Stāstiet mums pasakas! Baleta viencēlienu 'Hamlets' un '(Ne)stāsti man pasakas' recenzija
Foto: Agnese Zeltiņa

Jaunie baleta viencēlieni "Hamlets" un "(Ne)stāsti man pasakas" ir ļoti, ļoti priecīgs notikums. Horeogrāfi Antons Freimanis un Elza Leimane kopā ar domubiedriem drosmīgi realizējuši savas idejas, līdz ar to Latvijas Nacionālās operas un baleta repertuārā ienākušas divas mūsdienīgas, interesantas un spilgtas izrādes.

Vērtējums:2

Daudzos aspektos viencēlieni ir atšķirīgi, tomēr ieraugāmas arī vairākas kopīgas iezīmes. Vienojošais ir trupa un vide, kurā gan horeogrāfi, gan dejotāji ir veidojušies. Tas nodrošina vienotu kustību un ķermeņa izteiksmes stilistiku. Vēl viens vienojošais elements ir dejotāju aizrautība. Tā gan manīta arī jau citos mūsdienu baleta iestudējumos, piemēram, pirms dažiem gadiem tapušajā Edvarda Kluga baletā "Pērs Gints". Acīmredzot – dejotāji ir gatavi jauniem uzdevumiem un pat izaicinājumiem, savukārt jaunie horeogrāfi ir meklēt un riskēt griboši. Idejiski abus baletus vieno arī vēlme analizēt dialogu starp pagātni un nākotni.

Jauno iestudējumu kontekstā kārtējo reizi aktualizējas mūsdienīgai dejai atbilstošu telpu jautājums. Abi darbi būtu pelnījuši nedalītu uzmanību (rādot katru kā pašpietiekamu repertuāra vienību), turklāt bez lielās zāles zeltīto portālu ietvara un nežēlīgajiem mārketinga žņaugiem. Ideālā variantā – melnas kastes formātā, ar 400 līdz 500 skatītāju vietām, tādējādi tiktu nodrošināta procesa nepārtrauktība, pat ja tur neveiksmju būtu vairāk nekā ar iepriekš paredzamo zelta klasiku lielajā Operas zālē. (Operas Jaunā zāle diemžēl tam īsti nav piemērota.)

"Hamlets"

Antona Freimana ideja pieteikt sevi ar kaut ko tik pazīstamu kā "Hamlets" ir apsveicami ambicioza. Un vēl lielāks prieks ir par to, ka jaunais horeogrāfs no Šekspīra idejiski apjomīgā darba paņēmis vien mazu daļiņu, toties to izpētījis un interpretējis ļoti rūpīgi. Plašā tēlu sistēma reducēta uz piecām personām (Hamlets, Rēgs, Ģertrūde, Klaudijs un Ofēlija), priekšplānā izvirzot Hamleta un tēva attiecības, kurās spriedzi eskalējusi divu brāļu cīņa par Ģertrūdi.

Horeogrāfs atzinies, ka viņam šis konflikts starp tēvu un dēlu ir ļoti labi saprotams. Tās reizē ir gan apliecinošas, gan savstarpēji noliedzošas attiecības. Tādēļ nav nejaušība, ka mūzikas partitūras kompozīcijā vienlīdzīgās attiecībās savietotas krasi atšķirīgas pasaules: komponisti Sergejs Rahmaņinovs un Linda Leimane. Taču abām ir iespējams pastāvēt līdzās jaudīgā kolāžā. Tās savā starpā "neēdas" un nekonfliktē. Drīzāk gudri vada skatītāja emocijas dažādos virzienos, simboliski sasaucoties arī ar izrādes galveno vizuālo zīmi – bultu.

"Hamleta" telpu MAREUNROL'S (scenogrāfija, kostīmi), Levs Kleins (gaismas) un 8 (videomākslinieks) veidojuši vienlaikus minimālistisku un maģisku. Te nav vietas psiholoģiskām peripetijām un individualizētām raksturu atklāsmēm. Hamleta tēva un dēla attiecības tiek izspēlētas abstraktā laikā un vietā, ļaujot skatītāja fantāzijai brīvi kārtot izrādes telpas, skaņas, zīmju un atmosfēras "klucīšus". Izrādes vizualitāte ļoti organiski ietver horeogrāfa veidoto zīmējumu un kustību partitūru, kuru tikpat dabiski ieskauj gan Lindas Leimanes jaudīgi futūristiskās orķestra skaņu spēles, gan Rahmaņinova gaiši rotaļīgie opusi klavierēm.

Antona Freimana balets pamatā tomēr ir abstrakts, tāpēc brīžiem no kopējās stilistikas krīt ārā, piemēram, premjera Sergeja Neikšina (Hamleta tēvs – Rēgs) "princīgās" kustību formas un mīmika. Kaut gan, ja atceramies, ka šis balets veidots kā diskusija starp pagātni un tagadni, tad klasiskā baleta rēgu, kas joprojām "klīst pa Eiropu", var arī uztvert kā konceptu: iespējams, jaunais Hamlets no vecā Hamleta netiek vaļā kā no apnicīga lāsta.

Mūsdienu horeogrāfijā par zināmu "štampu" jau uztveru dejotāju skriešanu iekšā un ārā no kulisēm vai iešanu "pīļu gājienā" citam aiz cita. Tāpat jaunajā "Hamletā" joprojām manāma rēķināšanās ar ierasto dzimumu dalījumu – neraugoties uz to, ka kustību partitūra (un arī kostīmi) gan vīriešiem, gan sievietēm lielākoties ir identiska, dejotāji konsekventi tiek dalīti tradicionālos pāros. Toties Freimans savā baletā spējis iztikt bez pantomīmas (tikai vienā mazā ainiņā Ģertrūde ilustratīvi ar žestiem un mīmiku izrāda savu nesaprati, sašutumu un apjukumu).

"(Ne)stāsti man pasakas"

Elza Leimane savu baletu veidojusi, iedvesmojoties no Imanta Ziedoņa "Krāsainajām pasakām" un atzīstoties mīlestībā baleta vēsturei. Trešais būtiskais saistelements šajā kolorītajā baleta viencēlienā ir komponisti un mūziķi Jānis Šipkēvics, Matīss Čudars un Kaspars Kurdenko.

Balets loģiski sākas ar "Pelēko pasaku", un tieši no šī stāsta izaug dejas piedzīvojums ar Madaras Botmanes asprātīgajiem kostīmiem Andra Freiberga sulīgi telpiskajā dziļumā vairākos līmeņos, kur gan mūziķus, gan dejotājus ieskauj Aināra Pastara gaismojums un – 8 video. Šķiet, ka arī visi dalībnieki ir ar aizrautības garšu mutē – varbūt tas ir jaunas pieredzes prieks, veidojot lielākas formas dejas darbu ar horeogrāfu no pašu vidus.

Krāsu, faktūru, elementu, skaņu un arī emociju kolāža, kas lēnām attīstās no pelēkā sākuma, veido to īpašo spriedzi, kas teju stundas garumā skatītāju ievelk savā atmosfērā. Ainas un bildes mainās dinamiski, un visu laiku uztverē murd patīkams satraukums – kas sekos tālāk? Pirmoreiz skatoties, nebiju izlasījusi lielo programmu, kurā atklāts katras pasakas "teorētiskais" kodols (ar konkrētām atsaucēm uz baleta vēsturi), bet tāpat jutos labi, sekojot vien kustību, attēlu un skaņu rotaļām. Priecājos tieši par šo brīnišķīgo iespēju – baudīt skaņas un vizuālās "gleznas" savas pieredzes un emociju gaismā. Iespējams, baleta oriģinalitātei kopumā par labu nāktu arī mazāks "pļāpīgums" attiecībā uz caurviju tēlu – balerīnu. Jo īpaši nesen piedzīvotā lieluzveduma "Abas malas" kontekstā vēstītāju-balerīnu, turklāt vēl vienā sastāvā to dejojot Alisei Prudānei, grūti uztvert bez konkrētām asociācijām cita darba sakarā. Alise, bez šaubām, lieliski prot aptvert telpu un to piepildīt ar savu enerģiju un pieredzi, arī sadarbojoties ar dejotāju ansambli, tomēr deja déjà vu ir negribēti spēcīga.

Īpaši jauks ir humors, ar kādu Elza Leimane "stāsta" pasakas par Saules karali un ātro kājiņu dejām. Tur ir gan ironija, gan arī īsta mīlestība. Tāpat gaumīgā līdzsvarā personīgums un reizē kritisks skats no malas vērojams epizodēs ar "baltajiem cēlieniem" un romantisma perioda etīdēm "Zaļajā pasakā". Pārlasot Imanta Ziedoņa pasaku, gan nākas aizdomāties, cik svarīgi šādu pasaku būtu mūsdienās aktualizēt līdz sāpīgajam klimata pārmaiņu kontekstam. Taču, cerams, viss notiek pamazām un secīgi un ar laiku tiksim arī līdz īsti laikmetīgam (pieņemot, ka "laikmetīgs" nozīmē fokusu uz patiešām aktuālām un svarīgām lietām) baletam. Bet pagaidām varam priecāties par jauno horeogrāfu ambīcijām interpretēt brīvi un oriģināli – pēc sava prāta, tā, kā katrs grib un var redzēt idejas, kustību un sevi horeogrāfa mākslā. Pat ja tās ir tikai pasakas. Līdzsvaram dažkārt noder arī tādas – dramatiskas vai skaistas un harmoniskas, humora caurstrāvotas un personīgas.

Source

Tags

Elza Leimane Latvijas Nacionālais balets recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form