām jāsaka milzīgs paldies visiem, kas ar sirdi un dvēseli strādāja pie šīm izrādēm.
Krievijas teātra vide un konteksts uzreiz nav saprotams, tomēr, ja tur gribi strādāt, jāspēj orientēties. Zināmā mērā tas pat ir kultūršoks, bet pēc kāda laika jūtu, ka āķis ir lūpā un vēlies tur atgriezties vēl un vēl. Es nedomāju, ka tā strādā arī Rietumeiropas teātri, kaut gan vēl neesmu tur strādājis. Tāpēc šāda Krievijas pieredze ir unikāla. Maskavas teātris ir dzīvs organisms ar savām sāpēm, intrigām, mīlestību un bailēm.
Šo visu kontrastu gammu visstiprāk piedzīvoju, kad gāja bojā Marina Goluba. Aktrise, kurai mūsu izrādē bija jāatveido Atujevas loma, un ar kuru mēs jau mēnesi bijām strādājuši, bet kura gāja bojā smagā autokatastrofā Maskavas centrā. Šī traģēdija "piecēla" visus kājās un varēja redzēt īstu, patiesu un dziļu krievu mentalitāti, kas kritiskās situācijās it kā iztaisno savu bēdu saliekto muguru. Tādā brīdi var redzēt krievu dvēseli, kādu to rāda Tolstojs un Dostojevskis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
