Pieļauju, ka titulvarone Nora (Indra Roga) kā sieviete vienu no lielākajiem mulsuma brīžiem pārdzīv, apjaušot, kā vispār vīrietis spēj mīlēt. Vienā no emocionāli nospriegotākajām izrādes epizodēm doktors Ranks (A.Skrastiņš vai U.Anže) atzīstas, ka visus šos gadus, kamēr Nora un Helmers viņu vai katru dienu pieņēmuši savās mājās kā ģimenes draugu, Noru ir mīlējis, klusībā apbrīnojis un dievinājis. Viņš Norā redzējis gan skaistu sievieti, gan skaistu cilvēku.
Salīdzinoši ar Ranku Ivara Pugas tēlotais Helmers ir knauzers un teicamnieks. Es nešaubos, ka Helmers tiešām mīl savu sievu, bet vairāk kā smukumpriekšmetu, bērnu māti un ģimenes pavarda turētāju. Arī šāda mīlestība var būt pieņemama un skaidrs, ka viņu mīl arī Nora. Taču ir būtiska atšķirība Helmera un Noras starpā, kas viņu likteņiem arī liek finālā šķirties – Nora sava vīra dēļ bijusi gatava uz ļoti lielo ziedošanos, lai tikai Helmers paliktu dzīvs. Kamēr Helmers, uzzinājis, ka viņa “vāverīte- mazputniņš” viltojusi parakstu un noslēgusi darījumu ar blēdīgo advokātu Krogstadtu, gatavs savu sievu gandrīz noliegt! Un Nora kā brīnumam bija ticējusi, ka Helmers viņai to spēs piedot... Nekā. Un tad jau arī pavisam loģiski rodas vēlme par jaunu pārvērtēt sevi, savu laulību, savu dzīvi. Bērnu dēļ, ģimenes dēļ palikt savā vietā, it kā nekas nebūtu noticis, – tas Norai ir neiespējami.
Indras Rogas atveidotās Noras skatuves dzīvei iestudējumā gribas sekot ar neatslābstošu interesi – kā viņa no čiepstošas dūdiņas pamazām kļūst par izmisušu un apjukušu sievieti. Nora netiek gudra, kā tikt galā ar pēkšņiem sarežģījumiem. Kaut arī gan luga lasīta vairākkārt, gan vairāki iestudējumi jau redzēti, tik ļoti izrādes laikā gribas ticēt, ka varbūt viss vēl beigsies labi...
Kad arī mūsdienās stabilās vērtības izgāzušās “no eņģēm”, pilnīgi dabiski gribas uzticēties iestudējumam, kurš tik ļoti vērsts uz ģimeniskumu, harmoniju un mēģinājumu saprasties. Jo īpaši to pasvītro tādi otrā plāna aktierdarbi kā Daigas Gaismiņas Kristīne, Normunda Laizāna Krogstadts, Rasmas Garnes aukle Anne Marija. Un, protams, Ulda Anžes vai Artūra Skrastiņa tēlotais doktors Ranks.
Šie jūtīgie varoņi, siltumu izstarojošā “koka” scenogrāfija, gaumīgi stilizētie gadsimta mijas kostīmi, klusināti smeldzīgais muzikālais noformējums (Valdis Zilveris) izrādē rada tik patiesīgu un sevī ievelkošu atmosfēru, ka atsevišķās neorganiskākās epizodes (piemēram, Noras nedabiskais kliedziens, uzzinot par doktora Ranka nāvi; stīvās masu simboliskās kopdejas u.c.) var mēģināt neievērot.
Par vienu no iedarbīgākajām ainām man kļuva paslēpju spēlēšana. Indras Rogas Nora kā spēles vadītāja aizver acis, bērni paslēpjas un pēkšņi viņa attopas, ka apkārt neviena nav! Ja tu, cilvēks, vēlies būt tu pats, dzīvot saskaņā ar savu pārliecību un ticību, var nākties piedzīvot ko līdzīgu. To piedzīvos arī Nora izrādes finālā. Jautājums, kā būtu labāk – pazaudēt sevi vai apkārtējos, aktuāls var kļūt ikvienam. Un visnegaidītākajās situācijās. Diemžēl.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
