'Spēlmaņu nakts' balvas par mūža ieguldījumu saņems Rihards Rudāks un Jānis Dreiblats
Foto: Publicitātes foto

"Spēlmaņu nakts" balvas par mūža ieguldījumu teātra mākslā šogad 23. novembrī saņems Valmieras Drāmas teātra aktieris Rihards Rudāks un Liepājas teātra aktieris Jānis Dreiblats, informēja Latvijas Teātra darbinieku savienības pārstāvis Ričards Vorobjovs.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Rihards Rudāks ir Valmieras teātra aktieris kopš 1965. gada. Skatītāju Rudaku iemīļojuši kā sarkastisku un humoristisku, tā arī traģisku lomu atveidotāju. No tām zināmākās - Krustiņš Rūdolfa Blaumaņa "Pazudušajā dēlā" (1970), Hamlets Viljama Šekspīra "Hamletā" (1972), Noliņš Rūdolfa Blaumaņa "Indrānos" (1978), galvenās lomas Antona Čehova "Tēvocī Vaņā" (2003) un Viljama Šekspīra "Karalī Līrā" (2008).

Pēdējos gados Rudāks apliecinājis savu talantu tādās Valmieras drāmas teātra izrādēs kā "Vidzemnieki", "Pazudušais dēls", "Kaķis uz nokaitēta skārda jumta", "Mīlestības testaments" un citās.

"Rudāks ir daļa no tās domubiedru paaudzes, kas pulcējās ap Oļģertu Kroderu un 60. un 70. gados ielika pamatus šodienas Valmieras teātrim – modernam, bet arī klasiskam, inteliģentam un intelektuālam, taču demokrātiskam un atvērtam, bez augstprātības un neiecietības pret citādu domāšanu un mākslas izjūtu. Šīs īpašības pilnā mērā raksturīgas arī aktierim Rihardam Rudākam. Lai arī viņa radošajā kontā ir daudz sarkastisku un humoristisku tēlu, aktiera lomu galvenā krāsa ir traģēdija – grūts un ikdienā reti sastopams, tālab jo augstāk vērtējams žanrs.

Tieši to īpaši kopa Oļģerts Kroders, kura izrādēs Rudāks ir nospēlējis savas nozīmīgākās lomas, iedzīvinot režisoram ārkārtīgi būtisko tēmu – jebkādas varmācības noliegumu. Sākot jau ar Krustiņu Rūdolfa Blaumaņa "Pazudušajā dēlā" (1970), kas pierādīja, cik augsts ir viņa iespēju līmenis, Rudāks spēlējis gandrīz visos nozīmīgajos Krodera iemīļoto dramaturgu Viljama Šekspīra un Antona Čehova iestudējumos. Viņš ir galvenais varonis pirmajā leģendārajā Krodera "Hamleta" uzvedumā (1972), Tuzenbahs "Trīs māsās" (1974). Režisoram atgriežoties uz palikšanu Valmieras teātrī, Rudāks nospēlē arī titullomas "Tēvocī Vaņā" (2003) un "Karalī Līrā" (2006), Poloniju "Hamletā" (2008) un Firsu "Ķiršu dārzā" (2009). Kroders ielicis Rudāka meistarībai nenonēsājamu pamatu.

'Spēlmaņu nakts' balvas par mūža ieguldījumu saņems Rihards Rudāks un Jānis Dreiblats
Foto: Publicitātes foto. Rihards Rudāks izrādē "Karalis Līrs"

Riča spēja dziļi rakt, kļūt ne tikai par lomas, bet visas izrādes līdzautoru, noderējusi visos laikos un visdažādākajiem režisoriem. Māras Ķimeles režijā tapuši varoņi, kas meklē pamatu izdzīvošanai padomju garīgā bezgaisa telpā – Juris Gunāra Priedes "Zilajā" (1976), Petručo Šekspīra "Spītnieces savaldīšanā" (1977), Noliņš Blaumaņa "Indrānos" (1978). Valentīna Maculēviča vadībā viņš iemieso nevaroni, fanātisma robežu pārkāpušo komunistu Bērtulsonu Paula Putniņa lugā "Uzticības saldā nasta" (1982), ko ministrijas ierēdņi tā arī neļauj izrādīt, un pamazām par kungu topošo sulaini Jašu "Ķiršu dārzā"(1986). Mihails Gruzdovs savos iestudējumos izmantoja Rudāka spēju visparastāko kustību pārvērst par metaforu, brīvi dzīvoties sarežģītā filozofiskā darbā. Feliksa Deiča iestudētajās Čehova lugās Rudāka varoņi ir tie, kas cenšas turēt taisnu muguru, kamēr vien spēki to ļauj, – kā Šabeļskis "Ivanovā" (1997), Čebutikins izrādē "Trīs māsas. Versija" (2007), Orlovskis "Mežainī" (2012).

Rudāku mīl arī jaunie režisori, jo aktiera iesaistīšanās ansamblī garantē pilnīgu atdevi un uzticību režisoru mēģinājumiem pārvērst savas režijas eksplikācijas praksē. Ričs klausās, dažreiz izdara ātrāk vai vēlāk, bet savstarpējos režisora-aktiera dueļos viņš nekad nenoliedz sev nepieņemamo, mēģinot Krodera garā atrast tam attaisnojumu un noticēt.

Pats aizkustinošākais ir tas, ka Rudāku par savējo pieņem jaunie režisori, reizē no viņa mācīdamies kā no meistara. Tāpēc viņš ir bijis klāt gan Viestura Meikšāna, Elmāra Seņkova, Reiņa Suhanova un Jāņa Znotiņa skatuviskajos dzimšanas mirkļos, jo kļuvis par viņu laikabiedru, kurš saprot un precīzi realizē vissarežģītākās un palaikam avangardiskākās idejas – Tētiņu Mihaila Gorkija Egoistos" vai Mālnieku Rūdolfa Blaumaņa "Raudupietē" (2013), bet vajadzības gadījumā pasniedz tīra psiholoģiskā reālisma paraugstundu Jāņa Bertolda lomā Anšlava Eglīša "Bezkaunīgajos večos" (2012). Un Riharda Rudāka enerģija nebeidzas – viņš spridzina divos Rūdolfa Blaumaņa darbos Indras Rogas "Vidzemniekos" (2018) Lauska lomā, draiski rotaļājoties ar vecuma un mīlas lietām vai viedi un līdz kaulam patiesi Reiņa Suhanova iestudētaja "Pazudušajā dēlā" (2017) Mikus tēva lomā, lepojoties ar savu dēlu un mīlot Krustiņu," par Rihardu Rudāku raksta teātra zinātniece un Valmieras teātra direktore Evita Sniedze, kā arī teātra zinātniece Edīte Tišheizere.

Rihards Rudāks 2003. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.

'Spēlmaņu nakts' balvas par mūža ieguldījumu saņems Rihards Rudāks un Jānis Dreiblats
Foto: Publicitātes foto. Rihards Rudāks un Oļģerts Kroders

Jānis Dreiblats par Liepājas teātra aktieri kļuva 1963. gadā, bet laikā no 1991. līdz 1997. gadam bijis teātra direktors. Pazīstamākās aktiera lomas ir Uģis Raiņa "Indulī un Ārijā (1965), Dakteris Dorns "Kaijā" (1987), Čebutikins "Trīs māsās" (2001), Nauris Klētnieks Dīrenmata lugā "Spēlēsim Strindbergu" (1982) un Vecais Valters Sergeja Zemļanska kustību izrādē "Indulis un Ārija" (2014).

Savukārt par Dreiblatu Tišheizere raksta: "Dreiblats pieder pie tiem latviešu aktieriem, kurus Lilija Dzene savulaik dēvēja par "kalsnajiem džentlmeņiem ar skeptisko smīnu", bet Oļģerts Kroders teica: "Viņi ir par gudru, lai būtu īsti labi aktieri, jo kad jāver sevi vaļā, nodomā – ko es tā ākstīšos". Tāpēc vinnēja tie režisori, kas Jēnim – kā viņš no laika gala dēvēts teātrī – lika darīt tieši otrādi. Visiem spēkiem slēpt, ko varonis jūt – un tā pie Krodera tapa Jāņa Dreiblata lieliskās Čehova lomas. Dakteris Dorns "Kaijā" (1987), sevī noslēdzies, lai nejustu citu sāpes un savu nespēju viņiem palīdzēt. Cits dakteris – Čebutikins "Trīs māsās" (2001), kā tāds izdzīvojis un novecojis Tuzenbahs sēdēja, aiz avīzes noslēpies, un ar skatienu vien sargāja un loloja mīlētās sievietes meitas. Nauris Klētnieks Dīrenmata lugā "Spēlēsim Strindbergu" (1982) padarīja Dreiblata Edgaru par pilnīgi mehānisku cilvēku, mašīnu, kurai jūtu nav, un tā tad lūza un deformējās ar griezīgu šņirkstoņu. Toties Valdis Lūriņš lika "ākstīties" – un aiz ģeķa maskas noslēpies, Dreiblats ļāva vaļu temperamentam un fantāzijai. Kā viņa klaču taša Pēterene Janševska "Precību viesulī" (2000) vecas meitas klīrībā ar visu sirdi metās citu dzīves aprunāšanā un iestellēšanā! Bet Lūriņa un Hašeka "Šveikā" (1986), kas bija vistiešākais Atmodas vēstnesis, Dreiblata Francis Jozefs, ordeņiem apkāries, šķindēdams brauca ratiņkrēslā un marasmātiķa laimē priecājās, cik draudzīgi viņa impērijā sadzīvo tautas un ļaudis.

'Spēlmaņu nakts' balvas par mūža ieguldījumu saņems Rihards Rudāks un Jānis Dreiblats
Foto: Publicitātes foto. Jānis Dreiblats izrādē "Vecās dāmas vizīte"

Aktieris jau patiesībā var nospēlēt tikai to, kas ir viņā pašā. Raiņa luga "Indulis un Ārija" ir savdabīgs ietvars Jāņa Dreiblata aktiera darbam. Uģis – Indulim uzticīgs līdz nāvei – ir viena no Jēņa pirmajām lomām (1965), Liepājas teātrī ienākot. Vecais Valters Sergeja Zemļanska bezvārdu izrādē (2014), krietnais Ārijas sargs – viena no pēdējām, saspēlējoties ar pavisam jauniem aktieriem. Šajās lomās Jānis Dreiblats, man liekas, visvairāk ir viņš pats – uzticams un krietns."

Balvas par mūža ieguldījumu Rudākam un Dreiblatam pasniegs "Spēlmaņu nakts" ceremonijā 23. novembrī.

Jau ziņots, ka "Spēlmaņu nakts" ceremonija notiks jau 26. reizi. Ceremoniju šogad veidos režisore Marija Bērziņa, scenārija autors - Artūrs Dīcis, scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis, video mākslinieks - Artis Dzērve.

Tags

Spēlmaņu nakts
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form