'Man svarīgs ir tēls, detaļas un impulss'. Saruna ar bulgāru režisoru Plamenu Dipčikovu

Otrreiz viņa simpātijas pret Leļļu teātra aktieriem atdzīvojās pērn, uz Latviju atvedot mums neierasto spēles manieri – tēlu teātri izrādē ”Rrrrumpel... rrrūķis”, kuru režisors sauc par savu lielāko veiksmi.

Trīs labas lietas, un šobrīd tiek gatavots īpašs pārsteigums – krāšņs trīsdimensiju uzvedums ”Brīnumpērlīte”, uz kuru tiek gaidīti bērni no triju gadu vecuma. Pirmizrāde jau šo sestdien – 3. novembrī.

Starp citu, pēc veiksmīgās karjeras Bulgārijā Dipčikovs kopā ar dzīvesbiedri un visu viņa iestudējumu mākslinieci Ani Petrovu 2000. gadā pārcēlās uz Spāniju, kur nodibinājuši paši savu leļļu teātra kompāniju ”Kalina”.

Vai ”Brīnumpērlīti” esat jau kādreiz iestudējis?

Jā gan! Tieši ”Brīnumpērlīte”, kuru iestudēju 1983. gadā Bulgārijā, bija mans diplomdarbs, kas izrādījās tik veiksmīgs, ka ieguva daudzas prēmijas – gan par režiju, gan mūziku un scenogrāfiju, turklāt kļuva arī par sezonas labāko izrādi. Rādījām to arī ārpus Bulgārijas. Gadu pēc iestudējuma pirmoreiz atbraucu uz Rīgu. Un tagad, pēc tik daudziem gadiem, laikam jau kaut kāda nostalģija vedināja padoties izaicinājumam - ņemt un šo materiālu iestudēt vēlreiz, bet Latvijā. Protams, tas būs absolūti citāds, lai gan tēma, kas šajā pasakā ietverta, ir un būs vienmēr aktuāla, var mainīties tikai akcenti.

Kas īsti ir ”Brīnumpērlītes” autors?

Tas ir Valērijs Petrovs, Bulgārijā ļoti iemīļots, novērtēts un cienījams dzejnieks. Viņš raksta arī scenārijus, pats tulkojis visus Šekspīra darbus, turklāt no senās angļu valodas – tas nozīmē, ka ik vārds ir dzeja. Lugas, ko viņš raksta, ir brīnišķīgas skatuves pasakas ar spraigām situācijām un atraktīvu darbību. Tāpēc domāju, ka arī skatītāji Latvijā pelnījuši satikties ar dramaturģiju, kas sevi jau pierādījusi, jo pasaulē ”Brīnumpērlīte”, pēc oriģinālnosaukuma pazīstama kā ”Puk”, ir labi pazīstama: pēc tās sižeta veidoti gan baleti, gan filmas.

Skatītājiem tiek solīts, ka ”Brīnumpērlīte” iezīmēs jaunus ceļus leļļu teātra specifikā, vismaz Latvijā jau nu noteikti. Turklāt jūs pats esat ķēries ne tikai pie režijas, bet arī multimediālā risinājuma un videoprojekciju pults.

Mēģināsim apvienot divas sfēras: teātri un kino. Turklāt izmantosim nevis klaju kino specifiku, bet gan kadru montāžas principu, atsevišķus kinematogrāfijas paņēmienus, piemēram, tuvplāna un kopplāna maiņu - lai izrāde būtu interesanta jaunajai paaudzei, kas iecienījusi telefonu, datoru, televīziju. Lai gan iestudējumā būs, ko redzēt un pārdomāt arī pieaugušajiem, visi kopā mērķtiecīgi veidojam krāšņu pasaku tieši bērniem. Tiks izmantota tā saucamā ”melnā kabineta” spēles tehnika, kur lelles lidos un peldēs, videoprojekcijas veidos jūras dzelmi, kurā peldēs zivtiņas, krabji un citi jūras iemītnieki – itin viss tiks veidots tā, lai uzrunātu bērnus: košās krāsās un tīrās līnijās, radot trīsdimensiju iespaidu. Skanēs arī skaista mūzika, ko īpaši šim uzvedumam uzrakstījis Valdis Zilveris.

Jau trešo reizi esat atgriezies Latvijas Leļļu teātrī: tas nozīmē īpašas simpātijas pret Latviju un latviešu aktieriem?

Zīmīga sakritība: veidojot iestudējumus Latvijā, man vienmēr laimējies strādāt ar jaunajiem aktieriem. Kad Latvijā ierados pirmoreiz, 1984. gadā, iestudēju izrādi ”Rume un vecais lauva”: tajā savas pirmās lomas spēlēja pavisam jauniņie Laila un Jānis Kirmuškas. Pagājušajā gadā, strādājot pie ”Rrrumpel... Rūķis” – Dana Lāce un Miķelis Žideļūns. ”Brīnumpērlītē” komanda ir daudz lielāka - gandrīz visi abu trupu aktieri, un tas sniedz citas sajūtas. Darbs ar jaunajiem vienmēr nozīmē svaigas domas, pašiem jauniešiem būtiskas idejas un aktuālu problemātiku. Protams, jautājumi gadu gaitā nemainās; tomēr katram jaunam cilvēkam uz tiem jāatbild pašam. Tāpēc dažādu paaudžu tikšanās ir ļoti derīga. Tāpat man patīk, ka viņu acīs redzama gan zinātkāre, gan atklājuma prieks, ka viņi ir kā māls – elastīgi, atsaucīgi, veidojami. Jūtu, - arī viņiem ir interesanti. Un arī man pašam tas nozīmē jaunus apvāršņus.

Ja salīdzinām aktierus ārzemēs un Latvijā: atšķirība ir liela?

Viss atkarīgs no teātra lomas un vietas konkrētajā valstī: tas ir jautājums par to, kā teātris satiek savu skatītāju. Austrumvalstīs teātra māksla vienmēr bijusi augstā līmenī, tāpēc publika allaž meklējusi konkrētu teātri, vēloties redzēt konkrētu izrādi. Taču rietumvalstīs bieži vien tieši teātris ir tas, kurš meklē skatītāju, jo daudzām trupām fiziski nav sava teātra. Arī trupu sastāvs ir mainīgs, jo aktieri tiek algoti uz noteiktu izrādi. Tur viņi nezina, vai un kad būs nākamais darbs. No otras puses – tāds radošais nemiers sniedz savu kvalitāti, urda jaunu iespēju meklējumiem, jo stabilitāte – tāda, kā Latvijā, kur lielākā dala aktieru strādā konkrētā teātrī, dažos gadījumos var kļūt bīstama. Tajā pašā laikā, pastāvība dod citu attieksmi pret darbu: var plānot savu nākotni ilgtermiņā, savlaicīgi iepazīties ar lugas materiālu, režisoriem. Tāpēc latviešu aktieri ir ļoti čakli, no sirds cenšas realizēt to, ko prasa režisors. Arī domājoši, jo dramaturģijā meklē jēgu, idejas kodolu, visus jautājumus vēlas noskaidrot līdz saknei, izzinot motivāciju, kāpēc darām tieši tā un ne citādi. Īsi sakot – jūsu aktieri ļoti nopietni uztver režisora doto programmu.

Savulaik esat bijis autoritāte Bulgārijā, šobrīd Spānijā jums ir pašam savs teātris. Kuri no izteiksmes līdzekļiem jums ir svarīgākie, īstenojot savas idejas?

Laba un kvalitatīva iestudējuma mērķim atzīstu jebkurus līdzekļus, lai rezultātā veidotos izteiksmīgs tēlu teātris. Galvenais – uz skatuves parādīt no dzīves aizgūtus, spilgtus un raksturīgus tēlus, tāpat kā situācijas, kuras veido labi pazīstamas paralēles ar dzīvi. Etīdes, kas tiek izspēlētas uz skatuves, kalpo tikai par impulsu: turpinājumu tās izdzīvo skatītāja iztēlē.

Tas nozīmē konceptuālās mākslas klātbūtni?

Jā, varētu teikt, ka tā ir konceptuāla komunikācija ar publiku: mans mērķis ir ideju transformēt skatītāja apziņā, tāpēc svarīgs ir scēniskais koptēls, emocionālā tonalitāte. Kad rezultātā redzu skatītāju atzinīgās sejas, varu teikt: savu esmu paveicis.

Tātad izšķirošākā nozīme, jūsuprāt, ir tieši detaļām un tēla radītajam impulsam?

Tieši tā! Man nepieciešams dziļums. Sajūta. Varu izdarīt jebko, lai skatītājs sajustu impulsu. Manuprāt, detaļas ir daiļrunīgākas par veselumu: ja uz skatuves parādu visu zirga ķermeni, tas skatītāja iztēli rosinās mazāk, nekā zirdziņa kājas fragments. Detaļas skatītāja apziņā veidojas pašas no sevis. Tāpēc tik svarīgs ir brīdis, kad krustojas ideja un fiziskā realitāte. Atpazīstamās detaļas tās apvieno, rosinot fantāziju.