Valmieras teātrī svinēs aktiera Jura Laviņa 75. jubileju

Kā raksta Laviņa kolēģi, teātrī viņš ir atradies jau kopš bērnības – Jura vecāki strādāja operā, un agros jaunības gados viņš pats tur piestrādāja par mīmistu. Iepazīdams teātri līdz pašam dziļumam, viņš spēja pieiet klāt Eduardam Smiļģim un tieši pajautāt – ir vai nav vērts kļūt par aktieri. Smiļģis, kam vīrišķīga stāja un skaņa balss allaž ir aktieros patikusi, uzlicis jauneklim roku uz pleca un svinīgi teicis: "Teātris jums būs tēva vietā."

1962.gadā absolvējot Dailes teātra trešo studiju, Juris Laviņš ir spēlējis vai visos Latvijas teātros, bet kopš 1977. gada ir Valmieras drāmas teātra aktieris. 35 gados spēlētas daudzas lomas, starp tām īpaša vieta ir lomām Māras Ķimeles nu jau par leģendu kļuvušajos iestudējumos – Astrovs Antona Čehova "Tēvocī Vaņā" un virsaitis Bromdens iestudējumā "Kur dzeguze ligzdu vij". Šie tēli – dakteris, kas nespēj samierināties ar pelēcību un sapņo par mežiem, kuri izaugs tikai pēc simt gadiem, un klusējošais spēkavīrs, indiāņu virsaitis, kas savu varenību parāda tikai tad, kad pacietības kauss ir pilns, – iespējams, varētu būt arī paša aktiera būtības izteicēji. Pats aktieris arī atzīst, ka uz Valmieras teātri atnācis tāpēc, ka viņu vilinājuši Māras Ķimeles režijas darbi. Un, kaut arī nozīmīgas lomas spēlētas visu Valmieras režisoru izrādēs, tieši Ķimele visprecīzāk pratusi uzminēt viņa cilvēcisko kodolu. Varētu pat teikt, ka tagadējā loma – Angermeijera kungs – Māras Ķimeles izrādē "Emmijas laime" (2016), ir kā režisores dāvana aktierim viņa jubilejā.

Pēdējā piecgade aktieri Juri Laviņu ir lutinājusi ar lomām – Knuts Brūvīks Henrika Ibsena "Celtnieks Sūlness" (2016) režisora Dāvja Auškāpa režijā, Hennings Ž.Lorensas un V.Delmāras "Eņģeļa kreisais spārns" (2015) Ineses Mičules režijā, Kaupiņš Annas Brigaderes "Maija un Paija" (2015) Reiņa Suhanova režijā, Selsdons Moubrejs "Klusumu! Notiek izrāde!" Ineses Mičules režijā un citām.

Aigars Vilims, grimētavas biedrs vairāk nekā desmit gadu garumā, Juri Laviņu raksturo kā dzīvesgudru un tolerantu cilvēku. "Viņš ir īsts vecis. Būtībā ļoti jūtīgs, taču prot ļaut vaļu emocijām tikai tad, kad vajag. Viņam ir ļoti augsta apzinīguma pakāpe, un darbam, kas viņu aizrauj, viņš ļoti pieslēdzas. Juris ir daudz savā dzīvē pieredzējis, un, kad citādi nebija iespējams, pratis ar varu kontaktēties tādā līmenī, lai nepazemotu sevi kā mākslinieku. Viņš ir stabils un uzticams draugs."

Savukārt Krišjānis Salmiņš saka: "Domāju, ka Juris tic vērtību nezūdamībai. Tāpēc viņam ir svarīga sevis kā latvieša apziņa, sava piederība latviešu teātrim. Lai vai kādus eksperimentus un inovācijas nepārdzīvo teātra māksla, viņš tic, ka mums ir savi stūrakmeņi, uz kuriem jābalstās un pateicoties kuriem mēs varam būt tie, kas esam – Rainis, Blaumanis, Zīverts. Tāpēc viņš vienmēr ir priecīgs un pat lepns, kad rodas iespēja spēlēt kādu no latviešu klasiķu darbiem. Tad Juris azartiski metas darbā, un es ar sajūsmu vēroju grimētavas biedru, kurš pārvērties par profesionālu entuziastu. Tāpēc gribu viņam novēlēt vēl lomas un starp tām arī tādas, kas viņu pārvērš par entuziastu."