Foto: Publicitātes foto
Pazīstamā televīzijas un radio raidījumu vadītāja Baiba Sipeniece-Gavare (attēlā), kuru tauta atpazīst arī kā pozitīvu būtni un laba humora mīļotāju, atklāj, ka vienu no jautrākajām 1. aprīļa izjokošanām piedzīvojusi vēl studiju gados.

"Mans stāsts par labāko 1. aprīļa joku ir jau kādus 20 gadus vecs. Tas bija laikos, kad dzīvoju kopmītnēs. Toreiz gultas veļa tika mazgāta konkrētās dienās. Kaut kas bija noticis ar veļas mazgātāju, tāpēc gultas veļa ilgi netika mainīta. Pirmajā aprīlī kāds izlika paziņojumu, ka tiek mazgāta veļa, un visi laimīgi skrējām un sametām netīros palagus kaudzē.

Kad tas bija noticis, pie lielās kaudzes parādījās zīmīte "April, april!" Tā nu visa netīrā gultas veļa bija vien jāņem atpakaļ un jāklāj no jauna, turklāt tu vēl nevarēji zināt, vai tā ir tavējā. Tas bija jautrs joks, kontekstā ar aktuālajiem notikumiem," sarunā ar DELFI Izklaide savu labāko izjokošanas reizi atceras Sipeniece.

Galvenais, ko Sipeniece iesaka likt aiz auss 1. aprīlī - labs joks var izdoties tikai tad, ja tas tiek izstrādāts piemērotā brīdī. "Man var teikt par baltu muguru, cik grib, un arī ar to, ka diegs pieķēries, - nepietiks, lai mani izjokotu. Savukārt labs, pārdomāts un īstajā brīdī veikts izjokošanas pasākums mani vēl ilgi tur spārnos. Man patīk, ja mani smalki izjoko," stāsta Sipeniece.

Viņa iesaka visas asprātības vispirms pārdomāt, jo ar muļķīgu joku var viegli sabojāt priekšstatu par sevi un pat sabojāt attiecības. Arī pašai Sipeniecei gadījies ciest no nejēdzīga humora.

"Vienreiz dzīvē apvainojos par joku, kas gan vairāk bija trulu cilvēku izklaidēšanās. Tas saistīts ar narkotisko vielu piepilināšanu dzērieniem, lai gaidītu reakciju tam, kas šos dzērienus izdzers. Tas vairs nav nekāds joks, bet gan noziedzīga rīcība.

Nemaz negribu to atcerēties, un, cik zinu, cilvēkiem, kas to toreiz izstrādāja, dzīvē šobrīd nemaz neiet labi, tāpēc nevar rīkoties tik bezatbildīgi. Ir robežas, kuras nedrīkst pārkāpt," nepatīkamo pieredzi atceras raidījumu vadītāja.

Tomēr citādi viņa uzskata, ka apvainoties par neveiksmīgiem jokiem ir muļķīgi. "Ja joks ir stulbs, pasaki to sev - nav jēgas teikt otram, ka viņš izstrādājis stulbu joku," pamāca Sipeniece. Arī viņai jaunībā sanācis izstrādāt nelāgu stiķi, kuru pati viņa pēc tam nožēlojusi.

"Toreiz kopā ar citiem jauniešiem sastāstījām, ka esam cietuši avārijā. Tas ir viens no visstulbākajiem jokiem, ko var izdomāt, - nesaprotu, kā mums kas tāds vispār ienāca prātā? Tomēr arī tā ir zināma pieredze, lai saprastu, kā nekad nedrīkst darīt. Nedrīkst jokot ar nāvi - labāk izvēlēties sadzīviskas tēmas," secinājusi Sipeniece.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!