Mīla un marionetes. Recenzija par izrādi 'Ferdinands un Luīze'
Foto: Kristaps Kalns

Ditas Lūriņas režijā tapušais inscenējums "Ferdinands un Luīze" ir viens no aktuālās teātra sezonas vērienīgākajiem jauniestudējumiem. To varēja noskatīties vēl pirms mājsēdes. Iestudējums ir dinamisks, skanīgi un vizuāli spilgts, pārliecinoši ir arī visi trīs galveno lomu atveidotāji.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Par vācu Šekspīru dēvētā dramaturga Fridriha Šillera visas 12 lugas uz teātra skatuvēm tiek spēlētas regulāri. Nacionālajā teātrī pēc ilgāka laika nu skatāma "Mīla un viltus", kas pazīstama arī ar nosaukumu "Luīze Millere". Ditas Lūriņas iestudējuma nosaukumam izvēlēti abu jauno un galveno mīlētāju vārdi – Ferdinands un Luīze. Neviltots prieks saistīts ar abām Luīzes lomas dublantēm – par Diānas Kristas Stafeckas drošo debiju un Ievas Aniņas atgriešanos Nacionālajā teātrī. Apjomīgu, izstrādātu lomas zīmējumu un atvēzienu drāmas varoņa rakstura mainībā demonstrē Raimonds Celms kā Ferdinands.

Pandēmijas dēļ iestudēšanas process ieildzis – tas aizsācies jau 2020. gada vasarā, sākotnēji ļaujot vaļu arī trakākajām fantāzijām, par ko jau pērnruden stāstīja horeogrāfe Inga Raudinga intervijā žurnālam "Teātra Vēstnesis". Kustību partitūra bijusi jo īpaši svarīga šī iestudējuma komponente, kuras realizēšanā palīdzējis arī gaisa horeogrāfs Andris Kačanovskis. Ir arī daudz ansambļa skatu, kuros katram aktierim sava kustību "meldija", bet visi kopā veido dinamisku un sazarotu rakstu. Tiek izmantota gan horizontāle, aktieriem turpinot kustību kulisēs un atkal atgriežoties spēles laukumā, gan vertikāle – vairākkārt ansambļa aktieri vai pieaicinātie dejotāji skatuves telpu apdzīvo lonžās (virves akrobātu nodrošināšanai). Sajūtu par "pusmetru virs zemes" palīdz radīt arī Lienes Rolšteinas radītie kostīmi, kuros pārsteidzoši viegli spēlējas rokoko apjoms, volāni un kārtas. Savukārt telpas dziļumu veido videoprojekcijas, gaismojums un širmji (vairākus metrus augsti paralēlskaldņi), par ko parūpējušies videomākslinieks Toms Zeļģis, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, scenogrāfs Aigars Ozoliņš. Katrā ziņā iestudējuma vizuālais tēls ir skaists un toņu paletē "zils-brūns-metālisks" līdz niansēm ieturēts.

Mīla un marionetes. Recenzija par izrādi 'Ferdinands un Luīze'
Foto: Kristaps Kalns

Būtisku izrādes apjoma kārtu veido Zanes Dombrovskas veidotā mūzikas partitūra un Ginta Ruka skaņas dizains. Lai gan dziedāts tiek gana daudz (kādā brīdī pat pieķeru domājam, kā būtu, ja Šillera drāma būtu transformēta mūziklā bez runāšanas), tomēr iestudējumu negribētos saukt par muzikālu izrādi šī vārda klasiskajā izpratnē. Režisore Dita Lūriņa tiešām veltījusi lielu uzmanību tam, lai panāktu izlīdzinātu proporciju starp visām izrādes komponentēm, un aktieri, šķiet, vienlīdz daudz runā, dzied un kustas. Tomēr – kādēļ ir sajūta, ka galu galā kaut kā ir pietrūcis un kaut kā ir stipri par daudz?

Gandrīz visu izrādes laiku acu priekšā kaut kas ņirb. To iespējams uztvert kā metaforu dzīvei vai liktenim, kurā cilvēks ir nemitīgā kustībā – gan traucoties uz priekšu no piedzimšanas līdz nāvei, gan mēģinot pārvarēt šķēršļus vai izvairīties no tiem. Brīžiem aktieru kustībās uzsvērta lelles lauzīti neveiklā plastika, tā uzsverot ideju par cilvēku kā marioneti lielā likteņu spēlē (un šajā reizē marionetes tiek "raustītas" arī lonžās). Tomēr cirka estētika pamatā šoreiz šķiet izmantota kā instruments izrādes dinamikas radīšanai un maksimālai telpas apdzīvošanai.

Vai katrai mizanscēnai sacerēta īpaša kustību partitūra ar akrobātikas trikiem vai dejas elementu fonā. Ļoti aktīvi darbojas arī paši aktieri, piemēram, mūzikas stundas laikā Milleru mājā visi četri mizanscēnas dalībnieki atrodas ar muguru pret skatītājiem pie trim pianīniem, pa vidu teju virtuozajai tekstu izspēlēšanai, aktieriem mainot mūzikas instrumentus un savas vietas, Millera kunga (Mārtiņš Egliens) spēlei un Millera kundzes (Maija Doveika) takts sišanai ar zīmuli tikai daļēji iespējams saklausīt Šillera vārsmas jauno mīlētāju aizrautīgo jūtu trauksmē.

Cits dialogs abu starpā ir baznīcas ainā, kurā mīlētāji paceļas vairākus metrus virs zemes – Ferdinands lonžā, bet Luīze krēslā, kas piestiprināts pašā širmja augšā. Jā, protams, sajūsminos par šiem galvu reibinošajiem trikiem, taču runāto tekstu daudzviet, lai cik pārliecinoši un organiski to aktieri neizrunātu, inscenējums negribot nomāc. Pretēji tam – teju tukšā un pieklusinātā skatuves kārbā, silti izgaismoti, divskatā tiekas Raimonda Celma Ferdinands ar Agneses Budovskas lēdiju Milfordu. Lai gan viņi nav šī inscenējuma centrālais pāris, sekoju runātajam vārdam un žestiem, sajūtu abu varoņu iekšējās drāmas, laiks pazūd un uz brīdi aizmirstos teātra pasaulē. Un tad vēl abu skanīgā dziedāšana! Aleluja, cik šie mirkļi bija brīnišķīgi!

Mūsdienās teātrī īsti klasiskas lugas neparādās visai bieži, tādēļ jo īpaši jāuzteic aktieris Raimonds Celms par spēju tik skaidri atklāt sava drāmas varoņa iekšējās kaislības. Brīžiem šis destruktīvais spēks gan izlaužas arī brutālā uzvedībā, un ne katrā no šīm reizēm saprotams, kāpēc režisorei – sievietei (!) – tas nepieciešams? Krēslu mešana pret grīdu dusmās (pat gaisma ik pie grūdiena noraustās!), piemēram, uz mani iedarbojas teju ar dubultu spēku, jo arī ķermenis atsaucas tām varoņa sāpēm, kas plosa viņa dvēseli. Savukārt Luīzes dauzīšanu pret sienu un grīdu Šillera–Lūriņas skatuves stāsta kontekstā vairāk uztvēru kā neizdevušos provokāciju. Šajā ainā atminējos epizodi no izrādes "Sieviete" (rež. Ināra Slucka), kurā visai brutāli tika mētāta pati Dita Lūriņa. Tobrīd vardarbīgajai epizodei mēģināju rast attaisnojumu tā laika sadzīves un sabiedriskās kārtas (ne)tikumos, sievieti nereti uzskatot par zemākas kārtas dzīvnieku. Šillera jaunības traģēdijā fiziska vardarbība pret jauno sievieti tomēr izskatās pēc gauži prasta paņēmiena pat tad, ja Ferdinandam (pārdzīvojumu rezultātā) mēģinām "pierakstīt" kādus mentālus traucējumus. Tajā pašā laikā Mārtiņa Brūvera atveidotais Hofmaršals pēc nošaušanas no savas krūšu kabatas (kā noasiņojot) teatrāli izvelk sarkanu lentīti.

Iespējams, disonanse radusies plaisas starp inscenējuma apjomīgo "mašinēriju" un salīdzinoši vienkāršo stāstu dēļ, kurā divu mīlētāju laimīgu kopā būšanu izjauc visnotaļ despotiska tēva vēlme savu dēlu izprecināt pēc saviem plāniem. Pa vidu ievīta blēdība ar viltus vēstules sacerēšanu, kā rezultātā sanāk, ka Luīze nodod mīlestību. Nav jau problēmu just empātiju arī šķietami vienkāršā, nelaimīgā mīlas stāstā, ja vien skatuviskās darbības ir pamatotas un cēloņsakarīgas. Taču, ja lugas teksts daļēji svītrots un runāto vārdu nomākuši skatuves triki, tad brīdī, kad man liek noticēt ainai ar Luīzes atzīšanos nodevīgās vēstules rakstīšanā, jūtos kā ievilināta triviālā seriālā, kur visus pārpratumus kāds sola paskaidrot "rīt" vai arī uz sašutumu atbild ar "tas nav tā, kā tu domā" un adekvāti nereaģē.

Mīla un marionetes. Recenzija par izrādi 'Ferdinands un Luīze'
Foto: Kristaps Kalns

Izrādes pirmajā cēlienā ir ainas, kurās nepateiktais izspēlējas gana poētiski, piemēram, Ferdinanda sarunā ar Gundara Grasberga spēlēto tēvu (manierīgo kancleru fon Valteru) par gaidāmajām darījuma precībām ar Milfordi – Luīze te parādās, te atkal pazūd aiz širmjiem. Vienkāršais, bet tēlainais risinājums teju fiziski ļauj sajust brīnišķo saiti abu mīlētāju starpā. Turklāt milzīgie širmji, aktieru stumti, pa skatuves dēļiem kustas ar apbrīnojamu grāciju, klusi un viegli (aplausi tehniskajam izpildījumam). Širmju apjomam līdzvērtīgs un darbīgs risinājums ir arī vēstule – milzīgais papīra kumšķis, ar ko otrajā cēlienā nelaimīgi apkārt klimst Ferdinands.

Savukārt Luīzes piekabināšana milzīgajai pendelei vai piestiprināšana līdzsvara puslodei, kuru Luīze ar savu svaru apļo, stāstu īpaši nepaplašina. Drīzāk rada neērtības sajūtu, jo tiek pārāk skaidri norādīts – Luīze tiek nepelnīti mocīta un viņu maļ likteņdzirnas. Turklāt, kamēr Luīze veic apļus uz puslodes un Ulda Anžes Vurms viņu instruē par vēstules rakstīšanu, kreisajā skatuves pusē sasēdušies visi pārējie ansambļa dalībnieki un kopē Anžes kustības, darbinot ainas dinamiku (vēlreiz uzsverot, ka sabiedrību veido marionetes).

Vispār jau visa izrāde ir kā milzīga pendele – no oriģināliem risinājumiem uz klišejām –, kustību amplitūdā aptverot gan baleta elementus un hip-hopu, gan gaisa vingrošanu; galvenajiem mīlētājiem ir dabīgie mati, citiem vien zemparūku tīkliņi, bet Brūvera Hofmaršalam vienīgajam pēkšņi ir krāšņa parūka. Līdzās ir perfektas klaunādes Mārtiņa Brūvera un Ulda Siliņa (Hofmaršala kambarsulainis) unisonā un jūtīga reālpsiholoģija mīlētāju starpā, īstas ciešanas Agneses Budovskas balsī un laukuma teātra pārspīlējums Mārtiņa Egliena Millera kunga uzvedībā. Ir brīži, kad mani pārņem patiesas skumjas, vērojot Raimonda Celma un jauno aktrišu saspēli un apjaušot traģisko Ferdinanda un Luīzes attiecību finālu, bet to atkal nojauc visa ansambļa nervozā staigāšana pustumsā nu jau pavisam mūsdienīgos kostīmos. Līdz beigās ir vēlme vien smagi nopūsties – kas par daudz, tas par skādi.

Tags

Dita Lūriņa Izrādes apskats Latvijas Nacionālais teātris Raimonds Celms recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form