Skatītājs vērtē: Igo aktiermeistarības virsotne LTV 'Teātrī.zip'

1997.gada ieraksts Nacionālajā operā uzvestajai Zigmāra Liepiņa operai-melodrāmai "Parīzes Dievmātes katedrāle", šķiet, varētu būt vismazāk pretrunīgu viedokļu raisošs un vissaprotamākais. Te viss ir bez gala uzrunājošs jebkura vecuma, laika, izglītības un sociālā slāņa pārstāvi. Literārais pamats, Zigmāra Liepiņa mūzika, Kaspara Dimitera teksts, Edmunda Freiberga režija, aktieru-dziedātāju izpildījums. Un viss pārējais - tērpi, scenogrāfija utt. Gan tēma, gan tās atklāšana šķiet jau nu tik izprotama, ka saprotamāk nemaz nevar būt.

Tajā pašā laikā vai tikai tas nav tas gadījums, kad šķietamais vieglums panākts ar milzīgu darbu un piedomāšanu pie katras detaļas. Jo šis, manuprāt, ir tas gadījums, kad tieši detaļas veido izrādes kopējo noskaņu. Piemēram, katra skrandaiņa neatkārtojamais mākslinieciski izstrādātais tērps, kas katram masu skatu dalībniekam piešķir savu raksturu un līniju izrādes kopējā plūdumā. Vai izrādes galvenā detaļa, kas būtībā kļuva par visas izrādes vizuālo simbolu - rozete. Arī tas, ka nedaudzie izrādes dzīvnieki - kaza un zirgs - tomēr ir reāli, nevis butaforiski. Tās visas, protams, ir detaļas, ja par svarīgāko uzskata galveno tēlu atveidošanu. Taču, ja pieeja ir tāda, ka "karali spēlē svīta", tad tieši detaļas kļūst būtiskas.

Nereti recenzijās par šodienas izrādēm lasāma neapmierinātība ar detaļām un beigās samiernieciski secināts - bet kopumā jau izrāde izdevusies. Ar Zigmāra Liepiņa "Parīzes Dievmātes katedrāles" pirmuzvedumu ir savādāk. Vismaz no mana, skatītāja viedokļa. Tieši šo izrādi man bija tā laime vērot klātienē, taču ar citu sastāvu, tāpēc jo interesantāk bija skatīties šo ierakstu. Protams, klātienes efekts ir pavisam cits, bet TV translācijai ir savas priekšrocības, skatīt tuvplānus. Un tas arī ir viens būtisks moments. Rodrigo Fomina tuvplāni Kvazimodo lomā atstāja neizdzēšamu iespaidu.

Dziedāt un spēlēt ar intensitāti un šādā grimā... To varētu nosaukt par aktierisko varoņdarbu. Un mans subjektīvais viedoklis, ka tieši šī loma ir Igo aktiermeistarības virsotne. Protams, ir vēl Lāčplēsis, tā paša Z.Liepiņa rokoperā, bet tas ir pavisam cits stāsts. Laikam jau ne velti aktieru vidē eksistē pretnostatījumi starp skaisto, viennozīmīgo varoņtēlu un neglīto un pretrunīgo atveidojumu.

Attiecībā uz sarunu studijā, joprojām nebeidz pārsteigt studijas viesi - studenti. Nebiju domājusi, ka mūsdienās vēl ir tik romantiski jaunieši, kas var patiesi apraudāties, skatoties melodrāmu.

Tā nedaudz "aizķēra" Ojāra Rubeņa rosinātā viedokļu apmaiņa par tēmu, kas svarīgāks - mūzika vai teksts. Visu cieņu Z.Liepiņam, kurš nevilcinoties priekšroku atdeva tekstam, kas viņam esot palīdzējis mūziku uzrakstīt ļoti ātri. Taču sarunas vadītājs noslēdza šo tēmu ar apgalvojumu, ka vadošā loma šajā izrādē bijusi mūzikai. Tā taču ir opera. Un tomēr šis gadījums, šķiet, ir pavisam cits. Kaspara Dimitera nopelni šajā uzvedumā šķita nedaudz nepamatoti notušēti. Iespējams, tā bijusi vien nodeva jubilāram. Te būtu vietā izteikt kādu vērojumu - brīžiem Kaspara Dimitera personība mūsu mākslā un sabiedrībā manī raisa asociācijas ar Kvazimodo - izstumtā tēlu.